Viņi neko negrib...? ... skolas un augstskolas gatavo darbiniekus. Sistēmas vergus.

https://sirdscels.blogspot.com/2016/10/vini-neko-negrib.html?utm_source=feedburner&utm_medium=twitter&utm_campaign=Feed:+SirdsCe+(Sirds+Ce%C4%BC%C5%A1)

Tā dzirdu bieži gan par pusaudžiem, kuri lielāko daļu sava brīvā laika pavada dažādās ierīcēs, gan par

jauniešiem, kuriem ''nekas neinteresē un strādāt negrib''...

Septembrī novadīju savu semināru par tēmu ''Darījumu vide nākotnē'', kuras sakarā vairākas reizes raisījās diskusija par to, ka jaunieši gan kā mērķauditorija pārdevējiem, gan kā potenciālie darbinieki ir lielākajam vairumam nesaprotama planēta... Tai skaitā arī pašiem vecākiem.

Manā ģimenē ir divi jaunieši - mana vecākā meita Krista un znots Kristaps, un jaunākā meita Ieva, kurai tūlīt būs 14 gadi. Tādēļ tuvplānā vēroju viņus, runājos, mēģinu sadzirdēt, ko vēlas viņu Dvēseles, kā uzvedās Ego, kā viņi uztver un mijiedarbojas ar šo realitāti un sistēmu.

Kristas un Kristapa vadītajās bērnu nometnēs, man ir bijusi tā laime aprunāties par garīgo pusi (viņi visi ir redzīgi, jūtoši, viedi!!!) un novadīt vairākas meditācijas ar daudziem citiem jaunajiem bērniem, pēc kurām pār mani ir nākušās burtiski atklāsmes par šīm, tik īpašajām Dvēselēm.

Esošā realitāte viņiem neatbilst. Un viņi vai nu to ignorē iespēju robežās, vai veido savu- virtuālo, savās ierīcēs. Bija laiks, kad es biju satraukusies par Ievas ''sēdēšanu Maincraftā'', mēģināju ierobežot, runāt. Tad papūlējos saprast, kas tur tāds, tajā spēlītē ir, kas tik ļoti parauj... Un sapratu, ka tā ir iespēja pašam radīt savu realitāti, bezgalīgi to paplašinot un pilnveidojot... 

Virtuālā realitāte- iespējas, ko jaunajai paaudzei piedāvā tehnoloģijas, ir teju neizsmeļamas. Pēc dziļākās sarunas ar meitu par to ilgo ''sēdēšanu datorā'', man nācās ar skumjām secināt, ka man, kā vecākam, nav daudz alternatīvu, ko piedāvāt pretī šai virtuālajai realitātei. Tur viss ir interesantāk priekš pusaudža, nekā jebkas, ko es savā ierobežotajā fantāzijā spēju izdomāt, vai, ko piedāvāt var šī pasaule ar tās sistēmu. Jā, vēl ir dejas un baseins, kas viņu interesē, ārpus virtualitātes (kas ietver grāmatas (paldies Dievam), filmas, mūziku, spēles, k-popu, ''jūtūberus'', ''vines'', e.t.c), tomēr skaidri redzu šīs realitātes arvien lielāku neatbilstību. Nevēlēšanos iesaistīties tajā, kas notiek apkārt...

Jaunieši ir tie, kas ienes pieaugušo pasaulē jaunas vēsmas, kas bieži vien tiek uztvertas, kā apdraudējums pastāvošajai kārtībai, jo viņi it kā neiederās- nedara tā, kā darījām mēs, viņiem nav tādu mērķu un sapņu. Brīžiem, šķiet, ka viņiem vispār tādu nav...

Viņiem maz interesē ''tradicionālās vērtības'', gadžeti interesē vairāk kā nauda, izglītība, brendi, ģimenes veidošana, karjera utt. 

Un viņi nevēlās strādāt. Ne par kādu naudu. Tur, kur viņiem nav interesanti.

Viņus dēvē par slinkiem, bezperspektīviem, zudušo paaudzi, utt. Bet, vai daudzi uzdod jautājumu, kādēļ viņi ir tādi?

