Kad mūs pārņem aizvainojums, vai nepatīkamas atmiņas,tik ļoti iekšēji sāp, ka acīs sariešas asaras. Sāp, pat fiziski sāp…un no tā ir grūti tikt vaļā. Jo vairāk par to domājam, jo vairāk ieslīgstam emociju jūklī. No atmiņas uzpeld vēl dziļāki pārdzīvojumi. Lai kā cenšamies, lai ko darām….nekā….
Nevarēsim tā pa īstam atbrīvoties.. it kā jau pierimst, bet tad tas atsākas atkal.
Tikai nonākot iekšējā sajūtā, sevī atzīstot, ka viss, vajadzīga palīdzība no Augšas un sirdī rodas brīnišķīgi, dvēseliski piepildīta lūgšana, kas kā tīrs kristāls uzzibsnī kā signāls, lai palīdzētu, lai atsauktos…
Un atsaucas, varbūt ne uzreiz, varbūt pēc kāda laiciņa. Bet šī lūgšana ir kaut ko būtisku paveikusi…. To sajutīsi, ja būs bijis pa īstam… Kaklā kamols asaru, kad sirds vai fiziski tiecas uz augšu….
Kas ir pa īstam, tas arī notiek…
Dzīve nav laba vai slikta, tā mūs trenē! Kā sporta sekcijā, lai iegūtu kādu sev vēlamo rezultātu. Mums ir kaut kas jāpārvar..
Mēs domājam un reizēm gribam, lai dzīve būtu viens vienīgs prieks, bet tā nemēdz būt… mēs kļūtu vai nu iedomīgi, vai pārāk kūtri… vai….
Ja atceramies situāciju, kura toreiz bija briesmīga, šodien par to varētu pateikties, jo devusi izaugsmi, lietu sapratni, iemācījusi piedošanu un izlīgšanu.
Briedinājusi dvēseli!
Ielūkojies nodarbību kalendārā
