Auore: Linda Rozenbaha, Veselam.lv
Kerlu Toamu (Kerl Toam), izraēļu dziednieci (dzimusi Taškentā, vēlāk dzīvojusi Izraēlā), kas nu jau četrus gadus dzīvo Latvijā, pirmoreiz pamanīju ierakstā par viņas semināriem. “Man palaimējās piedzimt par slimāko bērnu pasaulē,” bija rakstīts viņas aprakstā. Oho… Un tālāk – kā viņa, starp citu, būdama ārstu bērns, pati uzslējusi sevi uz kājām un tagad māca vienkāršās un noderīgās zināšanas citiem. Vēlāk piedalījos pāris viņas semināros, kur varēja pārliecināties, kā var iedarboties uz stāju, kā ielikt vietā astes kaulu, fiksēt izmaiņas pirms un pēc skaņu terapijas, ko paši dalībnieki praktizēja utt.
Kad zvanīju sarunāt tikšanos, Kerla man centās latviski nosaukt adresi: “Kāpu iela Jūrmalā,” un pajokoja: “nevis Kapu, bet Kāpu, kaut gan arī kapi te ir.”
Mēs sēžam vēl ārā pie Kerlas pārvietojamās nelielās mājiņas, kur vienā istabā viņa dzīvo un otrā pieņem cilvēkus. Tur var redzēt gan Kerlas sievišķīgumu ar smalkām lietiņām, gan praktiskumu – viņa izrāda āmuru un citu darba instrumentu kolekciju. Protams, esam viņas mīļo suņu un kaķu ieskautas. “Cilvēkiem, īpaši jauniešiem, ir jauna tradīcija, nesamudžināt dzīvi ar šikām mājām, no kurām, kā rāda pētījumi, beigās tāpat izmanto vienu desmito vai devīto daļu. Šāda mājiņa ir ļoti ērta – pasūti internetā, viss funkcionālais ir, siltums arī. Te mūs uzņēma mani latviešu draugi ar gaišām eņģeļu dvēselēm, kuri ļāva uzlikt māju, viņi dzīvo blakus. Un visu laiku atgaiņājas, ka naudu par vietu neņems. Man neiedomājami veicies ar cilvēkiem,” pateicas Kerla.
Kerlas balss un kustības ir vieglas un it kā rotaļīgas, brīžiem viņa ataino dažādas balsis, ja demonstrē kāda cita teikto. Gaisīgi un brīvi. Tāpat arī viņas piedāvātie risinājumi veselībai nav sarežģīti. Daļa no tiem radušies no loģiskiem secinājumiem, novērojot ķermeņa dabisko kustību. Kad Kerlai trūcis padoma kādā situācija, viņa vienmēr vērsusies pēc palīdzības pie padomdevējiem (Наставникам – krievu val.) no citām pasaulēm un tad atbildes vienkārši atnāk galvā. Šos padomdevējus Kerla gan dzird, gan redz – tā kā tas ir jau no bērnības, viņai nekad tas nav licies nekas neparasts.
Kad aicinu Kerlu izstāstīt, kas tad slēpjas zem vārdiem “bērnībā biju visslimākais bērns”, viņa viegli nober veselu gūzmu diagnožu, sākot no trīs gadu vecumā ārstu diagnosticētas epilepsijas lēkmēm ar bojājumiem smadzenēs līdz apziņas zaudēšanai, krampju sindromu un nekontrolētu urīna noplūdi; no sešiem gadiem – alerģisku bronhītu, kurš “veiksmīgi pārauga astmā”; skolas laikā – trakām sāpēm kājās, ka ne soli paspert; regulāriem cistītiem un vajadzību “skriet uz tualeti” pie mazākās vajadzības. “Tas bija murgs – es centos neēst un nedzert, lai tikai nebūtu jāskrien! (Tobrīd), pats par sevi saprotams, regulāri sāpēja vēders – te bija gastrīts, te kuņģa skābe paaugstināta, te – pazemināta. Es pat atteicos ēst – mamma, nepārspīlējot, ar varu bāza mutē ēdienu. Vēlāk sekoja ginekoloģiskas problēmas, mēnešreižu traucējumi un sāpes līdz apziņas zudumam…”
– Līdz kādam vecumam mēs tikām? (es jau vairs nespēju izsekot līdzi šim sarakstam)
– Viss sākās triju gadu vecumā un slimības “beigu sākums” bija 19 gados, kad es nolēmu, ka man vairs nav epilepsijas. Bet galu galā visas “slimībeles” pārgāja tuvāk 27 gadiem.
– Savulaik stāstījāt, ka esat ārstu bērns. Droši vien arī ārstējāties tradicionāli?
– Par laimi, es nedrīkstēju lietot visas zāles – man bija alerģija pret daudzām zālēm. Kaut ko jau piemeklēja, kas derētu. Taču – tā kā mammai un vecvecākiem zināšanas bija ne tikai tradicionālajā, bet arī netradicionālajā medicīnā, viņi tomēr centās mani ārstēt ar iespējami saudzīgām metodēm. Protams, bija arī tabletītes, bet ne tikai.
Mans vecaistēvs karā bija neiroķirurgs, viņš bija arī akupunktūras ārsts – nodarbojās gan “ar adatām”, gan dēlēm, badošanos, dažādām elpošanas praksēm, jogu, autotreniņiem. Un, protams, viņam neapstrīdami bija spēcīgas ekstrasensorās spējas.
– Jā, pa vectēva līniju. Tādēļ mūsu ģimenē pilnīgi normāli attiecas pret netradicionālo ārstēšanos. Vecmāmiņa ar mammu, būdamas augstākās kategorijas ārstes, tāpat gāja pie zīlniecēm, vārdotājām (Бабушка-шептунья – krievu val.), kad man bija mieža graudi, no kuriem es nevarēju ne acis atvērt. Vārdotāja mani paņēma klēpī, kaut ko pačukstēja, ar ūdentiņu nomazgāja, oliņu pavirpuļoja, mammai kaut ko uz auss pateica, iedeva mammai pudeli ūdens un mamma, jā, būdama ārste rentgenoloģe un kardioloģe, zinātņu kandidāte, – padomus ņēma vērā: pamazgāja mani ar šo ūdentiņu, un viss pārgāja.