Pirms dodu savu atbildi, padalīšos ar personīgo un nepopulāro viedokli, attiecībā uz savu bērnu audzināšanu un izglītošanu. Uzreiz pasaku, ka esmu tālu no ideālas mammas, tomēr, lai arī man ir trūcis laika, un pacietības, maniem bērniem nav trūcis mīlestības. Un es patiešām cenšos netraucēt viņu Dvēselēm sataustīt un sajust savu ceļu, izlauzties no šīs Sistēmas vai vismaz izveidot savu paralēlo Sistēmiņu :)

Savulaik, es gāju skolā, katru dienu bāžot galvā nekad man dzīvē nevajadzīgās zināšanas, un kad dabūju kārējo 3nieku ģeometrijā vai fizikā, domāju, ka stulba, dumja un nekam nederīga esmu es pati. Es pieņēmu sistēmu un pieaugušo viedokli kā neapstrīdami pareizu, pat nemēģinot ne iekšēji, ne pasarg, Dies ārēji protestēt vai iebilst.

Augstskolā es iestājos nevis tādēļ, ka mani kaut kas no tā interesēja, bet gan tādēļ, lai mazinātu savu

mazvērtības kompleksu. Jo toreiz šķita,- ja Tev ir augstskolas diploms, tikai tad Tu kaut kas esi. Lai pati sev parādītu, ka esmu kaut kā vērta. Jo manī šī sajūta dabiski nebija ielikta. Visa  apkārtējā pasaule spoguļoja manu niecību un nepilnvērtību.

Man ir labas spējas mācīties un ar laiku man tas pat iepatikās, ne velti es gandrīz 9 gadus nomacījos dažādas augstskolās... Bet, ja gribi zināt, neviens manus diplomus tā arī nav nekad paprasījis... :) Lai arī pats izglītības un diplomu fakts ir cēlis manu pašapziņu un ļāvis man kandidēt uz visādiem amatiem pecāk.

Bet 20 gadus vēlāk pasaule jau ir mainījusies. Manai vecākajai meitai Kristai, kurai tagad ir 21, ir pavisam cits funktieris, cita pieeja. Vidusskolā viņa jau skaidri un ļoti loģiski pamatoja, kuri priekšmeti viņai dzīvē būs noderīgi un kuri nē. Viņa labi apzinājās, ka atsēž laiku un dara to  ''mammas dēļ'':) vai ar sejas izteiksmi ''labi, jau labi- lai būtu tā nodeva Sistēmai. Atsēdēšu un tad lidošu savu ceļu!''

Viņas vidusskola sakrita jau ar laiku, kad es stabili biju uz šī savas Dvēseles ceļa, viņa izauga ar pavisam citu redzējumu un izpratni, ticot Dievam, dzirdot savu Dvēseles balsi un ar reālu skatu uz šo pasauli. Viņai nevajag apliecināt pašai savās acīs un citu acīs, ka viņa ir kā vērta ar augstskolas diploma palīdzību. Viņai šī pārliecība ir dabiska. Tā netika apspiesta un iznīdēta bērnībā.

Esmu tā mamma, kas pretēji citiem vecākiem, kas pēdējo kreklu atdos, lai bērns mācītos un pabeigtu augstskolu, saviem bērniem iet mācīties tālāk neiesaku  (lai neteiktu, ka nelaižu:).

Kāpēc? Jo uzskatu, ka skolas un augstskolas gatavo darbiniekus. Sistēmas vergus. Kas pabeigs augstskolu, jau varbūt tās laikā, ielienot studiju kredītā- pārdodot Dvēseli bankai, tad meklēs darbu, kurā vergot diviem - darba devējam un bankai, jo gribās tak dzīvokli, mašīnu utt.- to, kas ir apsolījums iluzorai laimei. 

Vecāki rada priekštatu rāmīti: mācies, studē, atrodi labu darbu, tiec pie dzīvokļa, mašīnas= būsi veiksmīgs un laimīgs. Bet paši tur iekrituši neapjēdz, ka īstenībā tās ir Sistēmas lamatas, kas aizcērtās pie 10-30 gadus ilga kredīta. Kas neļauj vairs sapņot, riskēt, baudīt, priecāties... Tas parvērš tavu ikdienu par bailēm zaudēt darbu, liek turēties pie tā pēdējiem spēkiem un atlikušo mazumiņu krāt, krāt, krāt....lai to notērētu sestdienā lielveikalā un svētdienas šaslikos.... Vai to tu gribi savam bērnam?

