Laiks, kuram mācību grāmatas nav

Laiks, kuram mācību grāmatas nav                 Baiba Kranāte

Žurnāls Mistērija, 2012, aprīlis

Pirms gadiem pieciem kāds tuvs cilvēks man iedeva vienu no Lī Kerola - Krajona grāmatām. Precīzāk, -mēģināja iedot. Jau krietnu laiku urbjoties cauri dažādiem pašizpratnes un Kosmisko likumsakarību meklējumiem, beidzot, pēc ilgiem gadiem, es biju atradusi brīnišķīgu, neizsmeļamu atbilžu avotu maniem neskaitāmajiem jautājumiem. Jogu. Arīdzan pati jau vadīju nodarbības, pēc atsauksmēm – vērtīgi un ar labiem rezultātiem. Tad nu es Krajona devējam teicu: liec mani mierā ar daždažādām nesaprotamas izcelsmes gudrībām, nevaru atļauties tērēt laiku tamlīdzīgiem pekstiņiem, ja dzīve tikai viena, bet te, re’ – vēl Patandžali Jogas sūtras tā arī līdz galam nav apgūtas, nerunājot par neskaitāmajiem citiem vēdiskajiem un klasiskajiem tekstiem. Šī mēģināšana mani iebarot ar to, kas tika dedzīgi apspriests reiki „pulciņā” ( jā, grāmatas devējs to un citas tamlīdzīgas lietas kopā ar pārējiem ne tikai iztirzāja, bet arī praktizēja tieši tur) nebeidzās ar šo vienu reizi. Vismaz četras- piecas vai pat vairāk bija vēl. Tad nu pēc zināma laika mēģināju ielasīties...Stipri aizdomīgi, lai neteiktu vieglprātīgi man likās visas tās „implantu un imprintu” maiņas, izņemšanas utt.  Karmas likums taču ir Kosmosa likums, turklāt tik loģisks un zinātniski pamatojams! Un par 2012. Gadu un pasaules galu nav ko spekulēt!!! Skaidri taču vēdās pateikts viss par manvantarām un kosmiskiem cikliem, daudzus Zemes gadus vēl te ņemsimies.

Taču. Ar kādu sesto piegājienu mēģinot ielasīties, turklāt jau vairāku mēnešu garumā novērojot fantastiskās pozitīvās pārmaiņas ne tikai grāmatas devēja, bet arī citu konkrētā „pulciņa” ( kā es to mīļi dēvēju) dalībnieku dzīvēs, mana atturība no diezgan lielas skepses mainījās uz ‘hmm, tas tā varētu būt”. Vēl pēc kāda laika, aizvien vairāk iedziļinoties šajā visā, salīdzinot avotus, tostarp blogus un vēstījumus internetā un visās pārējās man pieejamās vietās, arvien stiprāka kļuva mana pārliecība, ka tas viss ir nopietni. Neieslīgstot dziļākās detaļās un neaprakstot piņķerīgo procesu, arī brīdi, kad „biju gatava” satikt arī savu Skolotāju, kura teica, „Baiba, jūs esat Jaunā Laika cilvēks un Jauno zināšanu nesēja!”, teikšu īsi un kodolīgi; šobrīd pilnīgi un neapstrīdami jūtu, dzīvoju, esmu pārliecināta un pat ( ceru ) palīdzu šim Jaunajam atnākt man iespējamajos veidos.

 Ja pirms pāris gadiem vēl nebūt ne lielākajam vairumam, tad  šobrīd man liekas, ka tēma „Jaunās enerģijas” nu jau visiem skaidra: katrs sastapies ar tām, izjutis un atradis savu skaidrojumu un apzināti integrē savā dzīvē. Tās taču jūtamas ik uz soļa! Tomēr izrādās, ka gluži tā nav; joprojām esmu pārsteigta, ka daudziem šī sfēra vēl sveša. Tad nu šoreiz padalos lietās, kas varētu noderēt. Vai arī: varam salīdzīnāt procesus un turpināt rakstīt kopējo mācību grāmatu – instrukciju izdzīvošanai, saprašanai šajos Laikos, par kuriem daudzi zinātāji saka: nekas tāds vēl Kosmosā nav bijis.