Vienīgais, ko ģimenē noliedza – psiholoģijas un fizioloģijas saikni. Viņi ārstēja slimību, nevis atrada tās iemeslu un novērsa.
– Kā īsti beidzās slimošanas plejāde?
– Tas sāka beigties tad, kad es sapratu fizioloģijas un psiholoģijas saikni.
Es no 14 gadu vecuma dziedināju cilvēkus – tobrīd dzīvoju Taškentā un skaitījos brīnumbērns. Taču – es cilvēkus izārstēju, tā vietā nāca citi, problēmas sakne nebija atrasta. Tāpat man likās neizprotami, kāpēc mūsu ģimenē, kur visi ir tik gudri, pareizi, zinoši ārsti, visu laiku slimo! Kā gan tā!? Meklēju atbildes.
Pirmoreiz man acis par ķermeņa un psiholoģijas saistību atvērās, kad mamma man izstāstīja, kā sākās mana epilepsija. Saikni ieraudzīju es pati. Kad mamma mācījās medicīnas studiju 4. kursā, viņai bija jāapgūst neiroloģija. Man tobrīd bija gadiņš. Kad viņa pārnāca mājās, ieraudzījusi mani sēžam ratiņos un ar pirkstiņiem taisot jocīgas kustības, viņa atsauca atmiņā tikko apgūtās zināšanas par krampju sindromu bērniem. Mani ieraudzījusi, viņa nosprieda – ak vai, bērnam ir epilepsija! Bet es varbūt vienkārši spēlējos ar pirkstiņiem…
Kad man bija vairāk kā gads, man sasauca ārstu komisiju, sanāca vecvecāki, viņu draugi, profesori, un pētīja mani, un mierināja mammu: “Margarita, ” – tā sauc manu mammu -, “jūsu bērns ir vesels.” Viņa pretim: “Nē, jūs neredzējāt to, ko es!” Un jau pēc pusgada man patiesi bija epilepsija.
Kad viņa to izstāstīja, es sev pateicu – nē, man nav epilepsijas, tās ir mammas bailes. Un es aizgāju kalnos – izdarīju to, ko ar epilepsiju nedrīkstēju. No tā brīža epilepsijas lēkmes man nekad vairs nav bijušas.
– Bet tad tā bija arī medicīniski apstiprināta diagnoze?
– Jā, epilepsija līdz tam bija reāla, tika fiksētas izmaiņas smadzeņu encefalogrammā, kas par to liecināja, un simptomātika pilnībā atbilda epilepsijas lēkmēm. Brīdī, kad epilepsijai bija lemts pāriet, es tieši sapratu, kāpēc tā radās, un tā arī tā pārgāja.
2. Kur palika pārējās slimības
– Un kur “palika” pārējās slimības?
– Pārējās kaites es pārstāju ārstēt, un tās pārgāja. Es sāku atļaut sev dzīvot tā, kā man ir patīkami, un tās pašas pārgāja. Vienīgais, ko apzināti ārstēju – kuņģa čūlu – kādas pāris nedēļas (nē, droši vien mazāk, tik ilgi neizturētu), padzerot kartupeļu sulu.
Pārējais pārgāja. Jo slimības rodas no auras bojājumiem, bet to bojā sevis plosīšana ar neveselīgām domām. Jo mazāk mēs sevi plosām, jo labāk jūtamies.
Domāju, ka galējais lūzuma punkts manī notika tad, kad es apzināti pārstāju sev pārmest to, ka esmu laimīga. Es pārstāju apzināti meklēt sev nelaimes. Kāpēc es to darīju? Jo nevarēju pieņemt – kā gan es varu būt laimīga, ja apkārt ir tik daudz nelaimju? Visi mokās, ir nelaimīgi, bet man viss ir labi. Es apzināti darīju sev sliktu. Apzināti. Jo es jutos ļoti vainīga par to, ka neko nevaru mainīt – visi cieš, bet es te, ziniet, “kaifoju”. Ap kādiem gadiem 24-25 man pirmo reizi rokās nonāca Konkordijas Antarovas grāmata “Divas dzīves”. Un no tā brīža manī kaut kas sāka mainīties.
Tā ir ļoti pārsteidzoša grāmata! Grāmatas autore tikās ar tiem pašiem skolotājiem, ar kuriem Rērihi, taču viņas lasāmviela ir uztveramākā valodā. Tā pirmajā brīdī izskatās kā romāns, kur galvenie varoņi ir parasti cilvēki un viņu skolotāji, par viņu ikdienas dzīvi, bet būtībā tā ir ikdienas dzīvās ētikas dienasgrāmata. Daudziem cilvēkiem, kam to ieteicu (grāmata pieejama arī latviski), tā ļoti mainījusi dzīvi.
Kad es, cilvēks, kurš īdēja, ka viss ir slikti, tik slikti un neko nevar mainīt, – to lasīju, man nāca apjausma – ja reiz tu tā mokies par sevi, tad tu mokies par sevi. Ne par ko citu. Bet ja tu mokies par citiem, tad ej un dari kaut ko! Ja nevari darīt kaut ko fiziski, dari ne-fiziski – lūdzies, sūti gaismu. Nenodarbojies ar sevi!
Pirmo grūdienu šī fakta apziņai deva šī grāmata, līdz pilnībā šo apziņu manī iedzīvināja mans skolotājs Gidons Suržers (Гидон Суржер), kurš būtībā izveidoja mani tādu, kāda es esmu šobrīd. Ja var iedomāties kārbiņu ar puzles gabaliņiem – tajā ir daudz detaļu, no kuras var salikt bildīti, tomēr, kamēr tos neapvienos vienā bildē, nebūs nekādas jēgas no šiem gabaliņiem. Kad satiku savu Skolotāju, es biju kā šāda nesalikta bilde – gabaliņi ir, bet bilde nav salikta, nav jēgas no tiem gabaliņiem. Bet tad manā dzīvē uzradās Skolotājs…
– Kā viņš uzradās?
