Pirmā atklāsme būs apgūta, kad mēs apzināsimies sakritību nozīmi mūsu dzīvē. Šādas sakritības notiek ar cilvēkiem arvien biežāk, un , galu galā, mēs saprotam, ka tā nevar būt vienkārši nejaušiba.Mēs apzināmies , ka mūsu dzīvi vada kāds neparasts spēks. Aizvien vairāk cilveku katru dienu parliecinās par to, ka šis noslēpumainais spēks ir pilnīgi reāls, un tas nozīme, ka aiz mūsu ikdienas dzīves slēpjas kas nezināms.
Otrās atklāsmes jēga ir tā, ka šī atklāsme mums parāda vēsturisko perspektīvu. Mēs saprotam, kā esam kā cilvēce nonākuši tur, kur esam, un kurā posmā esam apmaldījušies.Mums sāka šķist, ka dzīšanās pēc dzīves ērtībām ir mūsu dzīves jēga. Patiesībā, mēs vispār par to vairs nedomājām. Mēs aizmirsām, ka līdz šim mirklim tā arī nezinām, kādēļ mēs dzīvojam šai pasaulē. Otrā atklāsme mums māca izvērtēt mūsu dzīvesveidu ne tikai no šībrīža redzes punkta, bet gan raugoties visas tūkstošgades perspektīvā.Tā parāda mūsu rūpes un, līdz ar to, paceļ mūs pāri šim rūpēm.
Trešajā atklāsmē ir teikts par to, ka mūsu cerības kaut kādā veidā rada enerģiju un ietekmē arī citas enerģētiskās sistēmas. Tas, ko mēs uzskatām par cietiem ķermeņiem, patiesībā ir tikai enerģijas piepildīts tukšums, to pierādīja jau Einšteins. Pasaules pirmmatērija, tās kodols ir tīra enerģija, un tā uztver cilvēka nodomus un to, ko cilvēks sagaida. Atklāsmē tika pareģots, ka cilvēki atklās jaunu enerģiju, kas ir visu ķermeņu pamatā un kuru izstaro visi ķermeņi. Enerģijai un skaistumam būtībā ir viens avots. Jo pilnvērtīgāka enerģija piemīt kādai lietai, jo tā šķiet pievilcīgāka. Jo tā šķiet pievilcīgāka, jo lielāku enerģiju tā gūst. Jo mums liekas skaists tieši tas, ko mēs mīlam. Mēs dodam tam savu enerģiju, un tas mums dod to pretī. Tomēr īpaši enerģētiskas ir vietas, kur cilvēks reti sper savu kāju. Mūžameži un un kalnu virsotnes gadu tūkstošiem ir krājušas enerģiju. Nonākot šādā vietā, cilvēks gūst spēcīgu enerģētisko lādiņu, un tas noved pie vispārējas ķermeņa izveseļošanās, cilvēks jūt spēku pieplūdumu, sāk ātrāk un skaidrāk domāt, saasinās intuīcija. Ja cilvēks to vēlas, viņš var redzēt enerģiju. Skaistuma izjūta ir cilvēku atslēga uz enerģētisko lauku vērošanu, un pēc enerģētisko lauku ieraudzīšanas cilvēku materiālās pasaules uztvere pilnībā mainās, izmainot dzīvesveidu. Piemēram, cilvēki sāk dot priekšroku "dzīvākiem", lielāku enerģiju saturošiem produktiem, sāk atšķirt enerģijas bagātus apvidus - tādus apvidus, kur saglabājusies neskarta daba, īpaši meži. Ļaudis iemācīsies ieraudzīt pasauli tādu, kāda tā ir, proti, sastāvošu no dinamiskas enerģijas, kas ir mūsu spēka avots un reaģē uz mūsu cerībām un gaidām. Mēs arī sapratīsim, ka mēs paši esam atvienojuši sevi no galvenajiem šīs enerģijas avotiem un tieši šī iemesla dēļ esam tik vāji, nepārliecināti par sevi un nemierīgi, un, tā kā katrs no mums neapzināti izjūt enerģijas trūkumu, mēs cenšamies šo trūkumu aizpildīt, taču mēs protam to izdarīt tikai vienā veidā: nolaupot svešu enerģiju. Un tas mūs aizved pie ceturtās atklāsmes.
Ceturtā atklāsme - visu cilvēku konfliktu slēptais iemesls ir cīņa par enerģiju. Cilvēki to neapzinās. Tie sajūt savas vājās vietas un ievēro, ka tad, kad tie pakļauj sev otru cilvēku, vājums izzūd un viņi jūtas krietni labāk. Mēs nesaprotam, ka šis spēku pieplūdums notiek uz sveša rēķina. Mēs nolaupām svešu enerģiju. Daudzi cilvēki visu savu dzīvi velta savu tuvāko enerģijas medībām. Tomēr mums jāapzinās, ka atņemot cilvēkam enerģiju, mēs darām viņam ļaunu. Cilvēku sabiedrība ir arēna, kur noris cīņa par enerģiju un, līdz ar to, cīņa par varu, cilvēki, paši to neapzinoties, gadsimtiem ilgi metas cīņā par vienīgo viņiem pieejamo enerģijas daļu - to, kas pāriet no viena cilvēka pie otra. Tas un nekas cits ir visu cilvēku konfliktu cēlonis, sākot no sīkiem ģimenes strīdiem un sadursmēm darba vietā, un beidzot ar asiņainiem kariem. Jebkurš konflikts rodas no tā, ka cilvēks izjūt vājumu un nedrošību,un tikai uzlādēšanās ar svešu enerģiju viņam dod iespēju justies labāk. Taču, tiklīdz cilvēki to apzināsies, viņi varēs būt pārāki par šo cīņu. Mēs beigsim iesaistīties cīņā par svešu enerģiju, tāpēc, ka mums pavērsies ceļš uz neierobežotiem enerģijas krājumiem. Un tā ir Piektā atklāsme.
