Psiholoģija
Tiesības uz brīvību attiecībās: ieturiet distanci
Ieturiet distanci! Tas ir pats galvenais likums, no kura izriet visi pārējie. Kad vīrietis un sieviete uzsāk jaunas attiecības, viņi viens otram ir kā neatklāta teritorija. Aizvien no jauna abpusēji atklājoties, viņi priecājas par ikvienu soli, kas viņus tuvina vienu otram. Vēl vairāk, beigās viņi tiecas kļūt par vienu veselu, un tieši tas tiek uztverts kā ideālu attiecību lielākais piepildījums.
Bet ar katru šo tuvināšanās soli no attiecībām ar laiku pazūd vieglums un jaunatklāsme. Iesākumā tas tiek nomainīts ar tīkamo iespēju pilnībā atklāties otra priekšā, un tā šķiet samērīga maiņa. Mīlestībā cilvēki īpaši meklē šo iespēju atklāties – lai partneris tevi iepazītu pilnībā un pieņemtu ar visiem taviem trūkumiem. Pašiem nespējot samierināties ar sevi, vēlamies, lai kāds cits no malas mūs pieņemtu un samierinātos.
Jau šajā posmā daudzas attiecības sāk ļodzīties, jo visi vēlas būt mīlēti, bet reti kurš prot mīlēt. Ir neiespējami pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir, ja nevari pieņemt pats sevi ar visiem saviem trūkumiem un izpausmēm. Bet par to parasti neviens neaizdomājas un tuvināšanās turpinās.
Šo pašu šaubu sevī dēļ vīrieši un sievietes tiecas viens otru sev piesaistīt. Viņiem šķiet, ka, esot ieslēgtiem vienā krātiņā, viņi spēs nosargāt savas attiecības. Tāpēc ir vēlme vienam otru kontrolēt. Visi šie jautājumi par atsevišķi pavadīto laiku, vēlme zināt vienam par otru pilnīgi visu, tiekšanās būt saziņas attālumā nepārtraukti – aiz tā slēpjas vēlme turēt roku uz pulsa… katram gadījumam.
Tādā veidā neuzticēšanās un iekšējā nedrošība partnerus grūž pretī vienu otram, liekot iekļūt un pilnībā pārklāties vienam ar otru. Romantiskie stāsti par ābola otro pusīti, par cilvēku, kurš atnāks un aizpildīs iekšējo tukšumu, – tas ir sapnis par to, kā no savām bailēm paslēpties otra cilvēka skavās. Tāpēc tuvināšanās līdz pilnīgai saplūšanai tiek uzskatīta par labu attiecību būtību un pamatu.
Visu šo aprakstu, lai parādītu, cik spēcīgi darbojas šis impulss uz cilvēkiem, uzsākot mīlestības attiecības. Un vispirms jau tieši šī tendence jāmācās sevī pārvarēt.
Cilvēkus vienu pretī otram grūž bailes. Bailes būt vienam, bailes no dzīves, bailes no savas iekšējās pasaules, bailes no atbildības, bailes zaudēt mīlestību, bailes pazaudēt vienam otru – vienas vienīgas bailes un uztraukumi. Tādā baiļu kokteilī attiecības ātri zaudē savu sākotnējo būtību un kļūst vien par veidu kā izbēgt no dzīves grūtībām.
Normālām, veselīgām attiecībām tāda absolūta saplūšana ir pilnīgi lieka. Nemaz nav obligāti jāzina viss vienam par otru, lai no saskarsmes gūtu pilnīgu, visaptverošu baudu. Attiecības nekļūs vieglprātīgas vai virspusējas tikai tāpēc, ka netiek doti zvēresti mūžīgi mīlēt un nenodot, gluži otrādi, tās kļūs godīgākas un skaidrākas un līdz ar to arī patīkamākas un ilgtspējīgākas.
Lai otru cilvēku noturētu blakus, viņš nav jāiesloga krātiņā – dodiet viņam brīvību. Visbiežāk tieši bailes otru pazaudēt ir tās, kas noved pie zaudējuma. Greizsirdība, aizdomīgums un vēlme otru turēt pavadā ir tie iemesli, kāpēc attiecības kļūst nogurdinošas un nospiedošas.
