http://spekavots.lv/kas-sobrid-notiek-pasaule-un-musos-pasos/
Kas šobrīd notiek pasaulē un mūsos pašos ?
Tas, kas notiek pasaulē un mūsos ir viens un tas pats process, jo mēs taču esam pasaule un pasaule esam mēs.
Tas ir dabīgs porcess, ko varētu saukt par evolūciju.
Ilgu laiku esam attīstījuši savu prātu, racionālu, loģisku domāšanu. Mācījušies strukturizēt informāciju, nodalīt procesus, lai tos labāk izprastu. Esam kārtojuši un strukturizējuši, esam mācījušies kontrolēt sevi un visus apkārtējos procesus. Caur to, ka esam iemācījušies kontrolēt pilnīgi visu, sākot ar saviem pamatinstinktiem un emocijām, beidzot ar visiem dabas porcesiem, kā piemēram, augu audzēšana jebkurā laikā un jebkurā vietā, laikapstākļu kontrolēšanu, pat dabas stihiju kontrolēšanu, tādas kā zemestrīces un vulkānizvirdumus.
Ilgu laiku esam attīstījuši savu prātu, racionālu, loģisku domāšanu. Mācījušies strukturizēt informāciju, nodalīt procesus, lai tos labāk izprastu. Esam kārtojuši un strukturizējuši, esam mācījušies kontrolēt sevi un visus apkārtējos procesus. Caur to, ka esam iemācījušies kontrolēt pilnīgi visu, sākot ar saviem pamatinstinktiem un emocijām, beidzot ar visiem dabas porcesiem, kā piemēram, augu audzēšana jebkurā laikā un jebkurā vietā, laikapstākļu kontrolēšanu, pat dabas stihiju kontrolēšanu, tādas kā zemestrīces un vulkānizvirdumus.
Caur to varam secināt, ka esam nokārtojuši eksāmenu un ir jāiet tālāk.
Šo eksāmenu nokārtojām jau dažus gadus atpakaļ, kad beidzās prāta attīstības cikls, kas ildzis daudzas jo daudzas dzīves katram priekš mums. Un tagad ir pienācis laiks iet tālāk, pacelties pāri sev un iekāpt jaunā attīstības ciklā.
Pasaule, kosmos un daba jau to ir izdarījusi un mums atliek tikai tai sekot, vērot dabu, vērot zīmes, ko dod mums pati daba, zemes māte un pats kosmoss . Mums ir jāmaina attieksme un jāpārtrauc visu uztvert un uzskatīt par materiālu, ar kuru eksperimentēt un kuru kontrolēt.
Tagad mums viss jauztver kā skolotājs. Kosmoss, daba un pati planēta zeme mūs māca virzīties uz priekšu un evolucionēt savā attīstībā.
Mēs izkāpjam no trešās klases, kura bija veltīta prāta attīstībai un iekāpjam ceturtajā, kuru veltīsim savai sirdij.
Pasaule, kosmos un daba jau to ir izdarījusi un mums atliek tikai tai sekot, vērot dabu, vērot zīmes, ko dod mums pati daba, zemes māte un pats kosmoss . Mums ir jāmaina attieksme un jāpārtrauc visu uztvert un uzskatīt par materiālu, ar kuru eksperimentēt un kuru kontrolēt.
Tagad mums viss jauztver kā skolotājs. Kosmoss, daba un pati planēta zeme mūs māca virzīties uz priekšu un evolucionēt savā attīstībā.
Mēs izkāpjam no trešās klases, kura bija veltīta prāta attīstībai un iekāpjam ceturtajā, kuru veltīsim savai sirdij.
Mūsu uzdevums ir iemācīties un iemācīt savam prātam harmoniski mijiedarboties ar savu sirdi, ar sirdsbalsi vai dvēseli, ar savu intuīciju.
Prāts ir sasniedzis nepieciešamo attīstības līmeni un tagad viņam valdnieka cepteris un valdnieka lode jānodod sirdij. Šis process ir neizbēgams, jo kosmoss, daba un planēta jau pārgājusi vibrācijās un piepildījusies ar enerģijām, kur gala vārds ir sirdsbalsij, kur dabojās tikai tie fizikas likumi un tikai tas, ko spējam sajust ar sirdi, ko spējam izprast ar sirdi. Prāts labi redz visu to, ko var aptaustīt, sadzirdēt un saredzēt. Savukārt sirds redz arī visu to, ko nevar ne ieraudzīt ar fiziskajām acīm, ne aptaustīt ar fiziskajām rokām, ne sadzirdēt ar to, ko saucam par fiziskajām ausīm. Viss pāriet daudz smalkākā un neredzamā, taču nojaušamā un sajūtamā līmenī.