– Tāpat kā visi pārējie Skolotāji – es nostājos savā istabā un teicu (Kerla norāda uz augšu un apkārt) – “Viss, tālāk es nezinu, kā man virzīties, gribu Skolotāju uz šīs zemes. Dodiet.” Es tā daru periodiski. Un viņš uzradās – es it kā netīšām internetā uzspiedu uz viņa mājaslapas. Kad izlasīju viņa rakstus, pati uzzvanīju. Mēs aprunājāmies un viņš teica – es zinu, tas (pārmaiņas ar viņa palīdzību – Aut.) būs ļoti sāpīgi, bet, ja tu esi gatava, nāc – tev to ļoti vajag. Un, lūk, pusotru gadu viņš “iztirināja” no manas galvas “prusakus”. Tas bija nežēlīgi, bet citādāk nebija iespējams.
– Kā tieši tas notika? – varbūt varat minēt piemēru?
– Kad es kārtējo reizi cietu par pasaules likteņiem, par apkārtējo nelaimēm un cik vispār viss ir nepariezi, viņš mani tā paņēma aiz čupra, nogāza uz zemes un teica – ak, tu, kuce, pārstāj sevi žēlot!… Kamēr es 30 sekundes cēlos no grīdas, man līdz apziņai “aizgāja”, par ko ir runa. Ir grūti aprakstīt to, kā tas veidojās (viņam ir veltīti dzejoļi, no kuriem var nojaust, kāds viņš ir). Man bija vajadzīga tieši šāda pieeja.
Šis mans Skolotājs ir kā tāds grieķu mīta skulptors, kurš rada Galatejas, atdzīvina viņas, izmantojot daļu savas sirds, un – palaiž. Šāds ieguldījums, protams, paņem viņa spēkus, dvēseli, laiku. Viņš ir varens radītājs, lielisks skulptors! Viņš ir kā kanāls un palīgs skolniecēm, kurām piemērotas nežēlīgas mācību metodes – lai ātrāk izietu transformāciju un ietu tālāk.
– Vai tas ir kursos minētais jūsu Skolotājs Nepālā?
– Nē, viņš, Maitrija, strādā citā līmenī un viņš nav īsti cilvēciska būtne. Nepālas skolotājs ir tāds, kurš sasniedzis augstāku enerģētiskās vibrācijas līmeni.
– Jūs minējāt, ka dziedināt jau no 14 gadu vecuma. Kā sajutāt savas spējas?
– Es jau no ļoti maza vecuma pratu mājās vecmāmiņai, kura “slimoja ar sirdi”, veikt injekcijas, kad nāca lēkmes. Bet reiz viņa mira man uz rokām un injekcijas nepalīdzēja. Bet man bija savi padomdevēji – tie man bijuši vienmēr no bērnības. Un es viņiem jautāju: “Mīlīši, ko man darīt?” Un viņi parādīja, ko darīt – kā vadīt enerģiju, sakārtot auru un savest kārtībā sirdi, es to izdarīju.
Vēl vēlāk, gados 17, iepazinos ar brīnišķīgu dziednieci Sokolovu, kas arī palīdzēja spējas attīstīt.
– Bet kā cilvēki jūs, vēl meiteni, atrada, lai dziedinātos?
– Ģimenē zināja, ka esmu redzīga un es palīdzēju noteikt slimo vietu ar Trešās Acs palīdzību, gan noņemt sāpes – ko nu vajadzēja.. Tad “bildi” var redzēt līdzīgu rentgenam, bet krāsainu – tā ļauj ieraudzīt iekšējo orgānu un auras bojājumus kā krāsainus dažādas formas “traipus” uz pelēkas “veselās” krāsas fona. Mana ģimene uztvēra to pilnīgi normāli – ja proti palīdzēt, palīdzi. Es neskaitījos savā ģimenē kaut kas ārkārtējs šajā ziņā.
3. Ko likt šausmināšanās vietā
– Jūs pieminējāt to jūtīgumu un sāpes, ko pārdzīvojāt par visas pasaules nelaimēm, apkārt esošajiem. Tas laikam ir ļoti liels jūtīgums, empātija…
– Es nedomāju, ka tas ir liels, bet gan normāls jūtīgums. Iedomājieties – ja jūsu acu priekšā nogalinātu jūsu kaķi, jums sāpētu?
– Protams.
– Un, ja tas būtu svešs kaķis?… Un ja jūs uzzinātu un pārliecinoši zinātu, ka tikko jūsu kaimiņi nogalināja jūsu kaķi? Būtu sāpīgi?… Un ja zinātu, ka nogalināja svešu kaķi?
– Jā…
– Bet ja uzzinātu, ka tas noticis nevis jūsu sētā, bet, teiksim, kaut kur Āfrikā? Svešu kaķi.
– Sāpīgi, bet mazāk.
– Kāpēc? Kāda starpība?
– Tāpēc, ka tas ir egoisms.
– Lūk, šī faktora man kaut kā nebija. Man nebija sāpīgi mazāk, man bija vienādi sāpīgi. Man bija vienalga, vai kaut kas sāpinošs notiek manu acu priekšā vai kaut kur tālu. Vai tas notiek ar kādu man tuvu vai nepazīstamu cilvēku, tālu. Man vienalga bija vienādi sāpīgi. Pati apziņa, ka kaut kur kādam nodara pāri, notiek vardarbība, ja es sāku iegrimt šajā apziņā, radīja milzu sāpes – Zeme, tā ir briesmīga vieta. Ļoti nepatīkama.
Patiesībā biežāk cilvēki uztraucas par sevi. Piemēram, bija terorisma akti, cilvēkus patiesībā uztrauc doma, ka tas var notikt šeit, tūlīt, ar viņu un tuviniekiem. Ja dotu 100% garantiju, ka tas nekad nenotiks šeit un viņu tuviniekiem, viņi ne pārāk “ceptos”.
Pārstājiet sevi žēlot!
Kādā manā seminārā pedagogiem un vecākiem par bērniem man jautāja – “Ko izdarīt, lai bērns adekvāti uztvertu realitāti?” Es atjautāju – “Vai jūsu bērns uztver apkārtējo pasauli neadekvāti?” Man atbildēja ar pārliecinošu “Jā”. Un es jautāju atkal – “Kā jūsu bērns neadekvāti uztver realitāti?” “Nu kā,” man atbildēja, “mēs ejam, uz ielas vāļājas piedzēries cilvēks, bet bērns pārdzīvo un uztraucas, ka viņš nosals un ka onkulim ir slikti.” Vai – “Bērns atsakās ēst gaļu, jo nogalināja cālēnus”. Te nu jāsecina, ka pieaugušie pasauli uztver neadekvāti. Kā jūs uzskatāt – piedzēries cilvēks var nosalt?