Pamatskola mūsu valstī ir obligāta un, ja mēs savu bērnu nelaidīsim skolā (jāizlokās ar mājapmācību

utml), var sanākt ziepes. Nevienu neinteresē, ka ķermenim (sports) šajā skolā ir 2 stundas nedēļā, bet Dvēselei -3 (vizuālā, mūzika, rokdarbi - viss radošais), kamēr prāta noslogojumam viss pārējais- 90%. No enerģētiskā viedokļa tā ir bērna mocīšana. Jo tikai radošajās nodarbēs mēs uzņemam enerģiju, prātojot, apstrādājot informāciju, domājot- mēs to tērējam!!! Viņš tiek pārvērsts par biorobotu. Pietam, pētījumi rāda, ka max 12% no informācijas, ko uzņem pamatskolā un vidusskolā ir paliekoši. Diez cik no tiem reāli tiek pielietoti- kadi 5%?

Ievai ar Kristu ir vēl 7 gadi starpība. Arī pa šiem gadiem ir daudz kas mainījies. Ja savulaik es domāju, ka pati esmu stulba, tad Krista jau saprata, ka skola ir stulba, taču samierinājās, turpretī tagadējie bērni vairs nesamierinās! Viņi protestē. Pieceļās un aiziet prom, nedzird, ignorē, nemācās, nepilda, neklausa, akūtākajos gadījumos izrāda savu attieksmi destruktīvā veidā.... Daži, diemžēl salūzt... :(

Visu cieņu tiem vecākiem, kas ir tik drosmīgi, lai uzņemtos mājapmācību, tik uzņēmīgi, lai izvēlētos alternatīvās mācību iestādes, kas likuma ietvaros cenšas līdzsvarot radošo, fizisko un mentālo!!!

Vai Tu esi iedomājies, cik resursu aiziet 5 gadus studējot? Esmu to darījusi, apvienojot mācības ar darbu un maksājusi pati par savām macībām. No 360 Ls senajos labajos laikos līdz 1200Ls gadā par pēdējām studijām. Un tā ir tikai nauda. Kur vēl ir laiks un galvenais, dzīvības jeb vitalitātes enerģija, kas tikai iztērēta šajos gados? Un atņemta ģimenei, hobijiem, sev, dzīvei? Protams, ir cienījamas un specifiskas profesijas, kas prasa ilgus apmācību gadus un, ja šī profesija ir dzīves aicinājums, tad tas ir viennozīmīgi jādara... Es pazīstu tādus biologus, vetārstus, ārstus, mūziķus... Ne par šādiem izņēmumiem ir stāsts, bet par pašu formālo, lieko informācijas apjomu izglītības iestādēs un noslēguma dokumenta vajadzību.

Kam vajag Tavu diplomu? Tu teiksi darba devējam... Zini, man neviens tos reāli nekad nav paprasījis. Tā arī tie palika tikai CV ierakstītu rindiņu izskatā. Bet es biju vairākos vadošos amatos. Darba devējam vajadzēja manu apņēmību, iniciatīvu, radošumu, -lasi, ENERĢIJU! Zināšanās, nepārpotami ir vajadzīgas, bet tās ir sekundāras un apgūstamas darba procesā daudz kvalitatīvāk nekā skolas solā...

Agrākos laikos, starp citu tā bija. Nebija nekādu izglītības iestāžu profesijai. Bija māceklis un meistars. Tās bija dzīvas zināšanas ar milzīgu pievienoto vērtību.

Kristai un Kristapam es mācu, jeb drīzāk rādu ar savu piemēru, ka ir jāseko savam sapnim. SAVAM. Diploms un augstskola nav obligāti vajadzīga, ja Tu  neplāno strādāt uz kādu citu. Ja strādāsi pats uz sevi,- vai tas būtu kaut mazs biznesiņš- garšaugu audzēšana, meistardarbnīca, vai t.s. freelance, kas ir jaunā laikmeta aizmetņi darījumu vidē. Jeb iziešanā no Sistēmas.

Kristaps gan mācās LSPA, kamēr Krista, vēl 12.klasē mācoties, iestājās LU Indijas studiju programmā un apguva jogas pamatus, vēlāk tajā pašā LSPA par treneri. Mācījās tikai to, kas viņai interesēja, pie tiem pašiem pasniedzējiem, kas pasniedz pilna laika studentiem. Bet tikai un vienīgi izvēlēto profesiju. Arī tur pietika lieko priekšmetu, bet tomēr to skaits bija salīdzinoši minimāls.

