Ziniet, ko es domāju? Ka mēs šobrīd piedzīvojam vienu no cilvēces lielās pārkārtošanās posmiem. Ir nežēlīga turbulence pilnīgi visur - politika sagājusi tūtē visā pasaulē un mēs ar parauti līdzi, izglītības sistēma uzkārusies, baznīcas tiek aizstātas ar dažādiem gaismas darbiniekiem, medicīnā ir pretrunu vairāk kā zvaigznes debesīs, pa vidu visam mums ir jāēd, kaut kā nebūt jāizviļ nauda vienam no otram, un mēs meklējam aizvien jaunus un līdz absurdam smieklīgus veidus, kā to izdarīt. Plus vēl visi tie datori, sociālie tīkli, pogas, kodi, vecie likumi, jaunie likumi, katrs pats izdod pa savam likumam, uzdrukā uz koka dēlīša un pienaglo virtuvē. Ja neviens cits, tad uz ielas kāds pamāca, kā vajadzēja. Pa vidu šausmas ar spridzināšanu, pazudušiem bērniem, pasaules staigāšanu un valodu bābeli. Prātā var sajukt. Bet, ja uz to visu paskatās tā no dažu gadu tūkstošu perspektīvas, es domāju, ka mēs dzīvojam fantastiskā periodā.
Visas vecās sistēmas brūk, jo ir pazudis vecais pamats zem kājām. Mēs beidzot jūtam, ko ar sabiedrību ir izdarījis tehnoloģiskais progress, kas ļauj, pat liek mums veidot pilnīgi citu lietu kārtību - daudz atklātāku, patiesāku, caurspīdīgāku. Es no sirds ticu, ka Kāršu namiņa taktikas mūsu laikos vairs nav dzīvot spējīgas. Un es ļoti ceru, ka mēs netiksim līdz black mirrors absurdam. Jā, man patīk labi seriāli.Kad paskatās, kas šeit virmo gaisā, var rasties sajūta, ka katrs velk uz savu pusi, katram sava taisnība, viss krustu šķērsu pretrunās, viens pret otru. Bet īstenībā jau mēs vienkārši pa visiem kopā meklējam jaunu kārtību. Mēs būvējam jaunu, daudz jēdzīgāku dzīvi sev un bērniem. Mums nav izvēles - mums tā pasaule ir jāpārkārto.
Nepiedalīties šoreiz laikam nesanāks. Muļķīgi tērēt spēkus pretojoties. Un muļķīgi turpināt lipināt veco ligzdiņu. Viņa tāpat sabruks kā skudru pūznis, zem kura avots atradis ceļu. Ir jābūvē no jauna. Bet mēs to varētu darīt ar cieņu un toleranci. Un tiešām no jauna. Neviens nezina pareizo atbildi. Iespējams mēs daudz reizes kļūdīsimies. Daudz reizes mēģināsim aizlāpīt caurumu. Maldīsimies labirintā. Mana Rūta pēc migrācijas dienesta apmeklējuma teica, ka izaugs liela un izdarīs tā, lai viss ir vienkārši. Un es padomāju - kāpēc mēs lielie nemākam vienkārši? Tāpēc, ka krājam, būvējam uz vecā un nespējam paskatīties plašāk? Labrīt jaunā pasaulē 