– Protams.
– Kurš adekvātāk uztver realitāti – viņas meita vai viņa? Viņa man nejautāja, kā iemācīt bērnu adekvāti uztvert realitāti. Būtībā viņa jautāja, kā uzaudzināt cilvēku bez dvēseles, nejūtīgu, lai viņu būtu viegli vadīt un viņam neko negribētos mainīt.
– Bet ja cilvēks uztraucas par draugu slimo bērnu?
– Kas tad notiek domās?
– Droši vien – jā, tas var ar katru notikt, arī ar mani. Viņa ir normāls, labs cilvēks, kāpēc tā, ja viņa…
– Sakiet, lūdzu, kas ir produktīvāk – uzdot jautājumu, kāpēc gan tā? – un patiesībā jautājums saistīts ar to – oi, es arī taču esmu laba un ja nu man arī kas tāds notiek, – ko man tādu darīt, lai tas ar mani nenotiktu? Varbūt produktīvāk ir pateikt sev – viņai tā ir noticis, – ko es šobrīd konkrēti varu izdarīt tādā veidā, kādā viņa ir gatava pieņemt palīdzību?
Ja esmu pārņemta ar tēmu: ak Dievs, kādas šausmas, kādas šausmas! – tas var notikt ar mani, – ne par kādu palīdzību, atbalstu šādai sievietei nav ne runas. Adekvāta palīdzība ir tāda (Kerla stāsta mierīgā, nosvērtā balsī) – es, harmonijā un mierā, pārliecinātībā, esmu ar viņu, dodot viņai gaismu, pārliecību un spēku un daru to, ko viņa no manis prasīs.
– Bet ja par 100% nav iespējams palīdzēt?
– Pagaidiet… Sūtiet gaismu. Vienmēr par 100% ir iespējams palīdzēt. Domājiet ik dienu par bērnu, sūtiet gaismu, spēku, smaidu. Ir brīnumainā frāze “Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka ar tevi viss ir kārtībā, es esmu pilnīgi pārliecināta, ka ar tevi viss būs kārtībā un šo pārliecību es nododu tev.”
– To es atceros. Bija piemērs jūsu kursā un jūs rādījāt eksperimentu ar vienu pāri: uzspiedāt vīrietim noteiktus punktus, kas viņam sāpēja. Tad ierādījāt, viņam nedzirdot, viņa sievai, lai sieva, domājot par vīru, pie sevis pasaka šos vārdus. Atkārtojāt uzspiedienu vīram un – sāpju vairs nebija…
– Jā, tas “strādā” uz visu. Jo ar pozīciju “ak, Dievs, tu tā ciet!” mēs otram noņemam enerģiju, sūtam savu šausmu sajūtu. Ja sūtām domu “es esmu pilnīgi pārliecināta, ka ar tevi viss ir kārtībā,” – tātad tu tiec galā, tu virzies, ej. Tā mēs otram reāli palīdzam virzīties.
4. Kas mainījies cilvēkiem, kas Kerla palīdzējusi
– Varat atsaukt atmiņā kādus piemērus, kā esat cilvēkiem palīdzējusi sakārtot veselību?
– (nopūšas) Es šos gadījumus nekolekcionēju. Ziniet, tas ir grūts jautājums, jo parasti par šiem gadījumiem es uzzinu pēc kaut kāda laika no tiem, kuri atnāk pēc bijušo pacientu ieteikuma, atstāstot – oi, jūs viņam tā palīdzējāt! Tā palīdzējāt!
– Tiešām?
– Jā, tiešām. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka es nevienu nevaru izārstēt. Cilvēks var izārstēties. Tāpēc es arī nesekoju, kas ar viņiem tālāk notiek. Nekad nezvanu un neprasu, kā viņi jūtas. Ja viņi jūtas slikti, viņi man piezvana. Ja nezvana, tad – ko tur prasīt?
Labi, prātā nāk viens no pēdējā laika spilgtākajiem piemēriem. Pie manis vērsās sieviete, kuras meitiņa piedzima neiznēsāta ar salipušām plaušām – tās neatvērās. Kad viņa pie manis vērsās, meitenīte neelpoja patstāvīgi – tikai ar speciāla aparāta – elpošanas caurulītes, palīdzību. Viņa negāja uz ielas, praktiski nestaigāja, tikai rāpoja. Mēs pastrādājām ar mammu – viņai bija mežonīgs aizvainojums pret meitenītes tēvu, ļoti daudz samudžinājumu. Meitenei pēc mazāk nekā diviem mēnešiem pilnībā noņēma elpošanas aparātu. Tagad viņai ir divi gadi – viņa skraida, lēkā, ir vesela, lalina, vēl nerunā pilnībā, bet jau izsaka atsevišķus vārdus, adekvātu domu. Pilnīgi adekvāts bērns! Viņas mamma uzskata, ka es viņu izārstēju, es tā neuzskatu. Bet viņa tā uzskata (Kerla parausta plecus).
– Jūs palīdzējāt viņai atrast, kā bērnam palīdzēt dziedināties.
– Es tā vienmēr daru. Kad pie manis vēršas cilvēki, piemēram, ar problēmām mugurkaula rajonā, tā ir viena no izplatītākajām problēmām, – ko es mācu? Es mācu “ieriktēt” astes kaulu. Iesaku uztaisīt speciālās pēdu zolītes. Mainīt matraci. Pārstāt lietot uzturā produktus, kas izsauc iekaisuma procesus (visus dzīvnieku izcelsmes produktus, raugu un glutēnu). Visi mani pacienti izveseļojas paši.
Piemēram, mans mīļotais (Kerlai sirsnīgi iemirdzas acis – Aut.). Viņš ir ratiņnieks (ratiņkrēslā). Sākumā viņš bija mans pacients, latvietis, – viņam mani rekomendēja. Ārsti vīram prognozēja, ka viņš vispār paliks nekustīgs dēļ kakla skriemeļu trūcēm. Un viņam priekšā stāvēja abu roku karpālā kanāla operācija. Un tagad? – šodien, piemēram, viņš ir Igaunijā, ciguna seminārā, sporto ar nūjām. Viņam nekas nesāp, viss ir labi.
