Mēs bieži jaucam cēloņus ar sekām. Mēs mainām tos vietām, un tas dod mums tādu kā miera sajūtu, kas gan ir pilnīgi bezjēdzīga un pat kaitīga.
Ļaunie komentētāji sociālos tīklos raksta, redz, ‘dzīve ir skarba, tādēļ es ļauna’. Pašapmāns tas ir tādēļ, ka patiesībā tam būtu jāskan tā: ‘es esmu ļauna, un tādēļ dzīve ir skarba’. Ja pati būtu labāka, tad arī dzīve būtu citāda.
Vēl mēs sakām ‘vīrs – āzis un tirāns, tādēļ es viņu neklausu’. Bet nē – ‘es viņu neklausu, un tādēļ viņš ir āzis un tirāns’. Spiests par tādu kļūt, viņam nav izvēles. Vēl viņš var aiziet prom pavisam, bet tādā gadījumā tāpat viņš būs malējais un visā vainīgais.
Es pēc sevis zinu, ka mana dzīve kļūst grūta tad, kad izpaužu ne tās labākās īpašības – skopumu, skaudību, dusmas, lepnumu un citas (jūs taču nedomājāt, ka esmu svētā? J).
Es zinu, ka dzīve mani sāpina, kad es sāpinu citus, kad esmu pārāk ieciklējusies uz sevi un savām vēlmēm.
Es zinu, ka nekas nepadodas, kad esmu nofokusējusies uz sevi un zaudēju saikni ar Augstāko sākumu, kad mani nodomi nav tīri.
Es zinu, ka pie strīdiem ģimenē noved mans egoisms, bērni neklausa, kad pārstāju klausīt vīru, vīrs spiež uz mani, kad izpaužu vīrišķās īpašības utt.
Dzīve kā spogulis rāda man, ka ir ar ko strādāt un kur tiekties. Bet vienkāršāk, protams, pateikt, redz, esmu egoiste tādēļ, ka par mani neviens nerūpējas. Tā ir kaut kā vienkāršāk, ne tik stipri sit pa ego. Bet atzīties, ka neviens nerūpējas tādēļ, ka esmu egoiste un ne par vienu tā īsti pati nerūpējos – negribu un nemāku – tas jau ir nepatīkami.
Mēs jaucam, kur ir cēlonis un kur sekas. Nevis ‘es esmu nelaimīga tāpēc, ka neesmu precējusies’, bet ‘es neesmu precējusies, jo esmu nelaimīga, un neviens nevēlas ar tādu sasieties’. Kam ir vajadzīga nelaimīga sieva, kura gan tagad, gan pēc tam meklēs iemeslus tam, lai būtu nelaimīga?
Nevis ‘es visu kačāju par brīvu, jo man nav nauda’, bet ‘man nav naudas, jo es visu kačāju par brīvu’, un, tā kā es negribu maksāt citiem par viņu darbu, arī par manu darbu neviens negrib maksāt.
Nevis ‘es sev nepatīku, jo esmu resna’, bet ‘esmu resna, jo pati sev nepatīku’ – un, ja jau es sev nepatīku, tādēļ arī ne īpaši par sevi rūpējos, ēdu to, kas pagadās, un guļu uz dīvāna, un pati sevi par to pēc tam ienīstu.
Nevis ‘viņi man besī, tādēļ es rakstu riebeklības’, bet ‘man ir vajadzība rakstīt riebeklības, tādēļ viņi visi man besī’. Kāpēc besī? Visbiežāk tādēļ, ka skauž. Un tādēļ, lai attīrītos no uzkrātām negatīvām emocijām.
Nevis ‘vīrs mani krāpj, tādēļ es sapņoju par citu vīru’, bet ‘es gribētu citu vīru, tādēļ mans vīrs mani krāpj’. Visbiežāk tieši tā tas arī ir.
Cēlonis vienmēr ir iekš mums, nevis kaut kur ārpusē. Apstākļi tikai spiež mums beidzot ieraudzīt problēmu iemeslu iekšā mūsos. Bet mēs ignorējam visas zīmes, un dabūjam pa galvu arvien stiprāk.
Būt ļaunai nav izdevīgi – var aizrīties ar pašas indi. Nav izdevīgi būs skopai – pati sevi novedīsi līdz nabadzībai – materiālai vai garīgai. Nav izdevīgi būt egoistei – tā arī neatradīsi kāroto mīlestību un rūpes.
Īstenībā mēs visi vēlamies būt laimīgi, lai mūs mīlētu un saprastu. Bet kāda tad velna pēc mēs cenšamies nonākt ziemeļpolā, virzoties pa ekvatoru? Kādēļ skujkokā meklējam arbūzus? Kādēļ adoptējam suni, sapņodami katru rītu saņemt svaigu pienu? Varbūt der saprast, ka visa notiekošā iemesls slēpjas iekšā mūsos?
Cēlonis vienmēr ir iekšā. Tas nevar būt ārpusē. Ārpusē ir tikai tā atspulgs un sekas. Lai izmainītu savu dzīvi un tās notikumus, jāsāk ar iekšu. Ar sevi. Citādāk nevar būt, lai kā arī mēs gribētu iedzert burvju tableti, kas maina visu mūsu dzīvi vienā mirklī.
Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Tīlija Klusa
Avots: http://bit.ly/2dm1aDk