Tāpēc jau kādu laiku nedarbojas plānošana, jo gluži venkārši neko nevar ieplānot. Tāpēc nedarbojas kontrole, jo neko nevar nokontrolēt. Nedarbojas arī shēmošana. Ar argumentiem un faktiem ir par maz un ar racionālo un loģisko domāšanu neko nevar izskaidrot, ja neņem vērā savas sajūtas un intuīciju.
Mēs esam pārgājuši daudz smalkāku enerģiju līmenī un mums ir beidzot jāsāk apzināties, ka mēs nespējam kontrolēt apstākļus, jo mēs tos paši radām. Mums ir jāapzinās, ka esam radītāji un mēs venmēr tādi esam bijuši, tikai aiz mums kā aiz maziem bērniem Dievs, jeb kosmoss ir novācis visu bardaku un haosu, ko esam radījuši. Tagad mums tas jānovāc pašiem un gribot negribot, mums nākās saskarties ar tām sekām, kuru cēloņi esam mēs paši, mūsu domas, emocijas un mūsu attieksme pret visu, kas ienāk mūsu dzīvē un visu, kas ar mums notiek. Mēs esam un vienmēr esam bijuši, kā arī vienmēr būsim radītāji un radīšana nav tikai adīšana, šūšana, gleznošana . Radīšana notiek arī daudz smalkākā plānā. Mēs esam iemācījušies radīt no māliem, akmeņiem, kokiem vilnas un dzijas, taču tagad mums jāapzinās, ka mūsu domas ir kā māli, mūsu emocijas ir kā māli un mūsu attieksme gan pret mūsu domām, gan pret emocijām un pašiem māliem ir tas, ko rezultātā saņemsim.
Mūsu domas ir enerģija un vibrācijas, vibrācijas un enerģija ir arī māli. Principā gan māli, gan domas ir matērija, no kuras veidojam un radām.
Mēs esam pārgājuši daudz smalkāku enerģiju līmenī un mums ir beidzot jāsāk apzināties, ka mēs nespējam kontrolēt apstākļus, jo mēs tos paši radām. Mums ir jāapzinās, ka esam radītāji un mēs venmēr tādi esam bijuši, tikai aiz mums kā aiz maziem bērniem Dievs, jeb kosmoss ir novācis visu bardaku un haosu, ko esam radījuši. Tagad mums tas jānovāc pašiem un gribot negribot, mums nākās saskarties ar tām sekām, kuru cēloņi esam mēs paši, mūsu domas, emocijas un mūsu attieksme pret visu, kas ienāk mūsu dzīvē un visu, kas ar mums notiek. Mēs esam un vienmēr esam bijuši, kā arī vienmēr būsim radītāji un radīšana nav tikai adīšana, šūšana, gleznošana . Radīšana notiek arī daudz smalkākā plānā. Mēs esam iemācījušies radīt no māliem, akmeņiem, kokiem vilnas un dzijas, taču tagad mums jāapzinās, ka mūsu domas ir kā māli, mūsu emocijas ir kā māli un mūsu attieksme gan pret mūsu domām, gan pret emocijām un pašiem māliem ir tas, ko rezultātā saņemsim.
Mūsu domas ir enerģija un vibrācijas, vibrācijas un enerģija ir arī māli. Principā gan māli, gan domas ir matērija, no kuras veidojam un radām.
Kosmosā ir tikai enerģija vai tikai matērija un viss atkarīgs no kura skatpunkta skatāmies. Ja mālus uzskatām par matēriju, tad arī domas, emocijas un pilnīgi visas vibrācijas ir matērija. Ja mālus uzskatām par enerģiju, tad arī viss pārējais ir enerģija. Un mēs esam radītāji, kas no šīs enerģijas kā no māliem veidojam savu dzīvi, notikumus, telpu un arī enerģiju, kas ap mums cirkulē. Mēs radām pilnīgi visu, kas ar mums notiek. Un mēs to darām visu laiku, neatkarīgi no tā, vai to apzināmies vai nē. Ja mēs to neapzināmies, tad gluži vienkārši mūsu domām ir mazāks potenciāls. Taču ja apzināmies, tad tas ir daudz lielāks un līdz ar to atbildība par to, ko radām, ir daudz lielāka.