Piektā atklāsme runā par enerģiju, ko varam atrast visur sev apkārt. Enerģija tiek uzņemta, pirmkārt, ar ēdienu. Taču, lai uzņemtu enerģiju, šis ēdiens ir jāciena, jaizbauda tā garša, šim mērķim tad arī kalpo pirms ēšanas teiktā lūgšana. Ja mēs nevis vienkārši pateicamies par mums dāvāto ēdienu, bet gan padarām svētu pašu ēšanas procesu, mūsu ķermeni piepilda enerģija. Bet tas ir tikai pirmais solis, enerģiju var uzņemt arī citādi. Viss, kas mums ir apkārt, ir enerģijas piepildīts, tikai katrs savā veidā, tāpēc vienā vietā var uzlādēties labāk, nekā tas ir iespējams citā vietā. Viss ir atkarīgs no tā, cik mēs esam radniecīgi šai vietai. Kad mēs apbrīnojam kaut kā skaistumu un neatkārtojamību, mēs gūstam enerģiju, bet, kad mūsu izjūtas pastiprinās un pieaug, kļūstot par patiesu mīlestību, mēs, ja to vēlamies, varam enerģiju atgriezt. Tajā brīdī paplašinās mūsu enerģijas lauks un savienojas ar mīlestības objekta lauku. Tad notiek tā saucamā mistiskā pieredze, kad cilvēka un objekta lauki apvienojas un objekts kļūst par cilvēka ķermeni. Mēs esam gulējuši zālē un skatījušies spožajās nakts zvaigznēs, līdz mums liekas, ka zvaigznes ir ne tikai augšā, virs mums, bet arī apakšā, un mēs peldam visumā kā kosmisks ķermenis, kuru pievelk tikai vairs saules gravitācija. Tas nav ilglaicīgs stāvoklis, tā vienkārši ir kā atklāsme, ka mēs esam vienoti, ka mūs vieno viens zemes enerģētiskais lauks, un tad darīt kādam pāri kļūst neiespējami, jo tad rodas sajūta, ka dari pāri pats sev. Mistiskā atklāsme ļauj saprast, cik milzīgi enerģijas krājumi var būt pieejami cilvēkiem, ja vien viņi to vēlas. Taču šis pārdzīvojums nekad nav ilgstošs. Līdzko mēs nonākam saskarē ar kādu, kurš ir parastā apziņas stāvoklī, līdzko mēs atgriežamies pasaulē, kur vēl arvien notiek konflikti un sadursmes, mēs uzreiz atgriežamies agrākajā stāvoklī. Taču, ja šis līmenis ir vienreiz ir sasniegts, tad cilvēkam vairs nesagādā grūtības šai stāvoklī atgriezties, jo viņš jau ir pārgājis jaunā svārstību līmenī, jaunā enerģijas frekvencē. Lietas būtība ir tāda: mēs uzņemam enerģiju, augam, atkal uzņemam enerģiju un atkal augam. Tādā veidā, pārejot pie aizvien augstākiem svārstību līmeņiem, mēs, cilvēki, turpinām pasaules evolūciju. Šis process ir turpinājies visā cilvēces pastāvēšanas gaitā, tikai mēs to neapzinājāmies.Taču šis evolūcijas posms ir savādāks. Šajā posmā mums jāpiedalās ar pilnu apziņu. Pirms mēs varēsim pāriet jaunajā enerģētiskajā līmenī, ne uz īsu laiku, bet pastāvīgi paliekot tajā, mums nāksies pārvarēt ne vienu vien šķērsli. Mēs nevarēsim pastāvīgi papildināt enerģiju no cita avota tikmēr, kamēr neatbrīvosimies no paraduma pakļaut sev citus cilvēkus tā, kā esam pieraduši to darīt. Līdzko mēs atsāksim šo individuālo cīņu par varu, mēs nekavējoties atslēgsimies no šī alternatīvā enerģijas avota. Mums jāsāk analizēt veids, kādā mēs esam raduši rīkoties, lai gūtu enerģiju no citiem cilvēkiem, lai varētu no tā izvairīties, un tas jādara apzināti.Tāpēc mums jāatgriežas bērnībā un jāatceras, kā mēs rīkojāmies, lai pievērstu sev uzmanību un uzlādētu enerģiju, jo mēs rīkojamies saskaņā ar šo scenāriju atkal un atkal. Par to runā Sestā atklāsme.
Sestā atklāsme saka, ka nekāds progress nav iespējams, pirms mēs nebūsim pilnībā noskaidrojuši mūsu personiskos paņēmienus, ar kādiem mēs gūstam svešu enerģiju. Šis process ir pilnībā jāizprot, lai neitralizētu scenāriju. Jāatsauc atmiņā sava pagātne, līdz pat agrai bērnībai, un jāsaprot, kā tieši ir veidojušies mūsu paradumi. Kad mēs noskaidrosim šo paradumu cēloni, sapratīsim, kā ir veidojies mūsu scenārijs, mēs vairs nevarēsim neapzināti rīkoties saskaņā ar šo scenāriju.
Mūsu tuvinieki, kad mēs bijām bērni, centās iegūt mūsu enerģiju (mūs pakļaut, padarīt paklausīgus), vadoties pēc sava scenārija, un mūsu scenārijs veidojās kā atbilde uz viņu rīcību. Mums bija vajadzīga stratēģija, lai atgūtu mums atņemto enerģiju. Pamatā var izšķirt četrus scenāriju veidus: „iebiedētājs”, „izmeklētājs”, „noslēgtais tips” un „nabadziņš”. Man personiski liekas, ka ir vēl arī „apsūdzētājs”. Daži cilvēki, vadoties pēc apstākļiem, mēģina izmantot vairākus scenārijus, taču vairumam no mums ir viens scenārijs, ko mēs izspēlējam atkal un atkal, no reizes uz reizi. Vecāki, kuri ir agresīvi „ iebiedētāji ’’, rada nākošos „ iebiedētājus’’vai „ nabadziņus”, „izmeklētāji” rada „noslēgtos tipus”, „noslēgtā tipa” vecāki rada „izmeklētājus” vai „iebiedētājus”, „nabadziņi” rada „iebiedētājus” un „noslēgtos tipus” utt..Taču, kad cilvēks paceļas pāri šai lomai, ko neapzināti sācis spēlēt, viņš var atrast augstāku savas dzīves jēgu un patieso, garīgo iemeslu tam, ka viņš ir piedzimis tieši tādā un ne citādā ģimenē. Mums jāaizdomājas par mūsu ģimenes augstāko patiesību, jo bez cīniņiem par enerģiju tajā taču bija arī kas cits, labs un skaists. Kad mēs apgūstam šo patiesību, mūsu dzīvi piepilda enerģija, jo tagad mēs zinām, kas mēs esam, pa kādu ceļu ejam un kāda ir mūsu misija. Ir jāsāk ar jautājumu: kāpēc es piedzimu tieši šajā ģimenē, tieši šiem vecākiem? Kāpēc es parādījos pasaulē? Jāatsauc atmiņā, kādi bija tēva un mātes pasaules uzskati, garīgās vērtības, un, atmetot pretrunas, jāsāk domāt, kā tās var sintezēt, apvienot. Piemēram, ja tēvs uzskata, ka dzīve ir domāta priekiem un baudām, bet māte, ka ir jākalpo saviem tuvākajiem un jāievēro Bībeles baušļi, tad bērna uzdevums ir atrast ceļu, kas apvienotu šīs atšķirīgās ticības, paceļot tās augstākā līmenī. Ja no mātes ir mantota pārliecība, ka dzīves jēga ir meklējama garīgumā, bet tēva pārliecība bijusi, ka dzīve ir pašizpausme, prieks un piedzīvojums, tad bērna misija, iespējams, ir rast prieku, piedzīvojumu un pašizpausmi garīgumā un sevis pilnveidošanā, kā arī sniedzot šo pieredzi citiem.