Viņš mani aicināja palīgā, lai nebūtu jāoperē rokas un lai viņš nekļūtu pilnībā paralizēts. Rokas sāpēja mežonīgi un bija grūti pārsēsties no ratiņiem uz gultu – viņš nevarēja atbalstīties uz rokām. Tagad nekas nesāp. Ar nūjām ratiņkrēslā viņš sporto pa parku, lai uztrenētu rokas.
Arī mugurkaula kakla daļa ir sakārtota – trūces ir uzsūkušās.
– Vai perspektīvā viņš varēs staigāt?
– Jebkurš cilvēks var būt pilnīgi vesels. Bet, vai tas būs vai nebūs, to nav iespējams pateikt.
– Tas ir – tā ir viņa atbildība?
– Jā.
– Bet idejas, kā to izdarīt, jums ir?
– Jā. Skatieties, es varu jebkuram cilvēkam iedot instrumentus. Cik cilvēks tos izmantos, ir viņa ziņā; un, galvenais, cik ir pienācis laiks, ne no viena nav atkarīgs. Jo es ticu, ka viss notiek tikai savā laikā. Viss, kas notiek apkārt, ir spēle, nejaušība. Es spēlēju, ka esmu dziedniece, viņi spēlē, ka ir pacienti. Ja viņi izveseļojas un es nejauši esmu tā tuvumā, viņi uzskata, ka es viņus izārstēju. Labi – jums būs pēc jūsu ticības.
5. Visa Latvija ir spēcīga vieta, ne tikai svētvietas
– Kā jūs vispār nokļuvāt Latvijā?
– Es iemīlējos Latvijā (pasmaida). Pašu pirmo reizi es atbraucu, kad man bija 13 gadi, vēl pirms Neatkarības atgūšanas. Atbraucu, ziedēja jasmīni un lija lietus. No jasmīniem man bija alerģija – es klepoju un šķaudīju, bija aizdusa, lauzīja galvu, tecēja asaras, bija auksti un pretīgi. Es teicu (koķeti princesīgā tonī) – nē, es uz šejieni vairs nekad nebraukšu! Ne kāju nesperšu. Kaut gan toreiz, manos 13, es te pirmoreiz redzēju Rēriha gleznas, biju privātas kolekcijas izstādē – tā man bija kā milzu dāvana.
Otrreiz uz šejieni atbraucu 2012. gadā, kad mani uz festivālu “Gara vasara” uzaicināja tā vadītājs Juris. Līdz tam es biju daudz ceļojusi pa Austrumiem, man likās, ka nav ko kāju spert Eiropā. Taču es pozitīvā nozīmē biju iespaidota par to, kāda šeit bija cilvēku atvērtība zināšanām, un cik ļoti man ir piemērots Latvijas dzīves ritms un temps, cilvēku komunicēšanas stils.
– Kāds tas ir jūsu redzējumā?
– No vienas puses ir stingra robežu ievērošana – te ir mana teritorija, te ir tava, es pie tevis nelienu, kamēr tu mani nepasauci, un otrādi. No otras puses – ja tevi sauc, tad patiešām ir patiesa vēlme palīdzēt, siltums un milzīga cieņa vienam pret otru.
Tas, kas citus sajūsmina Izraēlā, ne visiem ir izturams. Tur nav robežu un sētu – tur nav tavas un manas teritorijas. Tur visa ir viena kopīga, liela ģimene, viss mans ir arī tavs un tavs – arī mans. Ja tu iesēdies sabiedriskajā maršruta transportlīdzeklī, jau pēc mirkļa ne tikai tavs blakussēdētājs, bet jau visi mašīnā zina, kā tevi sauc, un arī kā sauc tavu vecvecmāmiņu; pēc desmit minūtēm jūs esat jau sazīmējuši visus savus kopīgos radiniekus un pēc 20 minūtēm to apspriež visi pasažieri. Tas ir normāli. Un tas ir lieliski, jo, ja tur kaut kas ar tevi notiek pa ceļam, visi 20 tikko iepazītie cilvēki metīsies tevi glābt. Momentā! Pat ja tu atvairīsies, ka tevi nav jāglābj, tevi vienalga izglābs! Tas ir lieliski. Bet ne visiem piemēroti.
Es pasniedzu savu metodiku arī Izraēlā un man regulāri pusi nodarbības vajadzēja veltīt tam, lai cilvēkus apklusinātu, jo viens bļāva par otru skaļāk. Klausieties, velns parāvis, jūs taču atnācāt šeit, lai kaut ko iemācītos!” es viņus kušināju. Tas, protams, ir pilnīgi neizturami, bet es saprotu, ka man vienkārši nav izraēliešu mentalitātes. Man pat nav krievu vai padomju mentalitātes. Man ir tāda mentalitāte… (apdomājas), kā Sanktpēterburgā 60-tajos gados. Un mūsdienu Latvija vairāk tieši līdzinās Sanktpēterburgas 60-tajiem gadiem. Un man šeit ir ļoti komfortabli. Man te ļoti iepatikās. Un, galvenais, ka šobrīd mana galvenā funkcija ir ne tik daudz ārstēt, cik izglītot. Manas izglītošanas produktivitāte šeit ir daudz augstāka nekā tā bija Izraēlā. Skolnieku skaits ir tāds pats, taču viņi strādā ar lielāku atdevi: tur no 20 cilvēkiem grupā strādā labi ja viens, tas pats no bijušās Padomju Savienības, te – 19 no 20!
– Ir dzirdēts, ka dziednieki un ekstrasensi no citām valstīm par Latviju saka, ka…
– …jā (viņa turpina manu sakāmo), ka Latvija ir ārkārtīgi spēcīga vieta. Tāpēc arī man iepatikās, tāpēc šeit ir tādi cilvēki. Latvija šobrīd ir kā tāds lotosa pumpurs, kas tagad atveras. Pārsteidzoša vieta! Cilvēki iet un meklē kaut kādas aktīvās vietas. Bet te viss ir viena aktīva vieta – nekur nav nekas jāmeklē!
– Ko mēs varam darīt vēl, lai šis zieds vērtos?
