Cilvēka spēja atpazīt un izjust emocijas ir vitāli svarīga, jo emocijas ir vienīgais indikators, kurš palīdz novērtēt vai apkārtējā vide ir pietiekami droša, apmierina vajadzības, atbilst prasībām, kuras nepieciešamas pilnvērtīgai funkcionēšanai.
Ja cilvēka spēja izjust emocijas vai tās atpazīt ir ierobežota, cilvēks daudz lielākā mērā ir pakļauts riskam, ka viņš nespēs atpazīt vidi, kura būs apdraudoša, potenciāli bīstama, nespēs atpazīt manipulācijas, mēģinājumus pārkāpt personiskās robežas, būs tendēts iekļūt situācijās kuras viņam var kaitēt.
Visbiežāk, cilvēks, kura emocionālais jūtīgums ir notrulināts, cieš no viļņveidīgas vai hroniskas trauksmes, reizēm pat panikas lēkmēm. Trauksme nav emocija, tas ir stāvoklis, kurš norāda uz milzīgu daudzumu emociju, kuras ir apspiestas, kuras cilvēks nespēj vai neatļauj sev atzīt, būt kontaktā ar tām.
Diemžēl, trauksmei nav transformējošās enerģijas, kura ir emocijām, kuras izvēlamies nejust. Tieši pretēji, trauksme iztukšo cilvēka fiziskās un psihiskās enerģijas rezerves, liedz iespēju mērķtiecīgi risināt grūtības.
Izjūtot šausmas, ļaujot tām būt, cilvēks no sākuma sastingst, tad viss viņa ķermenis mobilizējas, viņš ir gatavs bēgt vai cīnīties, apziņa sašaurinās, ir 100% fokusēta uz situācijas atrisināšanu. Ja runa ir par dusmām, arī šī emocija iedod neiedomājami lielu enerģijas daudzumu, lai atrisinātu situāciju, apturētu netaisnību, uzbrukumu, atrisinātu konfliktu, parūpētos par savu drošību. Katra emocija signalizē par notiekošo apkārtējā vidē, dod iespēju reaģēt un novērst tos faktorus, kuri traucē vai kaitē.
Svarīgi saprast, ka emocijas nav bubulis, kurš cenšas kaitēt vai mocīt cilvēku. Emocijas ir izdzīvošanai absolūti nepieciešams instruments, kurš palīdz skenēt apkārtējo vidi un vērtēt vai apkārtējā vide ir pietiekami droša. Mūsu uzdevums ir spēt atbildēt uz jautājumu “Kas tā ir par emociju, kuru šobrīd jūtu?”, “Kas šobrīd notiek?”, “Uz ko es reaģēju?”, “Ko es varu darīt, lai šo novērstu?”.
Spēja just un paust savas emocijas ir dabiska, tā tiek apgūta bērnībā, kad vērojam savu vecāku emocionālās reakcijas, uzvedību, stresa un emociju pārvarēšanas stratēģijas. Diemžēl, ne visiem bērniem ir bijusi iespēja apgūt šīs izdzīvošanai nepieciešamās prasmes dēļ vecāku pašu nespējas pietiekamā mērā just emocijas, tās atpazīt, nepietiekamajām prasmēm tikt ar tām galā, iespējams, pat nespējas vai nevēlēšanās atzīt bērna tiesības uz viņa emocijām.
Emocionāli aukstās ģimenēs bērns gūst pieredzi, ka palīdzība un atbalsts nav pieejams, tāpēc iemācās emocijas norīt, par tām nerunāt, nelūgt palīdzību, tikt galā ar grūtībām pašam, rezultātā, pašam netiekot ar sevi galā, emocijas izstumt un pārstāt just.
Diemžēl, ilgtermiņā, ja emocijām nav iespējas tikt adekvāti un atbilstoši situācijai izpaustām, psihe, mūs sargājot no pārslodzes un vilšanās, emocijas atslēdz. Lai to izdarītu, bērna psihe aktivizē ekstrēmas psihiskās aizsardzības formas, tādas kā noliegšana, izstumšana, šķelšana un disociācija. Šie psihiskās aizsardzības mehānismi, līdzīgi kā emocijas, nav ne labi ne slikti, tie vienkārši ir, lai mūs pasargātu no realitātes, kura bez aizsardzības mehānismiem šķiet nepanesama.
