Evolūcija
krīzes laikā- 38
Jaunatne
un bezdarbs
Tā vecā pasaule iznīkst. Plaši atveras jaunā.
Jaunatne
un bezdarbs
Šis patiešām ir grūts laiks daudziem jauniem cilvēkiem-
īpaši tiem, kuriem šobrīd jāabsolvē un jāienāk darba tirgū. Bet esošajai
situācijai nevajadzētu aptumšot nākotnes cerības. Es ieteiktu katram jaunietim
saprast to, ka šī krīze var būt neticamu un jaunu iespēju portāls gan
jauniešiem, gan jaunajai pasaulei.
Tev ir jānokrata vecais- vecie uzskati, un jāskatās uz
pasauli ar svaigu skatienu. Ja tomēr skaties mirstošajā, vecajā pasaulē un no
tās veido savu nākotni, tad nonāksi izmisumā un bezpalīdzībā. Tāpēc, ka tā vecā
pasaule šobrīd iznīkst. Un jaunā pasaule plaši atveras.
Lai ieietu jaunajā pasaulē, tev ir jāmainās. Jāizbeidz
ekspluatējošā rīcība un tendences un jādodas dabas virzienā, pretim cieņai un
simbiozei ar dabu. Karjeras jāveido tādā veidā, kas iekļauj un ņem vērā dabas
labklājību.
Jāmaina savas karjeras karkass- no vecās pasaules, kas
bija spēcīgi iestrēgusi ķieģeļu un javas celtnēs, uz jauno pasauli, kas
pieaugoši orientēsies uz online pasauli, uz virtuālo pasauli, uz interneta
pasauli.
Jāpārslēdzas no ierasto un veco ceļu iešanas (kurus
ierādīja vecāki un sabiedrība), un jāiet jauni ceļi, kas pilni radošu
potenciālu. Lai to paveiktu ir jāsaprot, ka karjeras veidošana nav tikai
izdzīvošanas līdzekļu iegūšana un naudas taisīšana vien. Jāredz sava karjera kā
aleja, kuru ejat ar degsmi un sniedzat savu ieguldījumu apkārtējās pasaules
labklājībai. Ja jūsu redzējumā un apziņā var notikt šādas pārmaiņas, tad jūs
būsiet jaunās pasaules pionieri. Tad veidosieties par jaunās pasaules līderiem.
Apskatīsim šo no plašāka redzējuma. Nerunāsim par esošo
krīzi vien, bet arī par nākotnes paaudzēm.
Diemžēl izglītības sistēmas daudzās pasaules vietās ir
veidotas tā, ka tās pakļauj, dresē un disciplinē mazo bērnu, nevis izkopj un
atbalsta bērna dabisko un eksplozīvo radošo potenciālu. Pēdējās pāris simtgades
izglītība tikusi tā veidota, ka tā iznīcina bērna zinātkāri un rotaļīgumu, kas
ir tik dabiskas bērnības lietas un tās vajadzīgas tāpēc, lai vēlāk cilvēks
varētu kļūt par ģēniju. Lielākoties izglītība bēdīgā veidā štancē visus
vienādus. Viens mācīšanas veids tiek pasniegts vienā ātrumā un vienādi visiem. Bet,
vai tad katram audzēknim nav savs mācīšanās ritms? Viņa unikālais radīšanas
laiks, kas atplaukst katram savā veidā? Vai tad katram skolniekam nevajag
konsekventu atbalstu, kas ir unikāli veidots un atbilst viņa tempam?
Cerams, ka jaunajā pasaulē, kas tagad veidojas, arī
izglītība izies šo tik vajadzīgo revolūciju un fokusēsies nevis uz tādu skolnieku
veidošanu, kuri vēlāk meklē darbu, kas ļauj izdzīvot, bet radīs bezbailīgus
domātājus un dedzīgus darītājus. Šāda paaudze bezpalīdzībā necietīs un negaidīs
bēgumā žēlsirdību vai paisuma ekonomiku un politiku. Jauni cilvēki, kuri iziet
šādu transformētu izglītību, spēj sevi pielāgot jebkādām pasaules pārmaiņām un
dzīvot priekpilnas un jēgpilnas dzīves.
Dzīves nogalē tu veic atskatu un saproti, vai dzīve
nodzīvota kā nasta vai kā svētki. Vai nu nodzīvoji to vientulībā vai mīlestībā,
vai to nodzīvoji tikai sev vienam, vai arī citus iekļāvi savā labklājībā.