– Priecāties! (Viņa ātri izmet) Vairāk neko! Priecāties. Patiešām, ja nelūkojamies tik daudz uz ekonomiku, bet uz cilvēciskajiem faktoriem – jūs te esat Ēdenē! Šeit ir četri atšķirīgi gadalaiki, skaidri izjūtams – ziemā ir ziema, vasarā – vasara… Šeit ir tīrs ūdens un tīrs gaiss. Zemes ir gana. Cilvēku maz, zemes daudz. Uz galvas nekrīt raķetes. Neviens pa ielu neskrien ar nažiem. Šeit uz balkona var žāvēt veļu. Mēs ar vīru aizbraucām uz benzīntanku šo to nopirkt. Viņam salūza navigācijas turētājs. Es teicu – aizskriešu atpakaļ. Lai viņš pats pirktu, viņam vajadzētu pārsēsties uz ratiņkrēslu, pēc tam atkal sēsties mašīnā… es aizgāju, apskatījos – izrādījās, tur ir vairāki atšķirīgi varianti. Es viņam jautāju: “Kuru ņemt?” Viņš saka: “Uzprasi, lai tev iedod parādīt!” Es biju neizpratnē – “Kā? Man taču neiedos priekš tevis tos parādīt. Vienkārši iziet no veikala un pienest parādīt tev tos mašīnā?” “Kāpēc ne?” – viņš droši atteica, “tu taču netaisies zagt.” Labi, pateicu, ka man vīrs sēž mašīnā, viņš ir “ratiņkrēslnieks” un nevar atnākt, vai varu aiziet parādīt viņam variantus? Un tā es, ar neapmaksātu preci rokās, izgāju no veikala, pat iekāpu mašīnā, neviens aiz manis neskrēja… atgriezos un izvēlēto nopirku. Citur tā nebūtu iespējams.
Te cilvēki paši nesaprot, ka dzīvo Ēdenē.
Jā, visi raud par slikto ekonomisko situāciju. Tomēr, ja paskatās ielās – Rīgā un lielajās pilsētās ir dārgas mašīnas. Mani paziņas dzīvo arī ar minimālo algu – neviens badā nemirst.
– Droši vien jūs kā cilvēks, kas dzīvojis tuvu kara zonai – Izraēlā pie Sīrijas robežas -, varat vairāk par to spriest.
– Protams, arī tas. Tāpat daudz esmu bijusi Austrumos – tur daudzviet ielās ir pilns ar bērniem, netīriem, badā. Šeit bērniņi ir tīri, kārtīgi. Ir, protams, izņēmumi no atkarīgo ģimenēm, bet tad viņus ņem no ģimenēm ārā. Bet te tas vairāk ir izņēmums – tur ir pilnas ielas ar bērniem… Tajā pašā laikā tur cilvēki visu laiku smaida. Mīlīši, jūs kaut ko neaprēķiniet, jūs kaut ko nesaprotiet!
http://veselam.la.lv/2016/10/07/beidziet-cepties-dziedniece-kerla-skanu-terapija/6/
6. Kerlas izveidotā programma "Trīs atslēgas"
– Pastāstiet, lūdzu, par savu programmu “Trīs atslēgas”!
– Programma ir vienkārša, un neviens neko jaunu nav izgudrojis. Es pacentos apvienot savu 30 gadu pieredzi vienotā veselumā. Viss ir vienkārši. Visas cilvēka slimības rodas no tā, ka viņš nav sevi noregulējis trīs līmeņos, kas saistīti ar savstarpējām attiecībām. Mēs slimojam tikai tad, ja ir problēmas ar savstarpējām attiecībām. Ja katrs no mums dzīvotu uz neapdzīvotas salas un nezinātu, ka apkārt ir civilizācija un viņam visa kā būtu gana, viens tur tā arī zem palmas dzīvotu – viņam visa kā būtu gana!
Pirmā atslēga ir “es un es”. Tās ir manas attiecības ar sevi. Sevis nosodījums, vainas apziņa, mocības ar pašnovērtējumu, neapmierinātība ar sevi – viss, kas ietver sakni “sev” un “paš”, attiecas un pašregulāciju.
Otrs līmenis ir “es un mans ķermenis” un tas nav viens un tas pats, kas “es un es”. Es saku – kā jūs varat, sākot dzīvot jaunās mājās, labi, – pēc divām dienām, – nezināt, kur ieslēdz gaismu, kur ir rozetes? Ja, piemēram, jūs esat sieviete un bez vīrieša apmetaties jaunās mājās, jūs taču zināsit, kur tās ir, kas atrodas atvilktnēs. Vismaz aptuveni. Ķermenī mēs dzīvojam visu mūžu. Un mums nav ne mazākās nojausmas, kur un kas atrodas. Kaut vai dažādi jūsu orgāni. Nezinot savu paša ķermeni, nesaprotot, kā tas ir iekārtots, nesaprotot, kas tam ir patīkami un kas ne, nedodot iespēju tam komfortabli izvietoties, nav iespējams būt veselam.
Trešais līmenis ir “es un apkārtējā vide”. Tas ir līmenis, kurās mācāmies, kā šajā murgainā pasaulē, ko esam izveidojuši, – galīgi anticilvēciskā -, eksistēt ar minimāliem zaudējumiem sev un apkārtējiem.
Tāpat es izdalu trīs atslēgas mugurkaulā. Ķermenis nevar būt vesels, ja fiziskā līmenī vietā nestāv atlants jeb pirmais kakla skriemelis, kas savieno galvas pamatni ar mugurkaulu (starp citu, Kerlas skaņas semināros praktizē, kā to ar skaņas palīdzību iestāda vietā – tas pa spēkam ir katram – Aut.). Tāpat, ja vietā nav astes kauls un trīs krūšu skriemeļi.
Tālāk ir pieci līmeņi, lai cilvēks būtu vesels: mugurkauls, kustības, elpošana, uzturs un domāšana.
Lai tas viss strādātu, es izmantoju skaņu terapiju, afirmāciju terapiju, un psihoterapiju.
– Pastāstiet vairāk par skaņu terapiju.