Pēdu nospiedumi: tavi un mani          

 Nesen, iedama pa savu iemīļoto lauku ceļu „mājas – vilciena stacija”,  kas tādā gadalaikā bija diezgan izaicinošs un grūts pusstundu garš gājiens, ļāvos meditācijai – apcerei par tēmu „ceļš”: jā, redz’ kāds brauc ierasto maršrutu ar auto, es šodien esmu izvēlējusies iespēju iztaustīt mežu, dabu, šo dienu kājām. Pirmais gājiena posms klāts tik biezu sniega kārtu, pa to tajā rītā neviens vēl nebija gājis, ka pazib doma par savas izvēles vieglprātību atstāt auto mājās. Neko darīt, pati biju izdomājusi tādu ceļu: godīgi sakot, šis posms bija grūts – līdz raudienam. To pārvarot, sākās nākamais: ne jau gluds un  izgreiderēts, bet kādas citas pēdas to bija minušas un mana gaita kļuva ātrāka. Cik tas bija milzīgs fizisks atvieglojums un vienlaicīgi cerība, ka vilcienu tomēŗ nenokavēšu. Cītīgi ejot šo gabaliņu, drīz vien tālumā ieraudzīju nākamo posmu –šoseju, pa kuru mierīgi varētu pat paskriet.  Starp citu, atsevišķa tēma –kā pa tik lielu gabalu var ieraudzīt šo šoseju: tur ir milzīgs kailcirtes gabals...Neizvērsīšu šo ideju, tikai konkrētā stāsta ietvaros lai iet arī atskārsme, ka ļoti labi daudz ko izgaismo un palīdz saskatīt arī ne jau tikai Gaisma. Jā, pirmoreiz sastopoties ar šo svaigi izcirsto agrāk kuplo meža gabaliņu pirms apmēram gada – sāku raudāt ( jā, tās arī „jaunās enerģijas”, viss ir viens), tagad – apziņas lēciens virzienā  „tumsonīgu ļautiņu tumsonīgas darbības” ir gaismas sastāvdaļa. Tantra. Bet turpinu stāstījumu „ceļš”.

Vienmēr esmu bijusi pateicīga tiem, kas gājuši – briduši – atstājuši pēdas līdz tam neizzinātajā, ne „ierastajā lielceļā”, taču šis konkrētais gājiens vēl vairāk manī nostiprināja šo brālības un vienotības sajūtu. Kāds, ejot ne to vieglāko ceļu, gājis pats un atstājis savas pēdas man. Vilciens jau pēc tāda gājiena tālāk visiem viens – ātrs, silts un drošs, taču izbaudīt ķermeniski, emocionāli, meditatīvi un radoši „Sevi Ceļā” –mmm, tagad ir ko atcerēties! Un vienlaicīgi piekrist idejai, ka Lielais Lēciens – tas ir tas, kas jau notiek tagad, mūsu ( mana) apziņa tā katru dienu  izplešas, atveras, paātrinās, ka citādāk kā par Lielo Pāreju to nemaz nenosaukt.

 Nosaukt šo procesu par piņķerīgu – tas būtu maigi teikts. Viena no būtiskajām lietām te ir pašam godīgi saprast „kas ir kas?” Vai tiešām taisnība teicienam „vecās prakses un sistēmas vairs nedarbojas” un, ja darbojas – tad kuras. Domāju, ka nav absolūtas patiesības arī šajā jautājumā, bet viena galvenā ideja varētu palīdzēt orientēties: tas, kas notiek šobrīd, ir Mātes Zemes, Kosmosa process. Jebkurai mūsu personiskajai lietai nepieciešams globāls, kosmisks pamatojums un skatījums. Piemēram: vēršoties pie astrologa pēc padoma, „vienkāršās, sadzīviskās” problēmas iespējams, arī būs tā sfēra, kura „nedarbosies”, taču, ja meklēsim skaidrojumu savas planētārās misijas līmenī – tas būs tas, kas „darbosies”. Tāpat esmu pilnīgi pārliecināta, ka katram savs: kādam pieņemams tikai stingrā tradīcijā ieturēts ceļš – tūkstošiem gados pārbaudītas prakses, guru vadīšana un „ne solis pa labi vai kreisi”. Galvenais, ka jebkuras prakses dziļākā būtība ir atmodināt Dievu vai Dievieti mūsos pašos. Vai tas būtu budisms, joga, tantra, kristietība, kā saprotu „nerediģētā veidā” tās pirmsākumos vai plejādiešu un sīriusiešu dotie padomi – visas prakses runā par Dievcilvēka jeb daudzdimensiju būtnes piedzimšanu mūsos. Un tā nu ir sanācis, ka Laiks šobrīd tam vislabvēlīgākais.

Fiziskais ķermenis

            Noteikti ne jau pirmoreiz dzirdat tēzi: fiziskais ķermenis mainās. Ar dažiem piemēriem pastāstīšu, kā man to palīdzējusi saprast pašas pieredze un viena no manām Skolotājām - t.s. Rietumu sistēmas mediķe, tajā pat laikā gaišredzīga.

 Reiz  mana Skolotāja teica: „šajā nedēļā daudziem būs problēmas ar redzi, tad tas pāries.”- Domāju, nu labi, ir o.k., gan jau tas tēlains izteiciens. Citreiz savukārt viņa brīdināja; tagad gūžas locītavas mainās, daudziem sāp, tas tāpēc, lai nākotnē sievietes dzemdētu bez sāpēm. Te nu vispār nesapratu, kas ar to domāts, it īpaši, ja sāp-transformējas šīs vietas tām, kuras dzemdēt, tātad radīt arī tās „nākotnes sievietes” vairs neplāno. Pēc tam, kad tamlīdzīgi kopēji procesi man vairs šaubas neradīja- novēroju tos visapkārt, turklāt arvien vairāk radās iespēju globālajā tīmeklī rast tam apstiprinājumu, sapratu, kas tas ir: mēs nododam tālāk informāciju, vibrācijas. To var izdarīt, gan fiziski rador bērnus, gan arī nesot, starojot šo enerģiju no sevis jebkurā situacijā. Starp citu, viens spilgts  „sieviešu gadījums”; 2010. gada bargajā ziemā un pēc tam pavasarī  bija dažādas problēmas ar ūdens caurulēm - avārijas, tāpat arī pamatīgi pavasara pali. Tas, kā atceramies, bija diezgan grūts laiks Latvijā, kas īpaši izcēlās ar tēmu; „vīrietis – bezdarbnieks un/vai tamlīdzīgas variācijas, savukārt sieviete – galvenā apgādniece un ģimenes balsts”. Tieši tajā laikā bija ārkārtīgi daudz sieviešu, kas bez redzama medicīniska iemesla parastā ikmēneša cikla vietā  ilgstoši – pat mēnešiem asiņoja. Pārspriedām šīs lietas ar audzēknēm, draudzenēm. Cik man tas toreiz bija skaidrs! Matriarhāts sācies, ūdens stihija un Svadhistāna jeb Otrā čakra visos līmeņos strādā: i Latvijas, i personiskā ķermeņa. Gan attīrīšanās, gan slēpto problēmu iznākšana virspusē. Staro citu, Agni Joga veselības sakarā jau pirms simts gadiem brīdināja, ka Ugunīgās ( mēs tās saucam –Jaunās) enerģijas pirmkārt iedarbojas uz gļotādām ( vēl viens izskaidrojums „sieviešu gļotādām”, pie reizes pabrīdinu, ka tas pats dažādās versijās noteikti saistīts ar zarnu darbības traucējumiem) un te nu galvenais palīglīdzeklis ir soda.

