Skaidrojošās vārdnīcās vārds “kauns” tiek skaidrots kā nepatika, mulsums,
ko izraisa paša vai cita amorāla, nepieklājīga, arī situācijai nepiemērota
rīcība.
Kauns – lepnuma apmetnis. (Bleiks)
Kauns ir dusmu iedīglis cilvēkam uz sevi pašu, kas ietver sevī reakciju uz
pretrunu starp to, kas esi īstenībā, un to, kādam tev ir jābūt, un, kāds tu
vēlies būt. (Hēgelis)
Kauns mani ir
pavadījis, cik vien sevi atceros. Mēģinot atcerēties no kurienes viņš manī ir
ienācis, es atceros sevi skolas vecumā, kad vecāki man jau uzticējās, bet es
muļķīgi rīkojos un pievīlu viņu uzticību. Tā bija viena spēcīga pieredze, kurā
nebija pēriena (kā citos gadījumos), bija tikai saruna, kura mani „paralizēja”.
Vēl tagad es ļoti spilgti atceros, ka uz mirkli es jutos sastingusi, manas
domas apstājās un es nevarēju sakarīgi parunāt. Protams, ne katru reizi, kad
izjūtu kaunu, es tā reaģēju, bet tās ir spilgtākās atmiņas par manām izjūtām.
Gadiem ejot šī kauna sajūta manī tikai nostiprinājās un radīja ap mani „sienu”,
kuru uzbūvēju, lai sevi sargātu un neļautu sevi nostādīt muļķīgās situācijās,
kurās man ir kauns.
Es sevi bieži
esmu atturējusi no iespējas pamēģināt kaut ko jaunu, lai tikai nenostādītu sevi
muļķīgā situācijā. Manī ir nostiprinājusies pārliecība, ka manas kļūdas visi
apkārtējie uztver kā izgāšanos, padomājot: „Viņa ir stulba?”. Tāpēc es esmu
noslēgta, pasīva un nevēlos mainīties.
Izlasot, ka
„lepnība un kauns ir viena veseluma divi gali”1 es to nevarēju
pieņemt. Kāda lepnība? Man ir kauns, nevis lepnība. Bet tad es aizdomājos, ka
man ir grūti palūgt palīdzību. Atceros, ka reiz pati pārbīdīju dzīvokļa
mēbeles, lai tikai nebūtu jālūdz kāds palīgā.
Vieglāk ir
saprast skaidrojumu, ka „lepnība ir vēlme būt labākam”1. Protams, ka
es vēlos būt labāka. Vai tiešām ir kāds, kurš nevēlas? Bet mani šī vēlme bieži
vien „paralizē”, jo neļauj doties tālāk. Piemēram, es vēlos pamēģināt jaunu
jomu, kurā darboties, un nākotnē to padarīt par savu darbu, bet tajā sfēra kurā
vēlētos strādāt, man nav pietiekošu zināšanu. Tā nav tāda joma, kuru es varētu
izstudēt augstskolā, lai iegūtu nepieciešamās zināšanas. Lai apgūtu
nepieciešamās prasmes, man ir jālūdz kāds no malas, lai dalās ar mani savās
zināšanās. Bet man ir kauns to lūgt! Un tā es sevī krāju aizvainojumu uz sevi,
ka neko nevaru paveikt un doties uz priekšu, lai būtu labāka.
Noticēt sev ir
ļoti grūti! Es varu lasīt un priecāties par citu veiksmes stāstiem,
iedvesmoties un cerēt, ka reiz es arī došos uz priekšu! Es zinu, ka kauns un
lepnība ir mani skolotāji, un šobrīd es vēl esmu ceļā, lai iegūtu ticību sev un
pārliecību, ka varēšu no tiem atbrīvoties.
Tā mana lepnība un kauns
Tie tā kā divi gani.
Tie vada manu rīcību,
Tie negrib brīvu roku.
Tiem tikai viena vēlme prātā:
„Lai tikai labi uzvedās!”
Tie neļauj noticēt ne sev, ne citiem,
Jo labi manī dzīvojas.
Tiem patīk slēpties, nerādīties
Un zemapziņā spēlēties.
Es zinu, ka no pieredzes tie manī radušies,
Kaut būtu spēka, izpratnes
No viņiem atvadīties!
Autore: Laila
http://domatajs.lv/kauns-un-lepniba/