Ja tiek sasniegts šis līmenis, ja cilvēks ir sapratis, kāda ir viņa dzīves jēga, viņš šīs zināšanas vairs nevar zaudēt. Ja cilvēks mēģinās virzīt savu dzīvi citā virzienā, viņu nomāks zaudējuma un dzīves nepilnības sajūta. Viņš būs zaudējis pašu galveno.
Septītā atklāsme māca mums to, kā nodrošināt apzinātu evolūciju - vienmēr ir jābūt modram un jāievēro katra zīmīgā sakritība, katra pasaules sūtītā atbilde. Šī atklāsme māca atcerēties, ka lietas, kas iekrīt mums acīs, un galvā ienākušās domas var būt sūtītas mums kā atbildes uz mūsu uzdotajiem jautājumiem. Tas mazliet līdzinās peldēšanai pa straumi. Lai kas arī nenotiktu, notikumi beigu beigās aizved mūs līdz atbildei. Sapņi sniedz mums atbildes un norādes. Ceļā satiktie cilvēki netieši mums norāda virzienu. Cīņa ar straumi tikai apgrūtina izziņas procesu. Septītajā atklāsmē teikts, ka mēs bieži vien neievērojam pravietiskas domas. Lai tās nepalaistu garām, jāieņem novērotāja pozīcija. Kad prātā ienāk doma, vienmēr sev jājautā: kādēļ man radās šāda doma? Kāpēc šī doma mani apciemoja tieši šajā mirklī? Kāda saistība tai ar manu dzīves uzdevumu? Novērotāja pozīcija ļauj mums kontrolēt notikumu gaitu. Tā iekļauj mūs evolūcijas ritmā. Mums vienmēr ir skaidri jāsaprot noteiktajā dzīves brīdī mūsu priekšā stāvošie jautājumi un ir svarīgi nepalaist garām norādes, kas mums tiek sūtītas sapņos, intuitīvo nojausmu veidā vai kā apkārtnē esošās detaļas, kas pievērš sev mūsu uzmanību. Mums jāuzņem enerģija un jāsakoncentrējas uz saviem jautājumiem - un tad atbilde nāks pati no sevis. Mēs izmantosim garīgo apgaismību un zināsim, kurp doties un ko darīt. Notiks zīmīgā sakritība, kas novirzīs mūs uz pareizā ceļa. Un pareizais ceļš ir ceļš pie cilvēkiem. Par to runā Astotā atklāsme.
Astotajā atklāsmē ir teikts, kā pielietot enerģiju attiecībās ar cilvēkiem. Jūs nemācāties apgūt enerģiju tikai priekš sevis, jūs mācāties visas cilvēces dēļ, lai cilvēce kopumā sasniegtu kritisko masu un spertu izšķirošo soli uz evolūciju. Astotā atklāsme runā par cilvēku attiecību ētiku, par to, kā cilvēkiem jāattiecas vienam pret otru, lai tiktu nodotas vēstis. Sākums visam ir attiecības ar bērniem. Mums vispirms jāsaprot, ka bērni ir kā bultiņas, kas norāda evolūcijas virzienu, bet, lai bērni varētu attīstieties, mums ir pastāvīgi jādod viņiem sava enerģija, neprasot par to neko pretī. Sliktākais, ko bērniem var nodarīt, ir, aizbildinoties ar audzināšanu, izsūknēt no viņiem enerģiju. Šī iemesla dēļ viņi nonāk savu scenāriju varā, bet, ja vecāki vienmēr un jebkādos apstākļos atdos bērnam savu enerģiju, scenārijs neveidosies. Bērnu skaitam arī ir liela nozīme. Ja bērnu ir vairāk, nekā pieaugušo, pieaugušie nogurst un vairs nespēj viņiem dot tik daudz enerģijas, cik ir nepieciešams. Bērni sāk sacensties pieaugošo uzmanības dēļ, tas ir, enerģijas dēļ. Šī problēma ir daudz lielāka un svarīgāka, nekā mēs esam pieraduši domāt. Mums patīk iedomāties lielas saimes, kur bērni kopā aug un gūst viens no otra, taču bērniem ir jāgūst zināšanas no vecākiem un nevis vienam no otra. Bērnam nav noteikti vajadzīga tieši vecāku enerģija, varbūt pat ir labāk, ka tā tiek saņemta no citiem cilvēkiem (vecmammām, tēvočiem, tantēm, auklītēm utt) taču, neatkarīgi no tā, kurš par bērniem rūpējas, vienmēr ir jāsaglabā attiecība: viens pieaugušais - viens bērns. Pret bērnu jautājumiem vienmēr jāizturas ar vislielāko nopietnību un meli nav pieļaujami. Jebkuru patiesību var pastāstīt tā, lai tā būtu bērnam saprotama, vajag tikai nedaudz padomāt.