Un tas vēl nav viss. Neierobežota saplūšana vienam ar otru noved arī pie citām, bīstamām un negatīvām, attiecības graujošam sekām.
Kolīdz attiecībās parādās sajūta, ka šis cilvēks pieder man, tā uzreiz rodas arī maldīgs pieņēmums, ka man uz šo cilvēku ir kaut kādas tiesības, ka es no viņa varu kaut ko pieprasīt, ka man kaut kas pienākas un ka varu viņu vainot kaut kādu manis iedomātu pienākumu neizpildīšanā.
Tieši no šī brīža partneri kļūst nekaunīgi – sākas abpusēja manipulācija, apvainošanās un kaprīzes. No attiecībām pakāpeniski pazūd piesardzība, pacietība un cieņa. Tagad var no otras istabas skaļi uzsaukt: ‘’Ei, Tu tur, uztaisi man kafiju!’’ un tamlīdzīgi.
Tas, ko sieviete vai vīrietis nemūžam neatļautos pirmajās attiecību nedēļās, kļūst normāls un iederīgs pēc pusgada. Varētu šķist, ka tā jau arī ir tā pašizpausmes brīvība, kura tā tiek cienīta tuvās attiecības, bet pēc būtības tā ir piesardzības un jebkādas kontroles pār sevi zaudēšana. Šis ir tas moments, kad vajadzētu turēt sevi rokās, bet tik ļoti gribas, lai, esot kopā ar mīļoto, varētu pilnīgi atslābināties.
Un ne jau tur tas suns aprakts, ka, lai saglabātu attiecības, vajadzētu demonstratīvi vienam otru aplidot, kā to iesaka glancētos žurnālos. Mākslīga aplidošana neko neatrisina un allaž izskatās samocīta. Intereses zudums par otru – tās ir sekas pārlieku lielai distances samazināšanai. Pietiek tikai nedaudz atkāpties vienam no otra, un sievietei atkal būs prieks pucēties savam vīrietim, savukārt viņam būs patīkami kļūt par galantu pavadoni (vai izaicinošu nekauņu – katram savs).
Attiecības ir spēle, kurā interesants ir pats process, nevis rezultāts. Daudziem šķiet, ka šīs spēles mērķis ir sasniegt tādu stāvokli, kad par otru var teikt: ‘’Nu viss, tagad viņš ir mans’’. Tas nozīmē, ka vari atķeksēt: ‘’Uzdevums izpildīts – attiecības ir nodibinātas’’ un atslābt.
Tomēr, kolīdz ir tāda nepārprotama skaidrība, tā spēle zaudē savu jēgu, attiecības pārvēršas par skumju rutīnu, un tālāk tās ir salīdzināmas ar sniega pikas velšanos no kalna.
Lai attiecības saglabātu svaigumu, jāatsakās no vēlmes uzvarēt, no paredzamības un stabilitātes. Jāpārkāpj savām bailēm un jāļauj attiecībām balansēt uz zināmā un nezināmā robežas. Tā spēlējas zvēri – rūc, iekožas, valstās pa zemi, bet, kolīdz pretinieks ir uz lāpstiņām, tā pārtrauc spēli un palaiž to vaļā – jo citādi spēle ir beigusies.
Ir grūti un sarežģīti pārkāpt bailēm un ierastiem pieņēmumiem, bet tikai tā var izveidot patiešām vieglas, godīgas un noturīgas attiecības. Tiesības paturēt savu brīvību rada īpašu un daudz dziļāku pieķeršanos. Lai to saprastu, tas ir jāpārbauda katram pašam uz sevi.
Saņemiet drosmi un pamēģiniet – ieturiet distanci. Ļaujiet otram palikt par atsevišķu cilvēku. Nevajag otram pielipt, nekontrolējiet otru, neatļaujieties savus izgājienus. Esiet pats, bet neaizmirstiet, ka blakus jums ir cilvēks, kurš jums daudz nozīmē un kuram arī ir jāpaliek pašam. Turiet sevi rokās.