Mūsu prāts ir iesprostots laikā un telpā, taču mūsu dvēsele, kā arī Augstākais “Es” un Eņģeļi dzīvo ārpus laika un telpas. Tie redz mūsu dzīvi šķērsgriezumā, tie redz mūsu dzīvi kā kino lentu visu vienlaicīgi. Tikai atšķirībā no kino lentas, mūsu dzīve nav ar viennozīmīgu iznākumu, jo katrā kadrā mēs mainām visus nākamos filmas kadrus. Visu laiku mainās filmas iznākums. Šobrīd filmas iznākums ir viens, taču katra mūsu jaunā atklāsme un atziņa spēj to izmainīt. Ja mēs neaugam un neattīstamies, tad filmas iznākums jau ir zināms, taču ja augam un attīstamies, tas nepārtraukti mainās. Tā kā dvēsele un mūsu sirdsbalss redz šo iznākumu un redz cēloņus, kāpēc tas tā ir, tad viņa spēj to mainīt. Savukārt prāts spēj to radīt. Ja prāts neklausās sirdī, tad filma beigsies tā kā scenārijā rakstīts, taču ja prāts klausās sirdī, tad viņš šo scenāriju var pārrakstīt, jo viņs no sirds saņem informāciju, kas jādara, lai iznākums būtu patīkamāks un rezultatīvāks.
Mēs visi šobrīd mācāmies to, ka nevis apstākļi mūs ietekmē un piespiež kaut ko darīt, bet gan to, ka mēs esam tie, kas rada apstākļus. To ir grūti ieraudzīt esot laikā un telpā, taču mūsu sirds to ļoti labi jūt, jo tā redz daudz plašāk, tā redz aiz telpas un laika robežām. Līdz ar to mūsu visu šī brīža uzdevums ir izkāpt ārpus laika un telpas robežām, lai redzētu daudz plašāk to, kas un kāpēc ar mums notiek. Tiesa gan, pagaidām mēs āpus šīm robežām varam ieskatīties tikai caur savu intuīciju. Un tāpēc mūsu dzīvē veidojās situācijas, kurās mēs mācāmies klausīties un sadzirdēt savu intuīcju. Mēs to visi esam gribējuši un tāpēc ar savu virsapziņu esam to radījuši, esam radījuši apstākļus, kuros prāts nespēj vairs ne orientēties, ne arī atrast kādu risinājumu. Tāpēc varam teikt, ka pasaule un katrs indivīds atsevišķi jūk prātā.
To visu var redzēt tajā, kas notiek apkārt un mūsos. Tie, kas nespēj palaist vaļā trešās klases mācību vielu vēljoprojām cenšas kontrolēt un visu saplānot, bet tas vairs nedarbojās. Tāpēc tie palielina kontroli un plāno vēl detalizētāk. Labs piemērs tam ir politiķi un valdības, kā arī lielu korporāciju un uzņēmumu vadības.
Viņi nespēj izpildīt savus plānus un tāpēc palielina kontroli, izdomā jaunus nodokļus un sodus, taču tas nedod pilnīgi neko, jo viss, kas izdomāts ar prātu nestrādā. Un tā jo tālāk viss iet, jo lielāka kontrole, skrupulozāka un detalizētāka plānošana, bet rezultātā apaļa nulle un visi prāta kalpi jūk prātā, jo nekas nestrādā. Pieņem tikai jaunus likumus, jaunus ierobežojumus, jaunus nodokļus, bet nekas nemainās. Tāpēc ka vairs nestrādā cilvēka izdomāti likumi, jo aiz mums kosmoss vairs nesakopj, tas mums kā bērniem vairs nerada ilūziju par to, ka varam darboties šajā pasaulītē bez atbildības par to, ko radām un katram pašam ir jāsāk strebt tā putra, ko katrs pats savārījis. Šobrīd kā nekad strādā teicieni ” Katrs pats savas laimes kalējs” , ” Ko sēsi to pļausi” , “Katram savs krusts nesams”, un tamlīdzīgi.
Kādu laiku darbojās tas, ko sauc par melno maģiju, ka es varu savu savārīto putru iedot izstrebt citiem un pats gardu muti ēst to, ko citi savārījuši. Taču tas laiks ir beidzies un viss jūk un brūk. Kādu laiku zirneklis varēja noturēt saimniekam ilūziju, ka dubļu pika ievīstīta maizes drupačās ir maizes kukulis. Taču tagad saimnieks jau apzinās, ka tas nav maizes kukulis, bet gan dubļu pika maizes drupačās un saimnieks slāna zirnekli ar stibu tā ka karsts vien uz muguras paliek. Tā bija rakstīts kādā bērnu pasakā, taču tas man tik ļoti atgādina un atspoguļo to, kas šobrīd pasaulē notiek. Un interesanti ir tas, ka sistēmu un visu šo prāta veidoto kontroles mehānismu sauc par zirnekļa tīku un zirnekli par tā kontrolētāju, bet patiesais saimnieks mūsu ķermenim un mūsu dzīvei ir musu Dvēsele, mūsu Augstākais “Es” vai Gars.