Gadās, ka cilvēks ar apskaidrotu apziņu nostājas uz evolūcijas ceļa, taču nav spējīgs virzīties pa to uz priekšu. Viņam traucē atkarība no cita cilvēka. Kamēr mēs neesam iemācījušies izvairīties no atkarības no otra cilvēka, mēs līdzināmies "C" burtam un tiecamies uz cilvēku, kurš arī izskatās pēc "C" burta. Mēs satuvināmies, veidojas pilns aplis, mēs esam laimīgi un enerģijas pārpilni, mēs izjūtam sajūsmu un dzīves pilnīgumu, kādu mēs izjūtam, kad esam pieslēgušies pasaules avotam, taču patiesībā, tā vietā lai patstāvīgi sasniegtu pilnību, mēs ar savu nepilnīgo, līdz galam neattīstīto personību esam kļuvuši atkarīgi no citas nepilnīgas personības, tieši tāpat kā šī otrā personība ir atkarīga no mums. Mums šķiet, ka esam sasnieguši pilnību un pabeigtību, bet tā tas nav. Šī šķietamā pilnība sastāv no divām kopā saliktām pusēm, no diviem ilvēkiem, no kuriem viens dod vīrišķo enerģiju, bet otrs sievišķo enerģiju. Tā ir divdaļīga, divgalvaina personība, pie kam katra pusīte grib iegūt varu pār šo divatā radīto personību. Katrs no viņiem grib izrīkot otru cilvēku, katrs sagaida, ka otra pusīte sekos viņam, lai kur viņš arī dotos. Līdz šim ir bijis tā, ka viens no partneriem labprātīgi pakļāvās visā otram partnerim, taču tagad mēs beidzot mostamies no nomoda snauda. Neviens vairs negrib pakļauties. Mēs visi esam savstarpēji atkarīgi, taču ir pienācis atmodas laiks. Ir nepieciešams kultivēt sevī sajūsmas un pilnīguma sajūtu, kuru mēs izbaudām savstarpējas atkarības pārpilnu attiecību sākumposmā, taču šīs sajūtas ir jāpārdzīvo vienatnē, patstāvīgi, neatkarīgi no otras puses. To, kā jums pietrūkst, lai izjustu pilnību, ir jārada pašam, savā iekšienē. Tikai tā mēs varēsim evolucionēt. Kad šis posms būs noslēdzies, varēs veidot romantiskas attiecības ar tādu cilvēku, kurš arī ir nostājies uz evolūcijas ceļa.
Ikvienam cilvēkam, ko mēs sastopam savā ceļā, noteikti ir kāda vēsts, kuru šis cilvēks mums grib nodot, un mums, savukārt, ir vēsts viņam. Nejaušu satikšanos vispār nemēdz būt. Cilvēki, atbalstot viens otru, var sasniegt neticami pilnvērtīgas un piepildījumu sniedzošas attiecības. Svarīgi ir neļauties ievilkt sevi sarunu biedra scenārijā. Ja mēs paši nesāksim izspēlēt savu scenāriju, arī sarunu biedram nekas cits neatliks, kā vien atteikties no savējā. Neapzinātas viltības, kas tiek izmantotas enerģijas atņemšanai, zaudēs savu jēgu, ja jūs tās uztversiet, norādīsiet uz tām un nosauksiet vārdā. Jāliek cilvēkam saprast, ka enerģiju var saņemt bez scenārija, saskatot viņā bērnu un dodot viņam pēc iespējas vairāk enerģijas, balstoties uz mīlestību. Apzināta saruna, kuras laikā katrs nemēģina vis pakļaut sev pārējos cilvēkus, bet, tieši pretēji, palīdz pārējiem skaidrāk parādīt, kas viņi ir un ko domā - tas ir attiecību modelis, kuru drīz apgūs visi cilvēki. Par to, cik ļoti tas paaugstinās vispārējo enerģijas līmeni un paātrinās evolūciju - devītajā atklāsmē.
Devītā atklāsme. Kurp mūs ved evolūcija? Cilvēku civilizācija mainīsies. Samazināsies zemes populācija, un visi varēs dzīvot visskaistākajos un visenerğētiskākajos zemes nostūros, pie kam pasaulē tad būs daudz vairāk skaistu vietu, jo mēs pārstāsim izcirst mežus, un tie turpinās augt, uzkrājot sevī lielāku enerģijas daudzumu. Vadoties pēc intuīcijas, mēs precīzi zināsim, kas un kad ir jādara, un mūsu darbības būs saskaņotas ar citu cilvēku darbībām. Patēriņš nepārsniegs pieļaujamās veselā saprāta robežas, jo mēs būsim pārdzīvojuši aklo tieksmi pēc tā, lai mums piederētu pēc iespējas vairāk mantu. Arī pārmērīgās rūpes par savu drošību būs kļuvušas par pagātni. Nākošajā tūkstošgadē mums rūpēs pilnīgi cita veida lietas. Visi mūsu centieni būs sakoncentrēti uz mūsu personīgo evolūciju - visiem milzīgu prieku sagādās intuitīvās nojausmas un to īstenošanās dzīvē. Nebūs vairs tagadējās ārprātīgās steigas un skriešanas pa apli, jo mēs visi apzināti gaidīsim parādāmies zīmīgās sakritības.
Rokraksts izskaidro daudzu reliģiju būtību. Pateicoties Rokrakstam, piepildīsies šo reliģiju solījumi. Visas reliģijas palīdz cilvēkam nodibināt saikni ar augstāko enerģijas avotu. Ikviena reliģija runā par iekšējo Dieva uztveri, kas piepilda mūs un paceļ nepieredzētos augstumos. Reliģija zaudē savu būtību, ja tās vadītāji tā vietā, lai cilvēkiem mācītu, kā atrast iekšējo ceļu uz Dievu, sāk viņiem stāstīt par Dieva varu pār pasauli. Rokrakstā ir teikts, ka vēsturē laiku pa laikam kāds atrada veidu, kā var nodibināt saikni ar dievišķo enerģijas avotu, un, kad tas tā notika, šo cilvēku gadsimtiem ilgi atcerējās kā liecību, ka tas ir iespējams. Iedomājieties laikmetu, kad to apzināti darīs miljoniem, miljardiem cilvēku. Mūsu galīgais dzīves uzdevums ir enerģijas līmeņa tālāka paaugstināšana. Paaugstinoties enerģijas līmenim, pieaugs arī atomu, no kuriem sastāv mūsu ķermenis, svārstību līmenis. Matērija, no kuras mēs sastāvam, kļūs arvien vieglāka un aizvien garīgāka. Sāks notikt apbrīnojamas lietas. Veselas cilvēku grupas, kas būs sasniegušas noteiktu svārstību līmeni, pēkšņi kļūs neredzamas tiem cilvēkiem, kuru svārstību līmenis vēl nebūs sasniedzis tik augstu līmeni. Cilvēkiem šķitīs, ka šie cilvēki ir pazuduši, bet viņi vēl arvien paši sevi redzēs un jutīsies tieši tāpat, kā pirms tam, viņi vienīgi būs kļuvuši vieglāki. Atklāsme dara zināmu, ka vairums cilvēku sasniegs tādu svārstību līmeni trešās tūkstošgades laikā. Tās būs cilvēku grupas, kuras vienos nesaraujamas saites. Vēsturē jau ne vienreiz vien ir gadījies, ka cilvēki sasniedz šādu līmeni. Atklāsmē ir teikts, ka visi maiji vienlaikus šķērsoja šo robežu…
/no neta/
Otrās atklāsmes jēga ir tā, ka šī atklāsme mums parāda vēsturisko perspektīvu. Mēs saprotam, kā esam kā cilvēce nonākuši tur, kur esam, un kurā posmā esam apmaldījušies.Mums sāka šķist, ka dzīšanās pēc dzīves ērtībām ir mūsu dzīves jēga. Patiesībā, mēs vispār par to vairs nedomājām. Mēs aizmirsām, ka līdz šim mirklim tā arī nezinām, kādēļ mēs dzīvojam šai pasaulē. Otrā atklāsme mums māca izvērtēt mūsu dzīvesveidu ne tikai no šībrīža redzes punkta, bet gan raugoties visas tūkstošgades perspektīvā.Tā parāda mūsu rūpes un, līdz ar to, paceļ mūs pāri šim rūpēm.
