Lai arī Rīgas dibināšana oficiāli tiek datēta ar 1201. gadu, nav tā, ka vācieši būtu atnākuši tukšā laukā un sākuši celt pilsētu. Senāk apmēram tur, kur tagad atrodas Esplanāde, bijusi līvu apmešanās vieta ar savu panteonu un kulta vietām. Daži uzskata, ka to enerģētika mūsdienās ir aizvērta, citi – ka senās spēka vietas darbojas vēl šodien.
Gide Irēna Vinde par baltu tēmu savākusi materiālus, kādus vien spējusi atrast, un tagad vada ekskursijas pa senajām spēka vietām un saka, ka cilvēkiem tas ir vajadzīgs, viņi nāk un interesējas. Latvija ir sakrāla zeme, kura pagaidām vēl rūpīgi glabā savus noslēpumus – kā sieviete, kas smaida un klusē. Kas gribēs, no acīm nolasīs, bet citi paies garām.
Tāpat kā visām senajām tautām, arī baltiem bija savi dievi, kas dalījās pirmā līmeņa – Debesu – dievos, otrā – Zemes līmeņa, tad – dabas gari un senču gari un, protams, arī pazemes dievi.
Ja dievi ir debesīs, ir jābūt vertikālai saiknei, kādam, kas uz zemes tiem kalpo, viedajam, kas zinātu, kā kalpot un sazināties, un vietai, kur to darīt. Šīs vietas netika noteiktas uz labu laimi, spēka vietas ir ģeogrāfiskas vietas dabā, kurās ir zemes garozas lūzumi vai kādi citi spēki, kuri ļāva labāk sazināties ar debesīm.
Kādā vējainā oktobra pēcpusdienā kopā ar Irēnu devāmies pastaigā pa Rīgu, izstaigājot vairākas senās spēka vietas. Lūk, ko uzzinājām!
12. gadsimtā pie "mežonīgajiem" cilvēkiem ieradās krustneši un 1201. gadā sāka pilsētas celtniecību. Protams, ka viņi vēlējās iznīcināt gan senās svētvietas, gan to kalpotājus, un, kad paklīda runas, ka nākamajā dienā krustneši dosies šo svētvietu iznīcināt, tā tika evakuēta, un iznīcinātāji atrada tikai tukšu vietu. Savukārt vieta, uz kurieni viss tika aizvests, vēl joprojām ir noslēpumā tīta, zināms vien tas, ka tā atrodas kaut kur Lilastes ezera apkaimē aizmūrētā alā, kurai uzlikti buramvārdi, lai neviens nejaušs garāmgājējs šo vietu nesajustu. Pēcnācēji to kādreiz atradīs – tad, kad pienāks gaišie laiki. Viņus turp aizvedīs pēdējā kalpotāja, kura droši vien pagaidām pati vēl nenojauš šo savu misiju. Tāds ir mīts...
Arī šo svētvietu vācieši centās izpostīt, taču visi, kas tajā uzkāpa, mira vai sajuka prātā. Tad bīskaps Alberts, kurš bija ne vien labs diplomāts un politiķis, bet nodarbojās arī ar okultajām praksēm, šo kalnu nobūra, lai bloķētu spēka vietas enerģiju.
19. gadsimtā šajā vietā tika uzcelta pareizticīgo katedrāle. Ja papētām tās vēsturi, redzam – kaut arī ārēji katedrāle ir lepna un grezna, tās liktenis nav bijis veiksmīgs: tā tikusi gan aplaupīta, gan slēgta, to gribējuši arī uzspridzināt. Tā iznāk, ja tiek likta viena enerģija uz citas...
Tāpat kā visām senajām tautām, arī baltiem bija savi dievi, kas dalījās pirmā līmeņa – Debesu – dievos, otrā – Zemes līmeņa, tad – dabas gari un senču gari un, protams, arī pazemes dievi.
Ja dievi ir debesīs, ir jābūt vertikālai saiknei, kādam, kas uz zemes tiem kalpo, viedajam, kas zinātu, kā kalpot un sazināties, un vietai, kur to darīt. Šīs vietas netika noteiktas uz labu laimi, spēka vietas ir ģeogrāfiskas vietas dabā, kurās ir zemes garozas lūzumi vai kādi citi spēki, kuri ļāva labāk sazināties ar debesīm.
Kādā vējainā oktobra pēcpusdienā kopā ar Irēnu devāmies pastaigā pa Rīgu, izstaigājot vairākas senās spēka vietas. Lūk, ko uzzinājām!
Pērkona svētvieta Alksnāja ielā
Tur, kur tagad 13. janvāra ielā notiek intensīva satiksme, agrāk bija ezers. Vairs neesošā Rīdzenes upe šajā vietā izveidoja paplatinājumu un tad ietecēja Daugavā, un to sauca par Rīgas ezeru. Kad no līča iebrauca tirgotāju kuģi, pirmais, ko viņi redzēja netālu no tā, bija augstākā dieva Pērkona svētvieta. Kā lielākā daļa svētvietu, šī bija veidota kā akmeņu aplis ar dieva tēlu vidū. Tirgotāji nāca šurp, lai liktu veltes, tādā veidā parādot savu cieņu un it kā iegūstot tiesības tirgoties šajā teritorijā. Nekāda asiņainā upurēšana šeit nenotika.