Ja runa ir par hroniskiem dzīves apstākļiem, kuros bērnam ir liegta iespēja būt kontaktā ar emocijām un liegta iespēja saņemt palīdzību un atbalstu, šie psihiskās aizsardzības mehānismi sāk dominēt, tie netiek atslēgti, tieši pretēji, nu jau pieaugušais bērns, joprojām nespēj būt kontaktā ar emocijām, jo viņa psihe autopilotā jebkurus emociju iedīgļus notrulina, atslēdz vai pat izstumj no apziņas pavisam.
Situācijās, kad runa ir par psihotraumējošiem notikumiem, iekšējā spriedze var kļūt neizturama, cilvēks iekšējo bubuli var izjust fiziski kā kaut ko svešu, ko gribas dabūt no sevis ārā. Lai bubuli dabūtu ārā, ir nepieciešams atgūt spēju atkal just un apzināties realitāti. Tiesa, tiklīdz, durvis tiek atvērtas, cilvēku var pārņemt šausmas no milzīgā emociju daudzuma, kuras veļas viņam virsū kā cunami vilnis.
Šeit ir ārkārtēji svarīgi minēt, ka ceļā uz emocionālā jūtīguma atjaunošanu, būtu vērtīgi un palīdzoši atrast speciālistu, kurš var palīdzēt, atbalstīt un iedrošināt, pārraudzīt procesu, saturēt klienta emocijas, mācīt kā ar tām apieties, kā izmantot tās savā labā.
Pirmie soļi uz emocionālā jūtīguma atgūšanu var izrādīties nepatīkami, emocionāli sāpīgi vai pat šķietami neizturami. Tas saistāms ar ievērojamu emociju intensitātes kontrastu, kuru cilvēks ir pieradis just un patieso emociju intensitāti, kuru cilvēka psihe beidzot atkal uztic pašam cilvēkam. Patiesībā cilvēks jau sen dzīvo ar šīm emocijām, tieši tik intensīvām, krāšņām un dažādām, un, pavisam noteikti, spēj tās izturēt. Agrāk tās saturēja un minimizēja primitīvi psihiskās aizsardzības mehānismi, tagad tās mācīsies saturēt tu pats. Ne tikai saturēt, bet arī just, baudīt un izmantot tās kā resursu, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti.
Gribu atgādināt, emocijas nav bubulis, kurš tiecas iznīcināt un nogalināt, emocijas ir dabisks izdzīvošanai nepieciešamais instruments, kuru iemācoties izmantot savā labā, ir iespējams būtiski uzlabot savas dzīves kvalitāti.
Ja cilvēks dzīvo notrulinātu vai neesošu emociju režīmā, neatkarīgi no tā vai viņš to vēlas vai nē, apspiestās emocijas vienmēr atrod izeju - caur trauksmi, fobijām, psihosomātikas veidā, murgiem, PTSS simptomātikas veidā, ekstrēmos gadījumos pat psihisku saslimšanu un personības traucējumu veidā.
Emocionālā jūtīguma atgūšana paver milzīgas iespējas – apzināt savas vajadzības un vēlmes, izvirzīt jaunus mērķus un tos sasniegt. Tiek atgūta spēja bez izpušķojumiem redzēt realitāti, redzēt, kas ir tie dzīves faktori vai pat attiecības, kuras liek izjust nepatiku, bailes, kaunu, apdraudējumu u.c., faktorus, kurus, laikam ritot, cilvēks, visticamāk, izvēlēsies mainīt vai pat izslēgt no savas dzīves pavisam.
Dabiskā jūtīguma atjaunošana dod iespēju, beidzot, piedzīvot arī pozitīvās emocijas visā to krāšņumā, kas nav bijis iespējams līdz šim. Liedzot sev iespēju just negatīvas emocijas, tiek notrulināta spēja just arī pozitīvās. Mūsu psihe nešķiro labas vai sliktas emocijas tā iemesla dēļ, ka emocijas nav ne labas ne sliktas. Tās ir neitrālas, pilda funkciju palīdzēt saprast vai tas, kas notiek apkārtējā vidē atbilst mūsu vajadzībām un spēj nodrošināt izdzīvošanai vajadzīgos apstākļus vai arī ne.