Trešajā atklāsmē ir teikts par to, ka mūsu cerības kaut kādā veidā rada enerģiju un ietekmē arī citas enerģētiskās sistēmas. Tas, ko mēs uzskatām par cietiem ķermeņiem, patiesībā ir tikai enerģijas piepildīts tukšums, to pierādīja jau Einšteins. Pasaules pirmmatērija, tās kodols ir tīra enerģija, un tā uztver cilvēka nodomus un to, ko cilvēks sagaida. Atklāsmē tika pareģots, ka cilvēki atklās jaunu enerģiju, kas ir visu ķermeņu pamatā un kuru izstaro visi ķermeņi. Enerģijai un skaistumam būtībā ir viens avots. Jo pilnvērtīgāka enerģija piemīt kādai lietai, jo tā šķiet pievilcīgāka. Jo tā šķiet pievilcīgāka, jo lielāku enerģiju tā gūst. Jo mums liekas skaists tieši tas, ko mēs mīlam. Mēs dodam tam savu enerģiju, un tas mums dod to pretī. Tomēr īpaši enerģētiskas ir vietas, kur cilvēks reti sper savu kāju. Mūžameži un un kalnu virsotnes gadu tūkstošiem ir krājušas enerģiju. Nonākot šādā vietā, cilvēks gūst spēcīgu enerģētisko lādiņu, un tas noved pie vispārējas ķermeņa izveseļošanās, cilvēks jūt spēku pieplūdumu, sāk ātrāk un skaidrāk domāt, saasinās intuīcija. Ja cilvēks to vēlas, viņš var redzēt enerģiju. Skaistuma izjūta ir cilvēku atslēga uz enerģētisko lauku vērošanu, un pēc enerģētisko lauku ieraudzīšanas cilvēku materiālās pasaules uztvere pilnībā mainās, izmainot dzīvesveidu. Piemēram, cilvēki sāk dot priekšroku "dzīvākiem", lielāku enerģiju saturošiem produktiem, sāk atšķirt enerģijas bagātus apvidus - tādus apvidus, kur saglabājusies neskarta daba, īpaši meži. Ļaudis iemācīsies ieraudzīt pasauli tādu, kāda tā ir, proti, sastāvošu no dinamiskas enerģijas, kas ir mūsu spēka avots un reaģē uz mūsu cerībām un gaidām. Mēs arī sapratīsim, ka mēs paši esam atvienojuši sevi no galvenajiem šīs enerģijas avotiem un tieši šī iemesla dēļ esam tik vāji, nepārliecināti par sevi un nemierīgi, un, tā kā katrs no mums neapzināti izjūt enerģijas trūkumu, mēs cenšamies šo trūkumu aizpildīt, taču mēs protam to izdarīt tikai vienā veidā: nolaupot svešu enerģiju. Un tas mūs aizved pie ceturtās atklāsmes.
Ceturtā atklāsme - visu cilvēku konfliktu slēptais iemesls ir cīņa par enerģiju. Cilvēki to neapzinās. Tie sajūt savas vājās vietas un ievēro, ka tad, kad tie pakļauj sev otru cilvēku, vājums izzūd un viņi jūtas krietni labāk. Mēs nesaprotam, ka šis spēku pieplūdums notiek uz sveša rēķina. Mēs nolaupām svešu enerģiju. Daudzi cilvēki visu savu dzīvi velta savu tuvāko enerģijas medībām. Tomēr mums jāapzinās, ka atņemot cilvēkam enerģiju, mēs darām viņam ļaunu. Cilvēku sabiedrība ir arēna, kur noris cīņa par enerģiju un, līdz ar to, cīņa par varu, cilvēki, paši to neapzinoties, gadsimtiem ilgi metas cīņā par vienīgo viņiem pieejamo enerģijas daļu - to, kas pāriet no viena cilvēka pie otra. Tas un nekas cits ir visu cilvēku konfliktu cēlonis, sākot no sīkiem ģimenes strīdiem un sadursmēm darba vietā, un beidzot ar asiņainiem kariem. Jebkurš konflikts rodas no tā, ka cilvēks izjūt vājumu un nedrošību,un tikai uzlādēšanās ar svešu enerģiju viņam dod iespēju justies labāk. Taču, tiklīdz cilvēki to apzināsies, viņi varēs būt pārāki par šo cīņu. Mēs beigsim iesaistīties cīņā par svešu enerģiju, tāpēc, ka mums pavērsies ceļš uz neierobežotiem enerģijas krājumiem. Un tā ir Piektā atklāsme.