Un mūsu uzdevums ir pārorientēties, pārfokusēties no zirnekļa izdarībām uz saimnieku, tātad pašiem uz sevi.
Tas īsumā par to, kas šobrīd notiek pasaulē , neiedziļinoties detaļās un niansēs.
Mēs visi šobrīd mācāmies to, ka nevis apstākļi mūs ietekmē un piespiež kaut ko darīt, bet gan to, ka mēs esam tie, kas rada apstākļus. To ir grūti ieraudzīt esot laikā un telpā, taču mūsu sirds to ļoti labi jūt, jo tā redz daudz plašāk, tā redz aiz telpas un laika robežām. Līdz ar to mūsu visu šī brīža uzdevums ir izkāpt ārpus laika un telpas robežām, lai redzētu daudz plašāk to, kas un kāpēc ar mums notiek. Tiesa gan, pagaidām mēs āpus šīm robežām varam ieskatīties tikai caur savu intuīciju. Un tāpēc mūsu dzīvē veidojās situācijas, kurās mēs mācāmies klausīties un sadzirdēt savu intuīcju. Mēs to visi esam gribējuši un tāpēc ar savu virsapziņu esam to radījuši, esam radījuši apstākļus, kuros prāts nespēj vairs ne orientēties, ne arī atrast kādu risinājumu. Tāpēc varam teikt, ka pasaule un katrs indivīds atsevišķi jūk prātā.
To visu var redzēt tajā, kas notiek apkārt un mūsos. Tie, kas nespēj palaist vaļā trešās klases mācību vielu vēljoprojām cenšas kontrolēt un visu saplānot, bet tas vairs nedarbojās. Tāpēc tie palielina kontroli un plāno vēl detalizētāk. Labs piemērs tam ir politiķi un valdības, kā arī lielu korporāciju un uzņēmumu vadības.
Viņi nespēj izpildīt savus plānus un tāpēc palielina kontroli, izdomā jaunus nodokļus un sodus, taču tas nedod pilnīgi neko, jo viss, kas izdomāts ar prātu nestrādā. Un tā jo tālāk viss iet, jo lielāka kontrole, skrupulozāka un detalizētāka plānošana, bet rezultātā apaļa nulle un visi prāta kalpi jūk prātā, jo nekas nestrādā. Pieņem tikai jaunus likumus, jaunus ierobežojumus, jaunus nodokļus, bet nekas nemainās. Tāpēc ka vairs nestrādā cilvēka izdomāti likumi, jo aiz mums kosmoss vairs nesakopj, tas mums kā bērniem vairs nerada ilūziju par to, ka varam darboties šajā pasaulītē bez atbildības par to, ko radām un katram pašam ir jāsāk strebt tā putra, ko katrs pats savārījis. Šobrīd kā nekad strādā teicieni ” Katrs pats savas laimes kalējs” , ” Ko sēsi to pļausi” , “Katram savs krusts nesams”, un tamlīdzīgi.
Kādu laiku darbojās tas, ko sauc par melno maģiju, ka es varu savu savārīto putru iedot izstrebt citiem un pats gardu muti ēst to, ko citi savārījuši. Taču tas laiks ir beidzies un viss jūk un brūk. Kādu laiku zirneklis varēja noturēt saimniekam ilūziju, ka dubļu pika ievīstīta maizes drupačās ir maizes kukulis. Taču tagad saimnieks jau apzinās, ka tas nav maizes kukulis, bet gan dubļu pika maizes drupačās un saimnieks slāna zirnekli ar stibu tā ka karsts vien uz muguras paliek. Tā bija rakstīts kādā bērnu pasakā, taču tas man tik ļoti atgādina un atspoguļo to, kas šobrīd pasaulē notiek. Un interesanti ir tas, ka sistēmu un visu šo prāta veidoto kontroles mehānismu sauc par zirnekļa tīku un zirnekli par tā kontrolētāju, bet patiesais saimnieks mūsu ķermenim un mūsu dzīvei ir musu Dvēsele, mūsu Augstākais “Es” vai Gars.
Un mūsu uzdevums ir pārorientēties, pārfokusēties no zirnekļa izdarībām uz saimnieku, tātad pašiem uz sevi.
Tas īsumā par to, kas šobrīd notiek pasaulē , neiedziļinoties detaļās un niansēs.
Lai visiem veiksmīga pacelšanās un viegla evolucionēšana apziņā.
A.T.