Foto: DELFI
Pakola svētvieta Esplanādē
Blakus līvu apmetnei Esplanādes rajonā atradās kalns, kurā bija Pakola svētvieta. Pakola ir pazemes tumsas dievs, pie kura gan katru mīļu mirkli neskrēja. Uz šīm svētvietām gāja tikai nopietnos gadījumos, turp varēja doties tikai izredzētie.Senajā kalnā kāpa tikai divos gadījumos – kad dziedniece kādu nespēja dziedināt, slimnieku ar viņa piekrišanu uznesa kalnā, un otrā dienā viņš vai nu atgriezās pilnībā vesels, vai arī vairs nekad neatgriezās. Otrs gadījums, kad devās kalnā, bija iesvētīšana Pakola enerģijā, kurai gatavoja gadiem. Arī šeit bija tikai divi varianti – vai nu šis cilvēks atgriezās iesvētīts, vai arī neatgriezās – ne katrs šīs enerģijas varēja izturēt. Iesvētītie esot atgriezušies ar citādām acīm, taču Irēna domā, ka līdz mums ir nonācis neprecīzs stāsts, un šie cilvēki ir atgriezušies ar citādu skatu uz dzīvi un pasauli.Arī šo svētvietu vācieši centās izpostīt, taču visi, kas tajā uzkāpa, mira vai sajuka prātā. Tad bīskaps Alberts, kurš bija ne vien labs diplomāts un politiķis, bet nodarbojās arī ar okultajām praksēm, šo kalnu nobūra, lai bloķētu spēka vietas enerģiju.
Foto: LETA
Pakola svētvieta zem Sv. Pētera baznīcas
Tieši tur, kur šobrīd atrodas ieeja baznīcā, bija vēl viena Pakola svētnīca; vairākos avotos ir teikts, ka tur, kur tagad atrodas kancele, bijis altāris, uz kura notika arī asiņaina upurēšana. Upurētas tikušas jaunas meitenes un karavīri.
Foto: DELFI
Taču tad 12. gadsimta vidū šīs svētvietas kalpotājai atnāca ziņa, ka dievam Pakolam šie upuri nav vajadzīgi, viņš nekad nav tos prasījis un ir lūdzis šo upurēšanu pārtraukt. Jau pēc piecdesmit gadiem – 1209. gadā – šajā vietā sākta baznīcas būvniecība.
Antrimpa svētvieta pie Daugavas
Vidējā līmeņa ūdeņu dievam veltītā svētvieta, kā jau tam būtu jābūt, atradās tieši Daugavas krastā, kur šobrīd pār upi ved Akmens tilts. Tagad šo vietu vairs neredzam, jo kādreiz Daugava atradās tuvāk un, nostiprinot tās krastus, krasta līnija tika nedaudz pārbīdīta, bet senā svētvieta pazuda zem ūdens.
Foto: DELFI
Vai tā ir saglabājusi kādas enerģijas, par to lai spriež ekstrasensi...
Māras svētvieta zem Rīgas Sāpju Dievmātes Romas Katoļu baznīcas
Tur, kur pašlaik atrodas kancele, senlaikos stāvēja Māras tēls. Viņas svētvieta nebija apļveida, kā tolaik bija pieņemts, bet gan deviņu vītņu spirāle. Tiek uzskatīts, ka deviņas spirāles simbolizē Visumu, gudrību un sievišķo sākumu. Māras kalpotāji bija ne vien sievietes, bet arī vīrieši, kuriem vajadzēja līdzsvaroties, uzkrāt mieru un pacietību. Tad varēja iet pie Māras un iegūt šīs īpašības. Šai dievībai nevajadzēja kalpot visu mūžu, varēja atnākt, uzņemt sev vajadzīgo un doties tālāk.
Foto: DELFI
Divsejainā Jānusa svētvieta pie Doma baznīcas
Herdera laukumā pie Doma baznīcas kādreiz bijusi svētvieta dievībai, kas pildīja Divsejainā Jānusa funkcijas. Šī dievība baltiem simbolizējusi slikto – viņš bija melu un viltus dievs, kuram viena seja bija ļauna, bet otra – viltīga. Viņa kalpotāji vienmēr baidījās, jo nekad nezināja, ar kuru seju kurā dienā viņš pret tiem pagriezīsies, – ja ar ļauno, jāgaida bēdas, ja ar viltīgo – jāuzmanās. Taču šis dievs varēja dāvāt cilvēkiem arī slepenas zināšanas vai kādus dārgumus. Viņam bija sieva – zemes līmeņa dieviete Austra, kuru viņš ļoti mīlēja. Viņa varēja nejaukās dievības enerģijas mīkstināt, nomierināt viņu, lai nedusmojas un nav ļauns, jo mīlošais vīrs viņu klausīja. Dažādos avotos teikts, ka senie dievi no Rīgas ir aizgājuši un viņu enerģijas vairs nedarbojas, taču šīs dievības enerģijas ir palikušas.
Foto: DELFI
Senās svētvietas vietā tagad ir iestādīts koks, lai tas viņa negatīvās enerģijas neitralizētu.
Pakola orākuls Vecrīgā
Orākuls ir jautājumu un atbilžu vieta. Stāsta, ka pagaidām tās atrašanās tiek glabāta noslēpumā, jo tā ir vieta, no kuras vēl joprojām nāk daudz bēdu un sāpju. Šajā vietā tiek pieņemti lēmumi, kas strādā pret tautu, nevis tās labā. Kad gan no šīs vietas sāks nākt gudra un saprātīga informācija, kas cilvēkiem nestu labumu? Acīmredzot, vēl nav laiks, un šī vieta ir slēgta...
Foto: DELFI
Informāciju par Irēnas Vindes vadītajām ekskursijām, kurās daudz tiek stāstīts par baltu vēsturi, varat uzzināt šeit.