Piektā atklāsme runā par enerģiju, ko varam atrast visur sev apkārt. Enerģija tiek uzņemta, pirmkārt, ar ēdienu. Taču, lai uzņemtu enerģiju, šis ēdiens ir jāciena, jaizbauda tā garša, šim mērķim tad arī kalpo pirms ēšanas teiktā lūgšana. Ja mēs nevis vienkārši pateicamies par mums dāvāto ēdienu, bet gan padarām svētu pašu ēšanas procesu, mūsu ķermeni piepilda enerģija. Bet tas ir tikai pirmais solis, enerģiju var uzņemt arī citādi. Viss, kas mums ir apkārt, ir enerģijas piepildīts, tikai katrs savā veidā, tāpēc vienā vietā var uzlādēties labāk, nekā tas ir iespējams citā vietā. Viss ir atkarīgs no tā, cik mēs esam radniecīgi šai vietai. Kad mēs apbrīnojam kaut kā skaistumu un neatkārtojamību, mēs gūstam enerģiju, bet, kad mūsu izjūtas pastiprinās un pieaug, kļūstot par patiesu mīlestību, mēs, ja to vēlamies, varam enerģiju atgriezt. Tajā brīdī paplašinās mūsu enerģijas lauks un savienojas ar mīlestības objekta lauku. Tad notiek tā saucamā mistiskā pieredze, kad cilvēka un objekta lauki apvienojas un objekts kļūst par cilvēka ķermeni. Mēs esam gulējuši zālē un skatījušies spožajās nakts zvaigznēs, līdz mums liekas, ka zvaigznes ir ne tikai augšā, virs mums, bet arī apakšā, un mēs peldam visumā kā kosmisks ķermenis, kuru pievelk tikai vairs saules gravitācija. Tas nav ilglaicīgs stāvoklis, tā vienkārši ir kā atklāsme, ka mēs esam vienoti, ka mūs vieno viens zemes enerģētiskais lauks, un tad darīt kādam pāri kļūst neiespējami, jo tad rodas sajūta, ka dari pāri pats sev. Mistiskā atklāsme ļauj saprast, cik milzīgi enerģijas krājumi var būt pieejami cilvēkiem, ja vien viņi to vēlas. Taču šis pārdzīvojums nekad nav ilgstošs. Līdzko mēs nonākam saskarē ar kādu, kurš ir parastā apziņas stāvoklī, līdzko mēs atgriežamies pasaulē, kur vēl arvien notiek konflikti un sadursmes, mēs uzreiz atgriežamies agrākajā stāvoklī. Taču, ja šis līmenis ir vienreiz ir sasniegts, tad cilvēkam vairs nesagādā grūtības šai stāvoklī atgriezties, jo viņš jau ir pārgājis jaunā svārstību līmenī, jaunā enerģijas frekvencē. Lietas būtība ir tāda: mēs uzņemam enerģiju, augam, atkal uzņemam enerģiju un atkal augam. Tādā veidā, pārejot pie aizvien augstākiem svārstību līmeņiem, mēs, cilvēki, turpinām pasaules evolūciju. Šis process ir turpinājies visā cilvēces pastāvēšanas gaitā, tikai mēs to neapzinājāmies.Taču šis evolūcijas posms ir savādāks. Šajā posmā mums jāpiedalās ar pilnu apziņu. Pirms mēs varēsim pāriet jaunajā enerģētiskajā līmenī, ne uz īsu laiku, bet pastāvīgi paliekot tajā, mums nāksies pārvarēt ne vienu vien šķērsli. Mēs nevarēsim pastāvīgi papildināt enerģiju no cita avota tikmēr, kamēr neatbrīvosimies no paraduma pakļaut sev citus cilvēkus tā, kā esam pieraduši to darīt. Līdzko mēs atsāksim šo individuālo cīņu par varu, mēs nekavējoties atslēgsimies no šī alternatīvā enerģijas avota. Mums jāsāk analizēt veids, kādā mēs esam raduši rīkoties, lai gūtu enerģiju no citiem cilvēkiem, lai varētu no tā izvairīties, un tas jādara apzināti.Tāpēc mums jāatgriežas bērnībā un jāatceras, kā mēs rīkojāmies, lai pievērstu sev uzmanību un uzlādētu enerģiju, jo mēs rīkojamies saskaņā ar šo scenāriju atkal un atkal. Par to runā Sestā atklāsme.
Sestā atklāsme saka, ka nekāds progress nav iespējams, pirms mēs nebūsim pilnībā noskaidrojuši mūsu personiskos paņēmienus, ar kādiem mēs gūstam svešu enerģiju. Šis process ir pilnībā jāizprot, lai neitralizētu scenāriju. Jāatsauc atmiņā sava pagātne, līdz pat agrai bērnībai, un jāsaprot, kā tieši ir veidojušies mūsu paradumi. Kad mēs noskaidrosim šo paradumu cēloni, sapratīsim, kā ir veidojies mūsu scenārijs, mēs vairs nevarēsim neapzināti rīkoties saskaņā ar šo scenāriju.
Mūsu tuvinieki, kad mēs bijām bērni, centās iegūt mūsu enerģiju (mūs pakļaut, padarīt paklausīgus), vadoties pēc sava scenārija, un mūsu scenārijs veidojās kā atbilde uz viņu rīcību. Mums bija vajadzīga stratēģija, lai atgūtu mums atņemto enerģiju. Pamatā var izšķirt četrus scenāriju veidus: „iebiedētājs”, „izmeklētājs”, „noslēgtais tips” un „nabadziņš”. Man personiski liekas, ka ir vēl arī „apsūdzētājs”. Daži cilvēki, vadoties pēc apstākļiem, mēģina izmantot vairākus scenārijus, taču vairumam no mums ir viens scenārijs, ko mēs izspēlējam atkal un atkal, no reizes uz reizi. Vecāki, kuri ir agresīvi „ iebiedētāji ’’, rada nākošos „ iebiedētājus’’vai „ nabadziņus”, „izmeklētāji” rada „noslēgtos tipus”, „noslēgtā tipa” vecāki rada „izmeklētājus” vai „iebiedētājus”, „nabadziņi” rada „iebiedētājus” un „noslēgtos tipus” utt..Taču, kad cilvēks paceļas pāri šai lomai, ko neapzināti sācis spēlēt, viņš var atrast augstāku savas dzīves jēgu un patieso, garīgo iemeslu tam, ka viņš ir piedzimis tieši tādā un ne citādā ģimenē. Mums jāaizdomājas par mūsu ģimenes augstāko patiesību, jo bez cīniņiem par enerģiju tajā taču bija arī kas cits, labs un skaists. Kad mēs apgūstam šo patiesību, mūsu dzīvi piepilda enerģija, jo tagad mēs zinām, kas mēs esam, pa kādu ceļu ejam un kāda ir mūsu misija. Ir jāsāk ar jautājumu: kāpēc es piedzimu tieši šajā ģimenē, tieši šiem vecākiem? Kāpēc es parādījos pasaulē? Jāatsauc atmiņā, kādi bija tēva un mātes pasaules uzskati, garīgās vērtības, un, atmetot pretrunas, jāsāk domāt, kā tās var sintezēt, apvienot. Piemēram, ja tēvs uzskata, ka dzīve ir domāta priekiem un baudām, bet māte, ka ir jākalpo saviem tuvākajiem un jāievēro Bībeles baušļi, tad bērna uzdevums ir atrast ceļu, kas apvienotu šīs atšķirīgās ticības, paceļot tās augstākā līmenī. Ja no mātes ir mantota pārliecība, ka dzīves jēga ir meklējama garīgumā, bet tēva pārliecība bijusi, ka dzīve ir pašizpausme, prieks un piedzīvojums, tad bērna misija, iespējams, ir rast prieku, piedzīvojumu un pašizpausmi garīgumā un sevis pilnveidošanā, kā arī sniedzot šo pieredzi citiem.
