Tavs medusmēnesis ar garīgumu agri vai vēlu beigsies. Pie kam, noteikti beigsies ar vilšanos tajā. Tomēr nevajag no tā atvadīties, jo šī atvadīšanās būtu priekšlaicīga. Īsts romāns ar to ir iespējams tikai pēc līdzīgas sķiršanās.
Vilšanās garīgumā ne tikai ir neizbēgama, bet arī ir ļoti vajadzīga. Kaut vai tāpēc, lai atņemtu tam šarmu. Tava garīgā dzīve pa īstam sākas tikai tad, kad tevi vairs nebiedē atkārtota iegremdēšanas tajā. Kad tu būsi nedaudz pavāļājies cinisma dīvānā.
Aizies no tavas dzīves vairums grāmatu, bet tās, kas paliks, tev būs kā seni draugi, kuri nav jāpārskata. Ja nu vienīgi pāris lapas mēnesī. Pazudīs vairums prakšu, bet ar tām, kuras paliks, tu jutīsies ļoti dabiski un ērti. Kā, staigājot savās iemīļotajās džinsās un t-kreklā, kurus var valkāt un valkāt.
Pazudīs vairums tavu garīgo centienu, bet tie daži, kas paliks, tiks uztverti ne vairs kā centieni, bet vienkārša nepiespiesta elpošana. Labi sākumā, vidū un beigās.
Nebūs vairs nekādas vajadzības vairīties no tā, kas agrāk skaitījās “negarīgs”. “Negarīgums” pārstās būt par barotni garīgajiem “tā vajag” un “tā jādara”. Vainas sajūta par liekajām kalorijām vai sliktajām ziņām nomainīsies ar labestīgu vērošanu, kas neradīs problēmas brīžos, kad esi ļāvies savām vājībām. Kad mēs ēdam sazin ko, vai lasām sazin ko, no tā neradīsies problēma, vai mēs to darām apzināti, vai – nē.
Lai ar kādu lietu mēs nodarbotos, tā neizrietēs tikai no viena mūsu aspekta, galvenā, kas valda pār visiem citiem. Bet gan no tā, ko par svarīgāko uzskata sirds. Varētu šķist, ka mēs kļūstam slinkāki, kā agrāk. Bet patiesībā mēs daram daudz vairāk, jo pārstājam karot ar sevi.
Tā vietā, lai karotu ar savām vājībām, mēs tās pārnesam savā sirdī. Tā vietā, lai atbrīvotos no savām negatīvajām īpašībām, mēs attīstam labāku savu attieksmi pret tām.Lielā mērā par mūsu ceļu kļūst tuvība nevis atgrūšana.
Meklēšana dod vietu dziļai dzīvei. Vēl joprojām rodas jautājumi, taču tie prasa kaut ko daudz reālāku, kā parastas atbildes. Saskaņa ar realitati kļūst par atbalstu, bet ne mērķi. Detaļas vairs nav vienkārsi detaļas. Koncentrēšanās uz to, kas var notikt, dod vietu uzmanībai uz to, kas ir šobrīd – šeit un tagad. Tas nozīmē, ka cerība (nostaļģija pēc nākotnes) tiek nomainīta pret ticību (radikālu ticību tagadnei).
Mēs varam šķist vairāk egoistiski, bet mūsu egoisms mums netraucēs. Mūsu tieksme pēc pilnīgas pamošanās saglabāsies, bet nebūs vairs izmisumu un ambīciju, kas to agrāk ierobežoja. Tur, kur mēs agrāk steidzāmies, tagad vairs nebūs steigas. Būs vienkārša tā fakta pieņemšana, ka mēs jau esam piesieti trosei, kas mūs velk. Un pat tad, ja mēs novirzīsimies no ceļa, mēs vienalga paliksim uz tā.
Dzīve pēc garīguma – ir sākums patiesam garīgumam. Bez salūtiem, aplausiem un paplikšķināšanas uz pleca. Bez vajadzības parādīt sevi kā garīgu cilvēku. Tas ir sākums personīgajam NEKAM.Ne jau tajā izpratnē, ka kaut kas tiek iznīcināts, bet gan jaunatklāsmē. Sākums īstai individualitātei. Ikdienišķais KAUT-KAS koncentrējies uz ES – individualitāte, dod vietu NEKAM, kurā tad, ja labi to kopjam, rodas telpa autentiskam “pašam” – individualitātei koncentrētai uz Esību.
Mēs ejam no virspusējības virzienā uz dziļumu un pec tam atgriežamies dziļi virspusēji.
Mēs virzāmies no virspusības augšup un dziļumā, apzinoties, ka atnāk un aiziet “ES”, bet “MĒS” paliek. Dzīve pēc garīguma ir diezgan paradoksāla lieta. Neviens, kāds, nekas, viss, kustība, miers – ir tikai prāta pretmeti. Realitāte tie ir ne tikai neatdalāmi, bet arī nedalāmi ar to, kas to apzinās.
Uz katru šeit radušos jautājumu atbilde būs klusums. Klusums – atbilde. Citiem vārdiem sakot VISS atbild…
Dzīve pēc garīguma ir veltīta tam, KAS PATIEŠĀM IR SVARĪGI. Viss, kas notiek ir prakse. Katrā situācijā ir iespēja. Skolotāji ir visur. Nav brīvības no mūsu brīvības. Aiziet prāta putas, atmodinot un atbrīvojot ķermeni, zemi, atbrīvojot Garu, izjaucot visus mūsu sapņus. Atverot mūs tam, kā dēļ mēs esam nākuši šai pasaulē un kas mēs esam.
Dzīve pēc garīguma ir pastāvīga miršana. un vairs nav bail piecelties no pelniem. Tas viss ir parasts notikums. Te tūkstošiem ciešanu un tūkstošiem prieku sajaucas bezprecedenta dziesmā, ar bezgalīgām notīm, bet mēs pārvēršamies par skanīgu mūziku. Kurā viens mirklis sevī ietver visus mirkļus.
Autors: Robert Augustus Masters, PhD
Foto: MK-TRan
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS
