Apgāda "Jumava" paspārnē nesen dienasgaismu ieraudzījusi grāmata, kas mūs ieved baltu tradicionālās rotas – saktas – tapšanas vēsturē cauri laikiem. Raimondas Strodes sastādītā grāmata "Latviešu rotas. Saktas no senatnes līdz mūsdienām" ir bagātīgi ilustrēta un lieliski atbilst novembrim ar abām Latvijai nozīmīgajām dienām, tāpēc piedāvājam fragmentu no tās.
Saktas latviešu tradīcijās un folklorā
Latviešu dainās skaistā rota – sakta – tiek mineta arī ka ‘sakte’ vai ‘sakts’ ar attiecīgiem deminutīviem — saktīte, saktiņa, ka arī aizvietota ar citiem nosaukumiem – sudrabs, sudrabiņš, sidrabiņš.Kad cilvēki iemacījas apstrādāt metālu, radās arī kalēja amats. Tā bija spēkpilna un savā ziņā mistiska nodarbošanās. Pieredze un prasmes ļāva izgatavot arvien smalkākas lietas. Rotu darināšana bija kā brīnums: no bronzas, sudraba un zelta tika kaltas skaistas lietas un rotas gan sievietēm, gan vīriešiem.
Kalējs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā:
Saules meitas saktu kala,
Dieva dēla zobentiņu.
Mitoloģiskā dievība Laima senlatviešiem lika cilvēka mūža gaitu, laimi un veiksmi. Laimai uzticēja dzimtas likteni. Sievietes ikdiena un būtiskie dzīves notikumi – precības, bērnu dzimšana un veselība – bija tiešā Laimas aizbildniecībā. Tāpēc par laimīgu meiteni teica, ka Laima klāt stāvējusi, viņai piedzimstot.
Laime, laime tai meitai,
Kas piedzima saulītē,
Tai Laimiņa saktas lēja,
Sudrabā mērcēdama.
Katrai dzimtai bija svarīgi savas meitas labi izprecināt, ka arī rūpēties par viņām nepieciešamo pūru. Pēc pūra daudzuma vērtēja meitenes darba tikumu un prasmi veikt visus sieviešu rokdarbus. Taču turīgi vecāki bieži palīdzēja pūru gādāt, iesaistot saimes ļaudis, kuri piedalījas aušanas, adīšanas un izšūšanas darbos.
Bagāts tēvs savu meitu
Sudrabā kaldināja.
Sudrabiņš vien vizēja,
Pate graša nemaksāja.
Par dzimtas pārticību liecināja gan meitenes bagātīgs pūrs, gan skaists tērps un rotas. Tāpēc meitu pūram tika pirktas dažādas sudraba rotas – saktas, gredzeni, aproces.
Foto: Publicitātes attēli
Gana bija, gana bija,
Vēl vajag, vēl vajag,
Vēl vajag sidrabiņa
Pie balto villainīšu.
Piecu brāļu māsa biju,
Piecas sedzu villainītes,
Lai spīdēja stūrīšos
Piecu brāļu sudrabiņš.
Ģimenes turīgums vai sociālais stāvoklis bieži radīja nevienlīdzīgus apstākļus meitenēm, kas bija precību gados.
Foto: Publicitātes attēli
Es nebiju lepnu ļaužu,
Es tik lepni nenešos,
Es nesedžu div’ saktiņu
Sava krekla vīlītē.
Nelūkoji tu, tautieti,
Es jau biju nolūkota;
Derināmas saktas gaidu,
Laulājamu gredzeniņu.
Arī dažādi amati un nodarbošanās deva atšķirīgus ienākumus un uzkrājumus, no kuriem varēja veikt lielākus pirkumus. Rotaslietas parasti pirka no amatniekiem vai pilsētu gadatirgos. Tās bija gan vienkāršas bronzas vai sudraba saktas, gan skaisti apzeltītas sudraba vai zelta rotas.
Arājiņa līgavai
Sidrabiņa sakta mirdz;
Dravenieka meitiņai
Zelts spīdēja vaiņagā.
Alutiņa brūvelim
Pilnas krūtis sudrabiņa;
Alutiņa dzērējam
Viena pate vara sakte.
Rīga tiek minēta kā skaistāko rotu kalšanas un pirkšanas vieta. Uz pilsētas gadatirgiem devās, lai pirktu lielas, zīļotas vai burbuļiem rotātas saktas. Tās bija rotas, ar kurām meitene varēja lepoties, kuru skaistums un vērtība aizskanēja tālu pāri robežām, piesaistot preciniekus no tuviem un tāliem novadiem.
Tēvs brauks Rīga’i,
Ņems mani līdza,
Pirks man zīļotu
Sudraba saktu.
Spīdēj’ mana zelta sakta
Caur deviņi glāžu logi;
Tautiets mani pašu veda
Caur deviņas kunga valstis.
Gada ritējumā ikdienas darbi mijās ar svētku dienām, kurās gan meitas, gan puiši varēja saposties un izrādīt savas rotas, ar tām lepojoties.
Foto: Publicitātes attēli
Svētkos sedzu lielu saktu,
Vairāk zelta, ne sudraba;
Lieldien jozu lielu jostu,
Vairāk diega, ne dzīparu.
Pērc, tautiet, ko vajaga,
Man saktītes nevajaga:
Man pašai mātes sakta,
Mātes kakla dālderīši.
Visos Latvijas novados pie tautas tērpa nēsāja daudzveidīgas saktas. Lielas un mazas. No bronzas, apsudrabotas un sudraba, apzeltītas un zelta, ka arī no dzintara. Saktas, kas rotātas ar stikla zīlēm, burbuļiem un piekariņiem. Aizprecoties tālu no dzimtajām vietām, meitenes rotas īpaši izcelās vietējo rotu vidū.
Es uzaugu jūrmalē’i,
Noved mani mežmalē’i.
No dzintara man saktiņas,
No dzintara gredzentiņš.
Saulgrieži ir maģisks, auglīgas enerģijas pilns laiks, kad dabā viss atrodas pilnziedā, dārzos sāk gatavoties pirmās ogas, druvās viļņojas labība. Visās norisēs ir jūtams nemainīgs atdzimšanas cikls: saule noriet un saule uzlec. Sakta kā sievišķības un auglības simbols varētu būt meklētais mistiskais papardes zieds.
Kas spīdēja, kas vizēja
Papardīšu krūmiņā?
Jāņa sievas zelta sakta,
Tā spīdēja, tā vizēja.
Jāņa sievai liela sakta
Izgaist Jaņa vakarā;
Noriet saule meklējot,
Uzlec saule atrodot.
Līgavu lūkojot, jauneklis skatījas meitenes skaistumu, tikumu, laipnību, čaklumu un prasmes. Svarīga bija arī audzināšana ģimene – laba meitene klausīja savus vecākus, savas dzimtas godu viņa augstu vērtēja. Lepnums par līgavu, kuru pats izvēlējies, bija puisim, kurš arī pats bija čakls, stradīgs un godīgs.
No tālienes jau pazinu,
Kur nāk mana līgaviņa –
Pilnas krūtis sudrabiņa,
Pilni pirksti gredzentiņu.
Gan pazinu to meitiņu,
Kura tēvu klausījusi:
Līdz zemei brūni svārki,
Līdz jostai sudrabiņš.
Precoties meitene vienmēr pārgāja dzīvot uz sava vīra mājām. Tā bija šķiršanās no savas ģimenes un draudzenēm, no dzimtajām vietām.
Foto: Publicitātes attēli
Tu, māmiņa, saktu spraudi
Pie manām’i krūtiņam;
Es tev segšu villainīti
Deviņiem’i dzīpariem.
Senajās kāzu tradīcijās līgava sniedza bagātīgas dāvanas sava vīra vecākiem un visiem kāzu viesiem. Kļūdama par jauno saimnieci, līgava deva godu sava vīra mātei, pateicoties par dēla audzināšanu. Laba vedekla ar savām rūpēm un uzmanību vienmēr bija atbalsts vīramātei vecumdienās.
Dēlu māte priecājās:
Segs man sagšu vedekliņa
Trīs sudraba saktiņām,
Smalkajām kniepītēm.
Saktai tika piedēvēta arī likteņa lēmējas nozīme. Ja sakta, īpaši derību sakta, pārlūza, tā tika uztverta kā slikta zīme. Latviešu tautas tradīcijās lielu vērību piešķīra ikvienai notikuma norises detaļai un ar to saistītai lietai. Pamatojoties uz senām parašām un ticējumiem, tika skaidrota notikušā ietekme uz nākotni.
Ietin iešu tautiņās,
Bet es ilgi nedzīvošu,
Man zīmīte rādījās
Bāleniņa istabā’i:
Man pārlūza zelta sakte,
Sedzot baltu villainīti.
