Vai nav tiesa, ka bieži vien mēs dažādus notikumus savā dzīvē uztveram kā šķēršļus, kas traucē mums realizēt savus plānus. Mēs dusmojamies, kad kāds nebūt students mūs atrauj no mums svarīgām nodarbēm, bet slikti laika apstākļi bojā mums garastāvokli. Cik bieži mūsos aug protests, kad tuva cilvēka nāve izrauj mūs no mierīgā dzīves plūduma, bet karš sagrauj mūsu ticību cilvēcībai.
Mēs esam sašutuši, kad realitāte sasit sīkās drumstalās visus mūsu rozā sapņus. Nebeidzami sķēršļi pastāvīgi mūsu Dvēselē rada rūgtas sajūtas – naidu, dziļu vilšanos, atriebības kāri, un tādā veidā savās vecumdienās mēs varam pārvērsties par cietsirdīgiem un nelaimīgiem cilvēkiem.
Un, ja nu šīs nelūgtās ielaušanās patiesībā ir no jauna pavērušās iespējas? Un, ja nu tas ir mūsu sirds izaicinājums, kas prasa iekšējo darbu, pateicoties kuram mēs augam un apgūstam esības pilnību? Un, ja nu notikumi dzīvē piedod mums vajadzīgo formu – līdzīgi, kā skulptors no bezformīga māla pikuča veido savu izdomāto figūru? Varbūt, tikai paļaujoties uz Meistara roku prasmi, mēs varam uzzināt savu patieso sūtību un sajust pabeigtību? Patiesībā visi pārsteigumi un nepatikšanas var izrādīties uzaicinājums atmest savus ierastos un novecojušos dzīves uzskatus, atklājot arvien jaunus un neatklātus horizontus. Un tad uzpeld pats svarīgākais jautājums: un kas tad, ja visa mūsu dzīve nav tikai bezjēdzīga notikumu virkne, kuras priekšā mēs esam bezspēcīgi? Kas tad, ja tajos atklājas radošā Meistara roka, kas aicina mums pašiem piedalīties it visā? Kas tad, ja tieši šajā līdzdalībā tiek realizētas visas mūsu cerības un centieni?
Ja tas tā ir, tad mūsu dzīve mainās pašos tās pamatos, jo tagad dzīves triecienos atveras jaunas iespējas un mūsu Dveseles brūces kļūst par brīdinājumiem, bet ķermeņa paralīze – par stimulu meklēt iekšējos dzīves avotus. Tā mēs apgūstam prasmi nezaudēt cerības pašos bēdu epicentros – sagrautās pilsētās, degošās slimnīcās, starp grūtībās nonākušiem bērniem un pieaugušajiem. Tagad mums ir spēks pretoties izmisumam, un pat bojā ejošā sēklā mēs varēsim saskatīt nākotnes augļus nesošu koku un paradīt to cilvēkiem. Tagad mēs varēsim izrāpties no savas atsvešinātības pagrabiem, kur visi notikumi šķita bezjēdzīgi. Tagad mēs esam spējīgi ieiet savas sirds pašos dziļumos, lai izdzirdētu Dievu, kura rokas tur visu vēsturi, un atbildētu uz viņa mūžīgo aicinājumu atdzimšanai.
Autors: Henrijs Nouvens
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS
