" ... Esība ir visaugstākais eksistences stāvoklis. Tā ir vistīrākā būtība. Tas ir Dieva aspekts " tagad un ne-tagad", " viss un ne-viss" , " vienmēr un nekad" .
Tīrā esība ir tīrā esamība kā Dievam.
Taču mums nekad nav pieticis tikai vienkārši būt. Mēs vienmēr esam alkuši pieredzēt to, kas esam, - un tam nepieciešams pavisam cits dievišķuma aspekts, ko sauc par darbību.
Teiksim, ka tu esi tavas brīnišķīgās patības, par mīlestību dēvētā dievišķuma aspekta kodols. (Starp citu, tā ir patiesība par tevi)
Viena lieta ir mīlestības pastāvēšana - un pavisam kas cits ir darīt kaut ko ar mīlestību. Dvēsele alkst paveikt kaut ko atbilstoši tam, kāda tā ir, lai varētu izzināt sevi pieredzē. Tāpēc tā centīsies realizēt savu visaugstāko ideju darbībā.
Šī dziņa darboties tiek saukta par kaislību. Nogalini kaislību, un tu nogalināsi Dievu. Kaislība ir Dievs, kurš grib pateikt "labdien".
Taču, redzi, kad Dievs (vai Dievs tevī) ar mīlestību veic šo darbību, Viņš ir īstenojis Sevi, un Viņam vairs nekas nav vajadzīgs.
Savukārt cilvēks bieži vien iedomājas, ka viņam būtu jāsaņem atdeve no sava ieguldījuma. Ja mēs mīlam kādu, ļoti labi, bet labāk būtu, ja saņemtu pretī kādu daļu no mīlestības. Tā, lūk.
Tā nav kaislība. Tās ir gaidas.
Tas ir vislielākais avots, kas cilvēkam liek justies nelaimīgam. Tieši ar to cilvēks atškiras no Dieva.
Cilvēks, kurš atsakās, cenšas izbeigt šo atšķirību ar pieredzi, ko daži Austrumu mistiķi sauc par samādhi, t.i. - saskaņa un vienotība ar Dievu, saplūšana ar Dievišķumu.
Tādēļ cilvēks, kurš atsakās - atsakās no rezultātiem, bet nekad no kaislības. Skolotājs intuitīvi zina, ka kaislība ir īstenais ceļš. Tas ir ceļš uz patības īstenošanu.
Pat pasaulīgajās kategorijās runājot, var pamatoti teikt, ka tad, ja tev nav kaislības ne uz ko, tu vispār nedzīvo.
************************
Tu nevari pretoties nekam tādam, ko neapvelti ar realitāti. Pretoties kaut kam nozīmē piešķirt tam dzīvību. Kad tu pretojies kādai enerģijai, tu tai ierādi vietu. Jo vairāk tu pretojies, jo reālāku tu to padari - vienalga, lai kam tu pretotos.
Tas, uz ko tu paskaties un aplūko, - izgaist. Proti, tas zaudē savu iluzioro formu.
Ja tu kaut ko aplūko - pa īstam paskaties uz to - tu redzēsi tam cauri un atskārtīsi jebkuru ilūziju, ko tas veido tev, un tavā redzeslokā paliks tikai īstenā realitāte, kuras priekšā tavai sīkajai ilūzijai nav nekādas varas. Tā vairs nespēj noturēt tevi savā novārdzinošajā tvērienā. Tu spēj saredzēt tās patiesību, un patiesība atsvabina tevi. ..."
Fragmenti no Nīla Donalda Volša grāmatas "Sarunas ar Dievu. Neparastie dialogi"
http://www.draugiem.lv/blogs/#/user/197380/blog/?p=12048668
Tīrā esība ir tīrā esamība kā Dievam.
Taču mums nekad nav pieticis tikai vienkārši būt. Mēs vienmēr esam alkuši pieredzēt to, kas esam, - un tam nepieciešams pavisam cits dievišķuma aspekts, ko sauc par darbību.
Teiksim, ka tu esi tavas brīnišķīgās patības, par mīlestību dēvētā dievišķuma aspekta kodols. (Starp citu, tā ir patiesība par tevi)
Viena lieta ir mīlestības pastāvēšana - un pavisam kas cits ir darīt kaut ko ar mīlestību. Dvēsele alkst paveikt kaut ko atbilstoši tam, kāda tā ir, lai varētu izzināt sevi pieredzē. Tāpēc tā centīsies realizēt savu visaugstāko ideju darbībā.
Šī dziņa darboties tiek saukta par kaislību. Nogalini kaislību, un tu nogalināsi Dievu. Kaislība ir Dievs, kurš grib pateikt "labdien".
Taču, redzi, kad Dievs (vai Dievs tevī) ar mīlestību veic šo darbību, Viņš ir īstenojis Sevi, un Viņam vairs nekas nav vajadzīgs.
Savukārt cilvēks bieži vien iedomājas, ka viņam būtu jāsaņem atdeve no sava ieguldījuma. Ja mēs mīlam kādu, ļoti labi, bet labāk būtu, ja saņemtu pretī kādu daļu no mīlestības. Tā, lūk.
Tā nav kaislība. Tās ir gaidas.
Tas ir vislielākais avots, kas cilvēkam liek justies nelaimīgam. Tieši ar to cilvēks atškiras no Dieva.
Cilvēks, kurš atsakās, cenšas izbeigt šo atšķirību ar pieredzi, ko daži Austrumu mistiķi sauc par samādhi, t.i. - saskaņa un vienotība ar Dievu, saplūšana ar Dievišķumu.
Tādēļ cilvēks, kurš atsakās - atsakās no rezultātiem, bet nekad no kaislības. Skolotājs intuitīvi zina, ka kaislība ir īstenais ceļš. Tas ir ceļš uz patības īstenošanu.
Pat pasaulīgajās kategorijās runājot, var pamatoti teikt, ka tad, ja tev nav kaislības ne uz ko, tu vispār nedzīvo.
************************
Tu nevari pretoties nekam tādam, ko neapvelti ar realitāti. Pretoties kaut kam nozīmē piešķirt tam dzīvību. Kad tu pretojies kādai enerģijai, tu tai ierādi vietu. Jo vairāk tu pretojies, jo reālāku tu to padari - vienalga, lai kam tu pretotos.
Tas, uz ko tu paskaties un aplūko, - izgaist. Proti, tas zaudē savu iluzioro formu.
Ja tu kaut ko aplūko - pa īstam paskaties uz to - tu redzēsi tam cauri un atskārtīsi jebkuru ilūziju, ko tas veido tev, un tavā redzeslokā paliks tikai īstenā realitāte, kuras priekšā tavai sīkajai ilūzijai nav nekādas varas. Tā vairs nespēj noturēt tevi savā novārdzinošajā tvērienā. Tu spēj saredzēt tās patiesību, un patiesība atsvabina tevi. ..."
Fragmenti no Nīla Donalda Volša grāmatas "Sarunas ar Dievu. Neparastie dialogi"
http://www.draugiem.lv/blogs/#/user/197380/blog/?p=12048668
