Kad dzemdētājām izstumšanas periodam atvēl vienu stundu vairāk, ķeizargriezienu skaits sarūk uz pusi, liecina jauna pētījuma dati.
Laiks, kuru sieviete pavada dzemdību otrajā fāzē – izstumšanas periodā, kas beidzas ar bērna piedzimšanu, ir viens no saspringtākajiem brīžiem viņas dzīvē, un ārsti tam ļoti vērīgi seko.
Amerikas Akušieru un ginekologu koledžas pētnieki secinājuši, ka pirmdzemdētājas parasti izstumj bērnu trīs stundās, ja viņām bijusi epidurālā anestēzija, divās, ja tāda nav veikta, bet vispārēji viņām otrais dzemdību periods ir ilgāks nekā sievietēm, kuras iepriekš jau dzemdējušas. Šādā situācijā medicīniskais personāls var izlemt par labu ķeizargriezienam vai dzemdību pasteidzināšanai ar vakuuma vai stangu palīdzību.
Bet, ja sievietēm izstumšanas periodam atvēl kaut vai tikai vienu papildu stundu, ķeizargriezienu īpatsvars samazinās aptuveni divas reizes, secināts jaunākajā pētījumā, kas publicēts izdevuma “The American Journal of Obstetrics and Gynecology” marta numurā. Lai gan tas nav apjomīgs un diez vai tuvākajā laikā ietekmēs standarta medicīnisko pieeju, pētnieki uzsver, ka tas ļauj kritiski aplūkot iespējami novecojošo praksi.
“Ieteicamais laiks nāk no 19. gadsimta ekspertu viedokļa,” izteicās viena no pētījuma autoriem, Tomasa Džefersona Universitātes fetālās medicīnas pētniece Aleksa Gimovska. “Kopš tā laika īstenībā bijuši tikai retrospektīvi dati, kas izmantoti šīs vadlīnijas apstiprināšanai.”
20. gadsimta piecdesmitajos gados zinātnieki pārskatīja agrākus datus un secināja, ka sievietes, kuras piedzemdēja bērnu divu stundu ietvaros, retāk cieta, piemēram, no infekcijām un nopietnas pēcdzemdību asiņošanas. 1955. gadā cita pētnieku grupa secināja, ka vairākums sieviešu bez anestēzijas dzemdē divu stundu laikā.
Jaunākajā pētījumā ietverta informācija par 78 pirmdzemdētājām Tomasa Džefersona Universitātes slimnīcā, kurām pēc nejaušības principa piešķīra vai nu parasto trīs stundu laiku izstumšanai, vai vēl vienu papildu stundu. (Pētījumā iekļāva tikai sievietes, kurām tika pielietota epidurālā anestēzija, ne tāpēc, ka tā vēlētos, bet gan tādēļ, ka vienkārši nebija citu dzemdētāju, kas nesaņemtu pretsāpju zāles un kvalificētos pētījuma mērķiem.)
“Varētu būt ieguvumi, ja sievietēm ļautu ilgāk turpināt dabiskas dzemdības,” uzskata Gimovska.
Kopumā 43,2 procentiem sieviešu, kurām ļāva izstumšanas periodu turpināt parastās trīs stundas, galu galā veica ķeizargriezienu. Ja dabiskā izstumšana varēja turpināties četras stundas, ķeizargrieziens bija vajadzīgs tikai 19,5 procentos gadījumu.
“Pētījums patiesībā parādīja to, ko praksē esam redzējuši jau gadiem ilgi: var būt ieguvumi no tā, ka ļauj dzemdībām turpināties ilgāk,” sacīja Gimovska. “Mēs ar prieku redzējām, ka šajā konkrētajā sieviešu grupā šis lēmums ievērojami samazināja nepieciešamību pēc ķeizargrieziena.”
Pētnieki arī neatrada nekādus pierādījumus tam, ka ilgāks izstumšanas periods apdraudētu sieviešu vai viņu mazuļu veselību vairāk nekā standarta laiks, lai gan Gimovska brīdināja, ka pētījuma apjoms ir pārāk mazs, lai patiesi atklātu visus iespējamos riskus.
Agrākos pētījumos norādīts uz riskiem mātei un bērnam, ja dzemdības turpinās pārāk ilgi, viņa sacīja, norādīt, ka šajā jomā vajadzīga tālāka izpēte.
Neapšaubāmi daudzām sievietēm un mazuļiem ķeizargrieziens ir dzīvības un nāves jautājums. Pasaules Veselības organizācija jau sen rekomendējusi, ka ķeizargriezienu skaitam valstī nevajadzētu pārsniegt 10 līdz 15 procentus no visām dzemdībām, bet nesens pētījums atklāja, ka mātes un bērna nāves gadījumu īpatsvars turpina samazināties tajās valstīs, kur ķeizargriezienu līmenis sasniedz pat 19 procentus no visām dzemdībām. Ir reizes, kad šī operācija glābj dzīvības.
Gimovskas pētījuma mērķis var apstrīdēt šo faktu, bet drīzāk nodrošināt, lai šobrīd ārstu lietotās vadlīnijas būtu balstītas uz skaidriem un pārliecinošiem faktiem. Šobrīd ASV vairāk nekā 30 procenti dzemdību notiek ar ķeizargrieziena palīdzību, un no tām 10 līdz 15 procenti ir gadījumi, kad dzemdības ir šķietami iestrēgušas otrajā fāzē.
Agrākos pētījumos ir bijuši līdzīgi mēģinājumi noskaidrot, vai, vienkārši dodot sievietēm vairāk laika izstumšanas periodam, varētu samazināt ķirurģisko dzemdību skaitu. Vienā no tiem, piemēram, secināts, ka mūsdienās sievietes dzemdē ilgāk nekā pirms 50 gadiem. Šīs tendences iemesls pagaidām nav noskaidrots. Bet, kā teikts pētījuma secinājumos, tas liek domāt, ka “mūsdienu akušieri, iespējams, steidzas pārāk ātri izlemt par labu ķeizargriezienam, jo seko novecojušām vadlīnijām par to, cik ilgs laiks vajadzīgs “normālām” dzemdībām.”
“Nav nekas slikts centienos uzzināt, vai varētu turpināt (dabīgas dzemdības) ilgāk.” Mūsdienās grūtniecēm jājūtas pietiekami zinošām un drošām, lai runātu ar medicīnisko personālu par dažādām izvēles iespējām, uzsvēra Gimovska, piebilstot, ka neapšaubāmi jāsaprot arī tas, ka reizēm iejaukšanās ir nepieciešama.
“Sieviete dzemdību laikā var konsultēties ar savu ārstu, lai uzzinātu, vai galvenais iemesls lēmumam par ķeizargrieziena veikšanu, ir dzemdību ilgums (…). Ir tikai normāli uzzināt, vai tieši jūs varētu pretendēt uz ilgākām dabīgām dzemdībām,” viņa sacīja. “Kaut kas tik vienkāršs var izrādīties ļoti nozīmīgs visa turpmākajā dzīvē.”
