pirmdiena, 2017. gada 19. jūnijs

SPĒCĪGS EGO IR NEPĀRLIECINĀTĪBA PAR SEVI UN NEDROŠUMA IZPAUSME

Cilvēks, kurš ir par sevi patiesi pārliecināts un redz sevi kā pilnīgu ar visām savām nepilnībām, neizturas tā, it kā būtu svarīgāks par citiem. Tie, kas šķiet ...iedomīgi, patiesībā cieš no nepašpārliecinātības.
Ego ir programma, kas liek sevi identificēt ar personu, ar indivīdu, autonomu būtni. Un kamēr programma izpaužas pilnā sparā, tikmēr to pavada nemitīga tieksme būt kaut kam. Tomēr neviens jau nekad pa īstam nekļūst kaut kas.
Kad pamazām tiek izsmeltas tās tendences, kurām jāizspēlējas, kas jāpieredz, pakāpeniski izzūd šī iekšējā vajadzība kaut kam būt.
Tādēļ nav vērts dusmoties uz tiem, kas izturas augstprātīgi. Šie tēli tikai gluži dabiski cenšas noturēt ideju par “es kā īpaša persona”, lai varētu realizēt to, kam šai sapnī jāizspēlējas.

SPĒCĪGS EGO IR NEPĀRLIECINĀTĪBA PAR SEVI UN NEDROŠUMA IZPAUSME

http://www.nekasnavnoticis.lv/specigs-ego-ir-neparliecinatiba-par-sevi-un-nedrosuma-izpausme/

Nav tādas īstenas augstprātības vai iedomības. Cilvēks, kurš ir par sevi patiesi pārliecināts un redz sevi kā pilnīgu ar visām savām nepilnībām, neizturas tā, it kā būtu svarīgāks, nozīmīgāks par citiem. Tādam cilvēkam nekas nav jācenšas pierādīt, tas redz visus kā līdzvērtīgus un ir absolūtā mierā ar to.
Tie, kas šķiet iedomīgi, patiesībā cieš no nepašpārliecinātības, sevis nepilnvērtīguma izjūtas. Tādas attieksmes demonstrēšana, kas citiem liek izskatīties zemākiem (tai skaitā citu kritizēšana, aprunāšana), ir psiholoģisks mehānisms kā pašam likt justies par sevi labāk, kā kompensēt savu mazvērtīgumu. Visvieglāk to, protams, realizēt uz tradicionāli mazāk aizsargātām cilvēku grupām un dažāda veida minoritātēm.
Vienlaikus, protams, ir cilvēki, kuri par sevi vēl nejūtas pārliecināti, taču to nekompensē, liekot citiem izskatīties zemākiem, kas norāda uz zināmu garīgu briedumu, jo ir pieaugusi mīlestība un līdzjūtība pret apkārtējiem.
Vēlme būt kā indivīdam un realizēt sevi šajā realitātē spēcīguma ziņā korelē ar nepieciešamību būt svarīgam, īpašam un ar tā radīto iekšējo nepašpārliecinātību. Kad pamazām tiek izsmeltas tās tendences, kurām jāizspēlējas, kas jāpieredz, pakāpeniski izzūd šī iekšējā vajadzība kaut kam būt. Vispirms izzūd tieksme aprunāt, kritizēt, jo, redzot un jūtot citu cilvēku ciešanas un centienus, nevar nejust tiem līdzi. Līdz beidzot izzūd arī vēlme būt svarīgam, īpašākam – tad tiek ieraudzīts, ka esmu jau pilnīgs un mīlams savā nepilnībā.
Ar to brīdi jau izzūd būtiska daļa šīs realitātes ciešanu, jo šī vajadzība būt kaut kam, ar noteiktu statusu, būt ar noteiktām augsti vērtētām īpašībām patiesi rada daudz neapmierinātības un rūgtuma.
Ego ir programma, kas liek sevi identificēt ar personu, ar indivīdu, autonomu būtni. Un kamēr programma izpaužas pilnā sparā, tikmēr to pavada nemitīga tieksme būt kaut kam. Neviens jau nekad pa īstam nekļūst kaut kas. Tās ir tikai idejas, kurām noticēts. Lai šīs idejas uzturētu, izpaužas dažādas rīcības, attieksmes, kas it kā apliecina, nostiprina, pierāda sev un citiem savu iedomāto identitāti. Kamēr vēl ir spēcīgas tendences, kurām jāizpaužas, tikmēr tas ir neizbēgami.
Nav vērts dusmoties uz tiem, kas izturas augstprātīgi. Šie tēli tikai gluži dabiski cenšas noturēt ideju par “es kā īpaša persona”, lai varētu realizēt to, kam šai sapnī jāizspēlējas. Cilvēku jau nav. Tā ir viena Apziņa, kas sevī izspēlē šo sapni, pati sevi it kā ierobežojot individualizētās perspektīvās, kuras izpilda savu programmu, lai šis teātris var notikt, lai šīs pieredzes tiktu gūtas.