Tas šķiet grūti, bet tikai līdz mirklim, kad sajutīsiet rezultātu – un tas ir tā vērts.
* Avots: econet.ru
* No krievu valodas tulkoja Liene Strole speciāli priekš www.garavasara.com
* Korektore: Liene Lāce
Bet ar katru šo tuvināšanās soli no attiecībām ar laiku pazūd vieglums un jaunatklāsme. Iesākumā tas tiek nomainīts ar tīkamo iespēju pilnībā atklāties otra priekšā, un tā šķiet samērīga maiņa. Mīlestībā cilvēki īpaši meklē šo iespēju atklāties – lai partneris tevi iepazītu pilnībā un pieņemtu ar visiem taviem trūkumiem. Pašiem nespējot samierināties ar sevi, vēlamies, lai kāds cits no malas mūs pieņemtu un samierinātos.
Jau šajā posmā daudzas attiecības sāk ļodzīties, jo visi vēlas būt mīlēti, bet reti kurš prot mīlēt. Ir neiespējami pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir, ja nevari pieņemt pats sevi ar visiem saviem trūkumiem un izpausmēm. Bet par to parasti neviens neaizdomājas un tuvināšanās turpinās.
Šo pašu šaubu sevī dēļ vīrieši un sievietes tiecas viens otru sev piesaistīt. Viņiem šķiet, ka, esot ieslēgtiem vienā krātiņā, viņi spēs nosargāt savas attiecības. Tāpēc ir vēlme vienam otru kontrolēt. Visi šie jautājumi par atsevišķi pavadīto laiku, vēlme zināt vienam par otru pilnīgi visu, tiekšanās būt saziņas attālumā nepārtraukti – aiz tā slēpjas vēlme turēt roku uz pulsa… katram gadījumam.
Tādā veidā neuzticēšanās un iekšējā nedrošība partnerus grūž pretī vienu otram, liekot iekļūt un pilnībā pārklāties vienam ar otru. Romantiskie stāsti par ābola otro pusīti, par cilvēku, kurš atnāks un aizpildīs iekšējo tukšumu, – tas ir sapnis par to, kā no savām bailēm paslēpties otra cilvēka skavās. Tāpēc tuvināšanās līdz pilnīgai saplūšanai tiek uzskatīta par labu attiecību būtību un pamatu.
Visu šo aprakstu, lai parādītu, cik spēcīgi darbojas šis impulss uz cilvēkiem, uzsākot mīlestības attiecības. Un vispirms jau tieši šī tendence jāmācās sevī pārvarēt.
Cilvēkus vienu pretī otram grūž bailes. Bailes būt vienam, bailes no dzīves, bailes no savas iekšējās pasaules, bailes no atbildības, bailes zaudēt mīlestību, bailes pazaudēt vienam otru – vienas vienīgas bailes un uztraukumi. Tādā baiļu kokteilī attiecības ātri zaudē savu sākotnējo būtību un kļūst vien par veidu kā izbēgt no dzīves grūtībām.
Normālām, veselīgām attiecībām tāda absolūta saplūšana ir pilnīgi lieka. Nemaz nav obligāti jāzina viss vienam par otru, lai no saskarsmes gūtu pilnīgu, visaptverošu baudu. Attiecības nekļūs vieglprātīgas vai virspusējas tikai tāpēc, ka netiek doti zvēresti mūžīgi mīlēt un nenodot, gluži otrādi, tās kļūs godīgākas un skaidrākas un līdz ar to arī patīkamākas un ilgtspējīgākas.
Lai otru cilvēku noturētu blakus, viņš nav jāiesloga krātiņā – dodiet viņam brīvību. Visbiežāk tieši bailes otru pazaudēt ir tās, kas noved pie zaudējuma. Greizsirdība, aizdomīgums un vēlme otru turēt pavadā ir tie iemesli, kāpēc attiecības kļūst nogurdinošas un nospiedošas.
Un tas vēl nav viss. Neierobežota saplūšana vienam ar otru noved arī pie citām, bīstamām un negatīvām, attiecības graujošam sekām.
