Kāpēc mēs melojam?
Mēs dzīvojam pasaulē, kur melo visi – vairāk vai mazāk, un ir nereāli domāt, ka neviens nekad nedrīkst melot. Visi to dara, un tā ir dzīves patiesība. Ja mēs noliedzam šo faktu, tas nodara mums sāpes, jo mēs gaidam no sev tuvajiem cilvēkiem, ka viņi vienmēr pret mums būs godīgi, taču aizmirstam, ka ne vienmēr paši vēlamies zināt patiesību. Tas patiešām ir paradokss.Kāpēc mēs melojam?
Pirmkārt, sabiedrībā tā ir pieņemts, jo mums “jāuzvedas labi ar visiem”, lai kaut ko saņemtu apmaiņā. Piemēram, mēs meklējam darbu, un ne vienmēr varēsim būt atklāti pret priekšniecību u.t.t. Attiecībās ar cilvēkiem mēs baidāmies būt godīgi kaut vai tāpēc, ka baidāmies, ka mūs atstums, nepieņems, nemīlēs. Mēs ticam, ka, ja būsim tādi, kādus mūs vēlas redzēt, mēs sasniegsim to, ko vēlamies sasniegt, tāpēc spēlējam lomu spēles. Mēs neticam tam, ka, ja mēs būsim paši – īsti, mūs kāds spēs mīlēt.
Katru reizi, kad man saka: “Mans tuvais cilvēks mani pievīla”, es vienmēr smejos un saku: “Laipni aicināts reālajā pasaulē!”
Es esmu sarkastiska.
Es viņiem saku, ka tas iemācīs nolaisties uz zemes, lai pamostos no ilūzijām, par to, ka cilvēkiem nebūtu jāmelo, ka viņiem būtu jābūt iecietīgākiem un jāpārstāj parāk uzticēties citiem cilvēkiem un pārvērtēt uzticības nozīmi, kā arī izmainīt savus uzstādījumus attiecībā uz uzticību. Visa gudrība slēpjas tajā, ka ir jāpieņem patiesība par to, ka cilvēki visā pasaulē melo un nav taisnīgi gaidīt, ka viņi to vairs nedarīs. Ja cilvēki to sapratīs, tad arī tuviniekiem būs vieglāk pieņemt savus trūkumus.
Kad cilvēki melo, tas ir kā narkotika. Tā ir sava veida narkomānija. Kad cilvēks vēlas atmest smēķēšanu, bet nevar. Kad cilvēks vēlas atmest narkotikas, bet nevar. Kad cilvēks vēlas pārstāt sev kaitēt, bet nevar. Tas pats notiek ar cilvēku, kurš vēlas pārstāt melot un nevar.
No senas 2006. gada dienasgrāmatas: “Mēs mānam paši sevi, kad domājam, ka mēs vai cilvēki nedrīkstam melot.”
Ja kāds domā, ka cilvēki nedrīkst melot un nedrīkst pievilt uzticību, viņš dzīvo fantāziju pasaulē un neredz dzīvi tādu, kāda tā ir.
Ja cilvēks māna pats sevi, viņš sevi zaudē.
Cilvēks vienmēr māna pats sevi.
Viņš drīkst melot citiem – tā nav problēma, bet kad viņš melo pats sev, viņš sev kaitē.
Kad cilvēks ir godīgs pret sevi, viņš var būt godīgs arī pret citiem.
Citi cilvēki, īpaši tuvinieki, vienmēr man ir bijuši pašas spogulis. Kad es redzu, ka meloju kādam, man momentā ir skaidrs, ka meloju pati sev.Vēlāk es sapratu, ka nebiju vienīgā, kura meloja visu laiku un, ka cilvēki visā pasaulē to dara. Kad es sapratu šo vienkāršo patiesību, es ilgi smējos. Visi melo, tēlojot, spēlējot dažādas lomas – pat tyuviem cilvēkiem. Šī apjausma man palīdzēja būt iecietīgākai pret sevi un pret citiem cilvēkiem, un kļūt mazāk kritiskai attiecībā pret sevi – tātad arī pret citiem.
Es esmu ļoti saprotoša brīžos, kad cilvēki atzīstas, ka ir mani melojuši. Dažkārt es ļoti brīnos, kad cilvēki ar mani ir parāk atklāti, jo es pati tāda esmu. Pie manis nāk ļoti daudzi un atklāti runā ar mani par ļoti daudzām sev svarīgām lietām.
Mani vienmēr ir pievilkuši atklāti un patiesi cilvēki, jo viņi vienmēr saka to, ko domā un jūt. Ar viņiem var stundām ilgi runāt par visu un caur viņiem iepazīt sevi. Ar viņiem ir bijis viegli būvēt godīgas un īstas attiecības, un nav bijis jātēlo. Un, ja es kaut ko esmu vēlējusies pateikt, es to esmu darījusi, nevis gaidījusi, kad viņi uzminēs manas vēlmes.
Es nolēmu savā dzīvē ielaist šos cilvēkus un viņu ir ļoti maz.
Es jūtos slikti, atrodoties starp maskām, kad cilvēki ir “pieklājīgi” un dara visu, lai iepatiktos citiem.
Autors: Ella Travinska (Bairones Keitijas skolas absolvente, Izraēla)
Tulkoja: Ginta FS