Ja tiek sasniegts šis līmenis, ja cilvēks ir sapratis, kāda ir viņa dzīves jēga, viņš šīs zināšanas vairs nevar zaudēt. Ja cilvēks mēģinās virzīt savu dzīvi citā virzienā, viņu nomāks zaudējuma un dzīves nepilnības sajūta. Viņš būs zaudējis pašu galveno.
Septītā atklāsme māca mums to, kā nodrošināt apzinātu evolūciju - vienmēr ir jābūt modram un jāievēro katra zīmīgā sakritība, katra pasaules sūtītā atbilde. Šī atklāsme māca atcerēties, ka lietas, kas iekrīt mums acīs, un galvā ienākušās domas var būt sūtītas mums kā atbildes uz mūsu uzdotajiem jautājumiem. Tas mazliet līdzinās peldēšanai pa straumi. Lai kas arī nenotiktu, notikumi beigu beigās aizved mūs līdz atbildei. Sapņi sniedz mums atbildes un norādes. Ceļā satiktie cilvēki netieši mums norāda virzienu. Cīņa ar straumi tikai apgrūtina izziņas procesu. Septītajā atklāsmē teikts, ka mēs bieži vien neievērojam pravietiskas domas. Lai tās nepalaistu garām, jāieņem novērotāja pozīcija. Kad prātā ienāk doma, vienmēr sev jājautā: kādēļ man radās šāda doma? Kāpēc šī doma mani apciemoja tieši šajā mirklī? Kāda saistība tai ar manu dzīves uzdevumu? Novērotāja pozīcija ļauj mums kontrolēt notikumu gaitu. Tā iekļauj mūs evolūcijas ritmā. Mums vienmēr ir skaidri jāsaprot noteiktajā dzīves brīdī mūsu priekšā stāvošie jautājumi un ir svarīgi nepalaist garām norādes, kas mums tiek sūtītas sapņos, intuitīvo nojausmu veidā vai kā apkārtnē esošās detaļas, kas pievērš sev mūsu uzmanību. Mums jāuzņem enerģija un jāsakoncentrējas uz saviem jautājumiem - un tad atbilde nāks pati no sevis. Mēs izmantosim garīgo apgaismību un zināsim, kurp doties un ko darīt. Notiks zīmīgā sakritība, kas novirzīs mūs uz pareizā ceļa. Un pareizais ceļš ir ceļš pie cilvēkiem. Par to runā Astotā atklāsme.
Astotajā atklāsmē ir teikts, kā pielietot enerģiju attiecībās ar cilvēkiem. Jūs nemācāties apgūt enerģiju tikai priekš sevis, jūs mācāties visas cilvēces dēļ, lai cilvēce kopumā sasniegtu kritisko masu un spertu izšķirošo soli uz evolūciju. Astotā atklāsme runā par cilvēku attiecību ētiku, par to, kā cilvēkiem jāattiecas vienam pret otru, lai tiktu nodotas vēstis. Sākums visam ir attiecības ar bērniem. Mums vispirms jāsaprot, ka bērni ir kā bultiņas, kas norāda evolūcijas virzienu, bet, lai bērni varētu attīstieties, mums ir pastāvīgi jādod viņiem sava enerģija, neprasot par to neko pretī. Sliktākais, ko bērniem var nodarīt, ir, aizbildinoties ar audzināšanu, izsūknēt no viņiem enerģiju. Šī iemesla dēļ viņi nonāk savu scenāriju varā, bet, ja vecāki vienmēr un jebkādos apstākļos atdos bērnam savu enerģiju, scenārijs neveidosies. Bērnu skaitam arī ir liela nozīme. Ja bērnu ir vairāk, nekā pieaugušo, pieaugušie nogurst un vairs nespēj viņiem dot tik daudz enerģijas, cik ir nepieciešams. Bērni sāk sacensties pieaugošo uzmanības dēļ, tas ir, enerģijas dēļ. Šī problēma ir daudz lielāka un svarīgāka, nekā mēs esam pieraduši domāt. Mums patīk iedomāties lielas saimes, kur bērni kopā aug un gūst viens no otra, taču bērniem ir jāgūst zināšanas no vecākiem un nevis vienam no otra. Bērnam nav noteikti vajadzīga tieši vecāku enerģija, varbūt pat ir labāk, ka tā tiek saņemta no citiem cilvēkiem (vecmammām, tēvočiem, tantēm, auklītēm utt) taču, neatkarīgi no tā, kurš par bērniem rūpējas, vienmēr ir jāsaglabā attiecība: viens pieaugušais - viens bērns. Pret bērnu jautājumiem vienmēr jāizturas ar vislielāko nopietnību un meli nav pieļaujami. Jebkuru patiesību var pastāstīt tā, lai tā būtu bērnam saprotama, vajag tikai nedaudz padomāt.