– Dažāda dziedniecība ar skaņu zināma jau sen – šamaņu dziedājumi, Tibetas trauki, šūpuļdziesmas u.c. Katram orgānam atbilst sava skaņas frekvence. Katram orgānam ir citādāka skaņas svārstība un to var vērst noteiktā skaņas frekvencē. Skandējot noteiktu skaņu, orgānu, ja tas kļuvis slims, var atkal pareizi “noskaņot”. Skaņa darbojas gan smalkajā informatīvajā līmenī, gan materiālajā līmenī, novācot simptomus. Jā, tā novāc simptomus, līdzīgi kā joga vai masāža, bet nenoņem iemeslus – ar tiem jāstrādā psiholoģiski.
– Kursos jūs par sevi teicāt – tā es arī visu mūžu “tintinkuju” (viens no veidiem, kā iekārtot vietā astestkaulu ir ar “tjintjan” skandēšanu – Aut.).
– Astes kaulu var ielikt vietā dažādos veidos. Tā kā esmu par slinku, lai piecas nedēļas katru dienu to mehāniski ievirzītu, es izvēlos skaņu terapiju un laiku pa laikam skandēju vajadzīgās skaņas. Esmu slinka (pasmaida).
– Kur jūs mācījāties skaņu terapiju?
– Viss ir vienkārši. Kad kārtējo reizi mainījās mūsu vides enerģētiskie parametri un tehnikas, ko izmantojām, sāka strādāt mazāk efektīvi (piemēram, elpošanas tehnikas), es vērsos pie saviem draugiem (viņa norāda uz augšu): “Mīlīši, jūs gribat, lai es nodarbojos ar to, ar ko es nodarbojos? – Tad dodiet atbilstošu instrumentu!” Un man iedeva skaņu terapiju.
– Un jūs pati sajutāt šīs konkrētās skaņas katram orgānam?
– Jā.
– Vēl viena tēma, kam pieskarieties kursos – pēdas forma un tās ietekme uz stāju, muguru. Nodarbībā bija interesants eksperiments visiem dalībniekiem, kur uzskatāmi atklājās, ka tikai 15% ir klasiskas formas pēda, tas ir visa apavu industrija atbilstot tikai tik nelielai daļai cilvēku pēdām. Bija redzams, cik nestabili, stāvot taisni un saņemot uzspiedienu uz pleciem, cilvēki ir – pat lieli vīrieši nespēja nostāvēt. Savukārt, stāvot uz mīkstas virsmas, “nestabilie”, tāpat pagrūsti, bija stabili. Ja mēs staigātu pa smiltīm, nebūtu problēmu, bet mēs ejam pa cietu virsmu, nedabisku – asfaltu.
– Tas arī ir vienkārši. Skatoties uz dzīvniekiem, es novēroju, ka viņi nelīgojas, nezvāļojas, viņiem nemēdz būt skolioze. Cilvēki – ir, kam ir šī problēma, ir, kam nav. Man likās nepareizi, ka cilvēki nestabili iet, jo es esmu pārliecināta, ka viss dabā ir pareizi aprēķināts, mums jāiet taisni, saglabājot līdzsvaru. Es sapratu, ka tie, kuri līgojas, ir tie, kuriem ir nestandarta formas pēdas. Tad es sāku meklēt vienkāršu risinājumu, jo nevajag “cepties”, – meklēju, kā pārstāt ļodzīgi iet un tikt vaļā no sekām, kas no tā ir radušās. Un ko darīt, lai cilvēki spētu normāli iet pa šo necilvēcīgo virsmu, ko sauc par asfaltu. Finālā “klikšķi” radīja pacients ar muguras sāpēm. Viņš teica, ka ar pēdu zolītēm viņam mugura nesāpot, ja tās neieliekot – sāpot. Ieraudzīju, kā kvalitatīvas un individuāli izveidotas zolītes var palīdzēt. Tāpat ir saikne ar matraci.
– Kāds tas ir labāks?
– Zināms, ka Austrumos visi iet ar taisnu muguru, neskatoties uz smagajiem darbiem. Kāpēc? Jo naktī viņi guļ uz virsmas, kas muguru iztaisno. Viņi guļ uz grīdas. Mūsu ķermenis ir pārdomāts ļoti loģiski. Pat ja jūs pa dienu kaut ko pārpūlējāties un jums kāds skriemelis kaut kur atbīdījās, naktī jūs atslābināties, esat bez apziņas, un no atslābuma skriemeļi paši nostājas savās pareizajās pozīcijās. Tas ir tad, ja guļam uz cietas virsmas. Ja mēs guļam uz mīkstas virsmas, mums tas iet secen.
Es to ļoti labi izjutu, kad bija jāguļ ārpus mājas uz briesmīga matrača. Man ir vienā vietā lauzts mugurkaula skriemelis un viņš “brīvā lidojumā” kustas. Ja es guļu pat uz nedaudz mīksta matrača, man naktī sāk trūkt elpas, jo trauma bija liela. Tiem, kuriem nav traumas, savukārt dēļ nepiemērota matrača nevar saprast, ka viņi nevar no rīta īsti piecelties – pa nakti mugurkauls nav īsti izstiepies. Tāpēc vislabāk lai ir vates matracis ar cietu pamatni. Vai matracis kas atgādina vingrošanas paklāju, ciets.
– Vēl jau daudzi ilgi sēž pie datora…
– Pie datora mēs sēžam dažādi un ja sēžam neergonomiski, tad vajag ārstēt galvu. Tāpēc elementāras lietas – organizēt darba vietu tā, lai tev būtu ērti. Ja tu to nedari, tiešām vajag ārstēt galvu. Internetā ir daudz piemēru. Cita lieta, ka ir visādi noderīgi palīglīdzekļi.
Jāsēž uz iegurņa kauliem, astei jābūt brīvai – ir gatavas ierīces, kurās ir šāda iespēja.
Vēl dāvana ofisa darbiniekiem ir plakans spilventiņš zem astes kaula – ar izgriezumu zem astes kaula. Vajadzētu tādu vienmēr arī mašīnā. Un – nedod Dievs, ja iekļūst avārijā, tas var glābt dzīvību, jo neļaus salūzt mugurkaulam. Tāpēc, ka lūzumi bieži vien sākas no astes kaula. Turklāt ar tādu spilventiņu mašīnu var vadīt stundām, un mugura nesāpēs. Var arī ilgi pie datora sēdēt. Tas ir labākais, ko var uzdāvināt savam ķermenim. Pēdu ieliktņus – ja vajag, matraci – obligāti, risinājumu astes kaulam – trīs lielas dāvanas.