            Vēl viens no maniem novērojumiem ir dažādas problēmas ar kājām, vēnām un pirmo čakru visdažādākajos izpausmes veidos, īpaši pagājušajā – 2011. Gada vasarā. Mēģinot rast izskaidrojumu savām, paziņu, audzēkņu līdzīgajām ķermeniskajām sajūtām, sapratu vienkāršo un ģeniālo patiesību par šo problēmu metafiziskajiem aspektiem ( izcils atbalsts tajā ir Luīzes Hejas skolnieces- Lizas Burbo grāmatas šajā jomā). Personiskie „punkti”, uz kuriem norāda tava „orientēšanās karte”- fiziskais ķermenis iet šo grūto transformācijas procesu kopā ar Māti Zemi. Pietūkušās, smagās un dunošās kājas brēc pēc vienīgā glābiņa – Zemes Mātes atbalsta un veldzes. Savukārt Viņa lūdz no mums tikai vienu vienīgo, jo visu pārējo jau iedod tik dāsni, kā neviens cits: mīļais Bērns, „welcome back”, atgriezies vienreiz manā Sirdī un Mīlestībā!

Vēl viens piemērs. Visu cieņu ajūrvēdai kā dzīves mākslai, pati sevi savulaik esmu labi savedusi kārtībā, arī, cik spējusi, dalījusies zināšanās ar audzēkņiem, joprojām kā efektīvāko glābiņu nomierināt Vēju – Vatu ( piemēram, kā nupat aukstajās ziemas dienās tikt galā ar līdz sāpēm un niezēšanai sauso ādu )– veicu siltas eļlas pašmasāžas visam ķermenim divreiz dienā. Taču, ja kādam ajūrvēdas principu pārzinātājam stāstītu ( tai skaitā – sev pirms gadiem četriem), ka, būdama tipiska Vata, nu jau gadus divus vislabprātāk ēdu svaigus, kraukšķošus salātus un dārzeņus, turklāt dzeru aukstu un siltākā laikā - tikko atsaldētu ūdeni, varbūt pat ar ledus gabaliņiem tajā....Jā, tādas lietas agrāk nemaz nevarēju ēst, acumirklī sākās tipiskās un labi zināmās Vatas „vājās vietas” -gremošanas problēmas. Pirmoreiz tas notika pavasarī.  Atceros draugu un tuvinieku jokus manā virzienā, kad viņi redzēja kā es staigāju un ēdu tikko uzdīgušo zāli un citu, ko vien piemājas zemē var apēst.  Šajā laikā, kad atgriežam vienotību ar visu dzīvo, savu spēku, atveramies enerģijām un smalkiem līmeņiem – tas ir tikai normāli, ka būdami arvien „dzīvāki” – gribas arī ēst enerģiju – svaigu, neapstrādātu pārtiku. Šī radikālā pāreja personīgi man notika ļoti dabiski, bez speciālas piespiešanās ( protams, ja neskaitām grūtos, brīžiem šķietami vairs neizturamos transformācijas procesus pirms tam).

Visu šī raksta ietvaros neaprakstīt; svara palielināšanās, īpaši sievietēm ķermenis kļūst sievišķigi apaļīgs. Protams, ilgstošas gulēšanas vai pretēji –negulēšanas arī pieder pie tā paša: tas jau tiek aprakstīts daudzos brāļu – māsu- gaismasdarbinieku rakstos. Papildus no sevis varu piebilst: efektīgs līdzeklis, īpaši sirds problēmām, ir mudras – kaut kas, ko darīt ar fizisko ķermeni, bet iedarbība enerģētiska. Arī atgādināšu, ka Agni Joga un Helēna Rēriha min trīs galvenos Ugunīgā jeb Jaunā laikmeta preparātus: sodu, baldriānu un rozes (pārsvarā jau ēteriskā eļļa būs labākais veids). Un novēlu lasītājiem, Zemei un visiem pārējiem arī Jaunu –Ugunīgā Laikmeta medicīnu: profesionālu un mūsu Jaunajiem Dievcilvēku ķermeņiem atbilstošu.