Kolīdz attiecībās parādās sajūta, ka šis cilvēks pieder man, tā uzreiz rodas arī maldīgs pieņēmums, ka man uz šo cilvēku ir kaut kādas tiesības, ka es no viņa varu kaut ko pieprasīt, ka man kaut kas pienākas un ka varu viņu vainot kaut kādu manis iedomātu pienākumu neizpildīšanā.
Tieši no šī brīža partneri kļūst nekaunīgi – sākas abpusēja manipulācija, apvainošanās un kaprīzes. No attiecībām pakāpeniski pazūd piesardzība, pacietība un cieņa. Tagad var no otras istabas skaļi uzsaukt: ‘’Ei, Tu tur, uztaisi man kafiju!’’ un tamlīdzīgi.
Tas, ko sieviete vai vīrietis nemūžam neatļautos pirmajās attiecību nedēļās, kļūst normāls un iederīgs pēc pusgada. Varētu šķist, ka tā jau arī ir tā pašizpausmes brīvība, kura tā tiek cienīta tuvās attiecības, bet pēc būtības tā ir piesardzības un jebkādas kontroles pār sevi zaudēšana. Šis ir tas moments, kad vajadzētu turēt sevi rokās, bet tik ļoti gribas, lai, esot kopā ar mīļoto, varētu pilnīgi atslābināties.
Un ne jau tur tas suns aprakts, ka, lai saglabātu attiecības, vajadzētu demonstratīvi vienam otru aplidot, kā to iesaka glancētos žurnālos. Mākslīga aplidošana neko neatrisina un allaž izskatās samocīta. Intereses zudums par otru – tās ir sekas pārlieku lielai distances samazināšanai. Pietiek tikai nedaudz atkāpties vienam no otra, un sievietei atkal būs prieks pucēties savam vīrietim, savukārt viņam būs patīkami kļūt par galantu pavadoni (vai izaicinošu nekauņu – katram savs).
Attiecības ir spēle, kurā interesants ir pats process, nevis rezultāts. Daudziem šķiet, ka šīs spēles mērķis ir sasniegt tādu stāvokli, kad par otru var teikt: ‘’Nu viss, tagad viņš ir mans’’. Tas nozīmē, ka vari atķeksēt: ‘’Uzdevums izpildīts – attiecības ir nodibinātas’’ un atslābt.
Tomēr, kolīdz ir tāda nepārprotama skaidrība, tā spēle zaudē savu jēgu, attiecības pārvēršas par skumju rutīnu, un tālāk tās ir salīdzināmas ar sniega pikas velšanos no kalna.
Lai attiecības saglabātu svaigumu, jāatsakās no vēlmes uzvarēt, no paredzamības un stabilitātes. Jāpārkāpj savām bailēm un jāļauj attiecībām balansēt uz zināmā un nezināmā robežas. Tā spēlējas zvēri – rūc, iekožas, valstās pa zemi, bet, kolīdz pretinieks ir uz lāpstiņām, tā pārtrauc spēli un palaiž to vaļā – jo citādi spēle ir beigusies.
Ir grūti un sarežģīti pārkāpt bailēm un ierastiem pieņēmumiem, bet tikai tā var izveidot patiešām vieglas, godīgas un noturīgas attiecības. Tiesības paturēt savu brīvību rada īpašu un daudz dziļāku pieķeršanos. Lai to saprastu, tas ir jāpārbauda katram pašam uz sevi.
Saņemiet drosmi un pamēģiniet – ieturiet distanci. Ļaujiet otram palikt par atsevišķu cilvēku. Nevajag otram pielipt, nekontrolējiet otru, neatļaujieties savus izgājienus. Esiet pats, bet neaizmirstiet, ka blakus jums ir cilvēks, kurš jums daudz nozīmē un kuram arī ir jāpaliek pašam. Turiet sevi rokās.
Tas šķiet grūti, bet tikai līdz mirklim, kad sajutīsiet rezultātu – un tas ir tā vērts.
* Avots: econet.ru
* No krievu valodas tulkoja Liene Strole speciāli priekš www.garavasara.com
* Korektore: Liene Lāce