Protams, viņi- mani jaunieši vēl taustās, meklē, eksperimentē, izmēģina jaunas pieejas un veidus. Lai būtu novatoriski un interesanti pašiem. Arī kļūdās, gūst pieredzes punus un vērtīgas atziņas. Bet viņiem nav verga domāšanas. Nav tās mentālas programmas, kas man tika uzinstalēta jau agrā bērnībā. No kuras tik grūti ir bijis tikt vaļā.

Lūk, kādēļ jaunieši nevēlās strādāt. Jo viņi ir kā jaunākās paaudzes dators, kuram sabiedrība mēģina ieinstalēt aizvēsturisku  programmatūru. Viņi nedarbojas. Viņi neatbilst sistēmas frekvencēm. Viņiem šī sistēma ir pie vienas vietas. Viņi nevēlās strādāt, jo cilvēku, tāpat kā putnu debesīs, Dievs nerādīja darbam. Viņu Dvēseles nevēlās strādāt, nevēlās vergot, nevēlās savu enerģiju atdot kaut kādām nesaprotamām idejām, nevajadzīgu preču ražošanai un tirgošanai. Viņi ar savu enerģiju nevēlas atbalstīt šo pasauli- tādu kā tā ir pašlaik- merkantilu un patērējošu. Bet tikko kā kaut kur iemirdzās kaut kas novatorisks, ekoloģisks, aizraujošs un radošs, tā viņi ir klāt!
Ir tik daudz talantīgu, radošu, idejām pārbagātu, aktīvu un darošu jauniešu! Tie ir tie, kam ir tā pareizā programma- Dvēseles  :) Tie nav dezorientēti, pasīvi un degradēti šajā telpā...

Viņi ir nākuši citiem mērķiem. Mums, tiem, kas vēl pārstāv veco sistēmu, nav viņiem ko piedāvāt. Ja mēs to saprotam, tad mazākais, ko varam darīt ir netraucēt viņiem, labi? Viņi ir tie, kas radīs no jauna to, ko mēs esam pamanījušies sačakarēt...

Mīlestībā-
Inta
24.10.2016PIEZĪME, KAS RAKSTĪTA NO RĪTA, pēc 3000 skatījumiem un tik dažādiem komentāriem.
Rakstīju šo rakstu galvenokārt, tiem, kas jūt, redz apkārt jauniešus, kuri ir nomaldījušies, nespēj atrast sevi, bēg no realitātes virtualitātē. Mēģinājums parādīt, kā jūtas viņu Dvēseles. 
Tas nebija aicinājums nelaist bērnu skolā vai augstskolā, bet viedoklis, ka diploms nav burvju atslēdziņa laimīgai un veiksmīgai dzīvei, bieži vien notiek otrādi.
Tieši tāpat kā ir dažādi skolotāji un skolas. Ar lielo burtu rakstāmas. Tāpat ir vecāki (tai skaitā es), kam ar bērniem ir lieliskas, siltas attiecības un, kuru bērni jau no pašas bērnības dzird savu iekšējo balsi un iet tās virzienā. Lido, priecājās, izbauda, piedzīvo savu unikālo lidojumu!
Tomēr ir visādi.
Katrs lasītājs rakstīto uztver ļoti personīgi, brīžiem to sajūtot kā neērto patiesību, brīžiem lecot uz ecēšām, jo uzskata savu viedokli par pareizu. Un taisnība taču esot katram sava... :)
Jo palielam mēs visi taču vēlamies vienu, lai mūsu bērni būtu laimīgi. Ar diplomu va bez :D


Iesaku R.Kiosaki grāmatu ''Ja vēlies būt bagāts un laimīgs, neej skolā'' krievu vai angļu valodā.

Raksti par jauno paaudzi papildus tēmai:

https://www.adme.ru/svoboda-psihologiya/pochemu-molodezh-bolshe-ne-pokupaet-mashiny-i-kvartiry-935060/

http://www.vospitaj.com/blog/centenialy-pokolenie-kotoroe-sotrjot-nas-s-lica-zemli/