Uz krēsliem vispār nevajadzētu sēdēt – tie nav cilvēciskas ierīces. Bet ja reiz sēžam, tad vismaz sēžam tā, lai nemocītos.
– Cik jūs ilgi pati sēžat?
– Es tagad sēžu?
– Principā jā.
– Ja tā un tā (demonstrē dažādas pozas uz krēsla)? Pirmais pacients man atnāk pulksten deviņos un pēdējais aiziet pusdesmitos vakarā, tas ir nepārtraukts nonstops, tāpēc es kaut kā glābju savu galveno ieroci (ķermeni). Ja tā, sanāk, ka sēžu pa 12 stundām, bet es sēžu citādi.
Tuvākās Kerlas lekcijas: skaņu pašterapija.
Video no Kerlas lekcijām:
http://veselam.la.lv/2016/10/07/beidziet-cepties-dziedniece-kerla-skanu-terapija/6/
7. Cilvēki mēdz pārspīlēt aizraušanos ar garīgumu
– Ko jūs gribētu pateikt mūsu lasītājiem?
– Daudzus cilvēkus, jo īpaši vecumā no 25 līdz 45 gadiem, nodarbina pašattīstības un pašvērtējuma tēma. Bet jūs uzdodiet sev jautājumu: kas tā tāda pašattīstība un priekš kam vajadzīgs pašvērtējums? Jūs, piemēram, varat atbildēt uz to? – tagad es jūs nointervēšu (pasmaida). Kas tā tāda – pašattīstība?
– Principā tā ir interese par dzīvi – man visu laiku patīk kaut ko jaunu uzzināt. Ir interesanti – mācīties, uzzināt…
– Pareizi. Priekš kam? Vari paskaidrot?
– Tas dod dzīvesprieku. Kaut kur to izmantoju, bet ne visu. Pēc tam, piemēram, tās zināšanas, ko izmantoju ar cilvēkiem…
– Es jums visu atvieglošu. Tas nav ne priekš kam – tas vienkārši patikai. Tieši tā – pašattīstība ir tam, lai uzzinātu kaut ko jaunu. Priekš kam? Ne priekš kam! Tāpēc, ka man tas patīk. Attiecīgi – ja tas nav priekš kaut kā, tad – kā to var kaut kādā veidā izmērīt: vai esmu pietiekami daudz attīstījies vai nē?
– Var subjektīvi.
– Nu kā? Kā var būt pietiekami intereses? Nevar. Ziņkārība ir visas dzīves process. Ja pašattīstība ir ziņkārības apmierināšana, tad patiešām tas ir aizraujošs, interesants, priekpilns process. Kad cilvēki sāk “mērīties”, kurš ir vairāk attīstībā aizgājis, kurš – mazāk, – un pārdzīvo, ka nepietiekami attīstījies, – sākas mokas. Tad atnāk pie manis un gaudo: “Ziniet, es jau 20 gadus nodarbojos ar pašattīstību, bet kāpēc es slimoju?” Es saku: “Kāpēc ne? Kur ir saikne?” “Nu kā – es taču gribu…” “Ko?” “Neslimot.” “Tātad jūsu attīstība ir, lai neslimotu?” “Nē, nu ne tikai.” “Tad kas?” “Es lasu garīgo literatūru…” “Un?” Vārdu sakot, cilvēki nespēj sev atbildēt, par ko ir runa.
Tas pats ar pašvērtējumu. Kas ir pašvērtējums? Kas tas ir? Palielināts vai paaugstināts pašvērtējums? Kas tas tāds ir?
– Kā tu sevi vērtē.
– Priekš kam?
– (smejos)
– Kā sevi vērtē? Pēc kādiem kritērijiem? Pēc kādiem parametriem?
– Paša izdomātiem…
– Pats izdomā un pats vērtē.
– Ir jau pieņemts, ka esi labs, ja tev ir tas un tas…
– Bet kāpēc būt labiem? Jūs pareizi runājat, tā māca. Bet kāpēc būt noteikti labam?
– Tā vērtē sasniegto.
– Priekš kam sasniegt?
– Nu ir atšķirība, teiksim, nebūt alkoholiķim…
– Kāpēc?
– Tev ir dota dzīve, lai tu viņu izmantotu vērtīgi…
– Labi, un es to dzīvoju, kā vēlos. Kurš teica, kam tas ir dots. Kurš teica?
– Mamma. Tētis. Sabiedrība.
– Jā. Ir lielisks raksts, kur kāda Latvijas Universitātes psiholoģe raksta, – man vīrs tulkoja -, viņa secina: latvieši audzina savus bērnus par vergiem – sev uz vecumdienām. Tāpēc cilvēki izaug bez iniciatīvas, no visa baidās, visu laiku skatās riņķī, ko par viņiem pateiks un kā viņi no malas izskatīsies. Tā patiešām ir liela problēma. Jo, ja tev bērnībā ir pateikts – būsi labs, tad es tevi mīlēšu – tevi bezkaunīgi apmānīja! Jo, ja tevi nemīl, tevi neiemīlēs. Tu tāpat to mīlestības plūsmu nesajutīsi – tu vari būt trīskārši labs!
Un viss šis pašvērtējuma samudžinājums… Bieži vien garīgo meklējumu attīstības meklējumos, īpaši, ja tas ieilgst līdz 35-45-50 gadiem, šī tēma kļūst galvā ļoti smagi samudžināta. Ja tev bērnībā pateica – būsi labs, tad tevi mīlēšu, cilvēks tiecas to piepildīt un dara to, kas galīgi nepatīk, ko negribas, kas nav interesanti. Tāpēc galvenais, ko gribu nodot lasītājiem – neaiztieciet savus bērnus! Mīliet viņus uz veselību un netraucējiet viņiem dzīvot. Ja nemīliet? Labi, tad arī neiemīlēsiet. Nevajag viņus pārtaisīt, tāpat jūs viņus neiemīlēsiet, ja līdz šim tas nav noticis. No tā, ka jūs viņus pārtaisīsit, viņi labāki nepaliks. Paliks vēl sliktāk.
Un paši “necepieties”. Jūs mīlēs tāpat – par baltu velti. Jūsu atvases lamāsies, sitīs ar čībām, bet mīlēt nepārstās vienalga. Beidziet “cepties!” – esiet brīvi.
