Tā bija parasta diena kādā Honkongas kautuvē, līdz brīdim, kad bullis, ko strādnieki dzina nokaut, lai viņa miesu pārstrādātu steikos un bifštekos, pēkšņi saļima ceļos un būtībā sāka raudāt.
Kāda strādnieka teiktais: "Kad es redzēju šo bulli, kas pēc daudzu domām ir dumjš radījumi, kad es redzēju viņu raudam ar bailēm un skumjām viņa acīs, es sāku trīcēt. Es pasaucu pārējos darbiniekus un arī viņi bija ļoti pārsteigti. Mēs sākām bulli stumt un vilkt, bet viņš pilnībā atteicās kustēties. Bullis vienkārši sēdēja un raudāja. Man uzmetās zosāda, no tā, cik ļoti viņš uzvedās kā cilvēks. Mēs visi saskatījāmies un bija skaidrs, ka neviens no klātesošajiem nespētu pacelt roku pret šo bulli."
Pēc ieteikuma no malas viņi nolēma savākt naudu, lai bulli aizvestu nodzīvot mūžu kādā budistu mūķeņu saimniecībā. Daži no kautuves darbiniekiem "nepārdzīvoja" šo notikumu - trīs no viņiem uzreiz aizgāja no darba. Viņi esot teikuši, ka nekad vairs dzīvē negrib nogalināt dzīvniekus, jo viņi nekad neaizmirsīs asaras, kas tecēja no buļļa skumjajām acīm. 💔
2011. gada aprīlī par šo notikumu ziņoja daudzi pasaules mediji.