Gadās, ka cilvēks ar apskaidrotu apziņu nostājas uz evolūcijas ceļa, taču nav spējīgs virzīties pa to uz priekšu. Viņam traucē atkarība no cita cilvēka. Kamēr mēs neesam iemācījušies izvairīties no atkarības no otra cilvēka, mēs līdzināmies "C" burtam un tiecamies uz cilvēku, kurš arī izskatās pēc "C" burta. Mēs satuvināmies, veidojas pilns aplis, mēs esam laimīgi un enerģijas pārpilni, mēs izjūtam sajūsmu un dzīves pilnīgumu, kādu mēs izjūtam, kad esam pieslēgušies pasaules avotam, taču patiesībā, tā vietā lai patstāvīgi sasniegtu pilnību, mēs ar savu nepilnīgo, līdz galam neattīstīto personību esam kļuvuši atkarīgi no citas nepilnīgas personības, tieši tāpat kā šī otrā personība ir atkarīga no mums. Mums šķiet, ka esam sasnieguši pilnību un pabeigtību, bet tā tas nav. Šī šķietamā pilnība sastāv no divām kopā saliktām pusēm, no diviem ilvēkiem, no kuriem viens dod vīrišķo enerģiju, bet otrs sievišķo enerģiju. Tā ir divdaļīga, divgalvaina personība, pie kam katra pusīte grib iegūt varu pār šo divatā radīto personību. Katrs no viņiem grib izrīkot otru cilvēku, katrs sagaida, ka otra pusīte sekos viņam, lai kur viņš arī dotos. Līdz šim ir bijis tā, ka viens no partneriem labprātīgi pakļāvās visā otram partnerim, taču tagad mēs beidzot mostamies no nomoda snauda. Neviens vairs negrib pakļauties. Mēs visi esam savstarpēji atkarīgi, taču ir pienācis atmodas laiks. Ir nepieciešams kultivēt sevī sajūsmas un pilnīguma sajūtu, kuru mēs izbaudām savstarpējas atkarības pārpilnu attiecību sākumposmā, taču šīs sajūtas ir jāpārdzīvo vienatnē, patstāvīgi, neatkarīgi no otras puses. To, kā jums pietrūkst, lai izjustu pilnību, ir jārada pašam, savā iekšienē. Tikai tā mēs varēsim evolucionēt. Kad šis posms būs noslēdzies, varēs veidot romantiskas attiecības ar tādu cilvēku, kurš arī ir nostājies uz evolūcijas ceļa.
Ikvienam cilvēkam, ko mēs sastopam savā ceļā, noteikti ir kāda vēsts, kuru šis cilvēks mums grib nodot, un mums, savukārt, ir vēsts viņam. Nejaušu satikšanos vispār nemēdz būt. Cilvēki, atbalstot viens otru, var sasniegt neticami pilnvērtīgas un piepildījumu sniedzošas attiecības. Svarīgi ir neļauties ievilkt sevi sarunu biedra scenārijā. Ja mēs paši nesāksim izspēlēt savu scenāriju, arī sarunu biedram nekas cits neatliks, kā vien atteikties no savējā. Neapzinātas viltības, kas tiek izmantotas enerģijas atņemšanai, zaudēs savu jēgu, ja jūs tās uztversiet, norādīsiet uz tām un nosauksiet vārdā. Jāliek cilvēkam saprast, ka enerģiju var saņemt bez scenārija, saskatot viņā bērnu un dodot viņam pēc iespējas vairāk enerģijas, balstoties uz mīlestību. Apzināta saruna, kuras laikā katrs nemēģina vis pakļaut sev pārējos cilvēkus, bet, tieši pretēji, palīdz pārējiem skaidrāk parādīt, kas viņi ir un ko domā - tas ir attiecību modelis, kuru drīz apgūs visi cilvēki. Par to, cik ļoti tas paaugstinās vispārējo enerģijas līmeni un paātrinās evolūciju - devītajā atklāsmē.
Devītā atklāsme. Kurp mūs ved evolūcija? Cilvēku civilizācija mainīsies. Samazināsies zemes populācija, un visi varēs dzīvot visskaistākajos un visenerğētiskākajos zemes nostūros, pie kam pasaulē tad būs daudz vairāk skaistu vietu, jo mēs pārstāsim izcirst mežus, un tie turpinās augt, uzkrājot sevī lielāku enerģijas daudzumu. Vadoties pēc intuīcijas, mēs precīzi zināsim, kas un kad ir jādara, un mūsu darbības būs saskaņotas ar citu cilvēku darbībām. Patēriņš nepārsniegs pieļaujamās veselā saprāta robežas, jo mēs būsim pārdzīvojuši aklo tieksmi pēc tā, lai mums piederētu pēc iespējas vairāk mantu. Arī pārmērīgās rūpes par savu drošību būs kļuvušas par pagātni. Nākošajā tūkstošgadē mums rūpēs pilnīgi cita veida lietas. Visi mūsu centieni būs sakoncentrēti uz mūsu personīgo evolūciju - visiem milzīgu prieku sagādās intuitīvās nojausmas un to īstenošanās dzīvē. Nebūs vairs tagadējās ārprātīgās steigas un skriešanas pa apli, jo mēs visi apzināti gaidīsim parādāmies zīmīgās sakritības.
Rokraksts izskaidro daudzu reliģiju būtību. Pateicoties Rokrakstam, piepildīsies šo reliģiju solījumi. Visas reliģijas palīdz cilvēkam nodibināt saikni ar augstāko enerģijas avotu. Ikviena reliģija runā par iekšējo Dieva uztveri, kas piepilda mūs un paceļ nepieredzētos augstumos. Reliģija zaudē savu būtību, ja tās vadītāji tā vietā, lai cilvēkiem mācītu, kā atrast iekšējo ceļu uz Dievu, sāk viņiem stāstīt par Dieva varu pār pasauli. Rokrakstā ir teikts, ka vēsturē laiku pa laikam kāds atrada veidu, kā var nodibināt saikni ar dievišķo enerģijas avotu, un, kad tas tā notika, šo cilvēku gadsimtiem ilgi atcerējās kā liecību, ka tas ir iespējams. Iedomājieties laikmetu, kad to apzināti darīs miljoniem, miljardiem cilvēku. Mūsu galīgais dzīves uzdevums ir enerģijas līmeņa tālāka paaugstināšana. Paaugstinoties enerģijas līmenim, pieaugs arī atomu, no kuriem sastāv mūsu ķermenis, svārstību līmenis. Matērija, no kuras mēs sastāvam, kļūs arvien vieglāka un aizvien garīgāka. Sāks notikt apbrīnojamas lietas. Veselas cilvēku grupas, kas būs sasniegušas noteiktu svārstību līmeni, pēkšņi kļūs neredzamas tiem cilvēkiem, kuru svārstību līmenis vēl nebūs sasniedzis tik augstu līmeni. Cilvēkiem šķitīs, ka šie cilvēki ir pazuduši, bet viņi vēl arvien paši sevi redzēs un jutīsies tieši tāpat, kā pirms tam, viņi vienīgi būs kļuvuši vieglāki. Atklāsme dara zināmu, ka vairums cilvēku sasniegs tādu svārstību līmeni trešās tūkstošgades laikā. Tās būs cilvēku grupas, kuras vienos nesaraujamas saites. Vēsturē jau ne vienreiz vien ir gadījies, ka cilvēki sasniedz šādu līmeni. Atklāsmē ir teikts, ka visi maiji vienlaikus šķērsoja šo robežu…
/no neta/
