Droši vien arī es jaunībā biju izlasījusi ļoti daudz grāmatu par tieši šādu mīlestību, tāpēc ilgu laiku mana mīlestība tāda arī bija: pilna bezgalīgas drāmas, asaru un šķiršanos. Šķita, ja tā nenotiek, tad tā vispār nav mīlestība – tikai tāda vieglprātīga aizraušanās.
Par laimi, es nobriedu, bet varbūt vienkārši izaugu vai arī piekusu ciest. Tagad man mīlestība ir milzīgs prieks. Un nekādu upuru.
Man ir gandrīz 42 gadi, un laiku pa laikam man patīk būt ciniskai, teikt, ka es neticu mīlestībai, romantikai un mūžīgai laimei. Attiecībās ar vīriešiem es esmu tieša kā bambuss – bez vilcināšanās paziņoju par to, kas man patīk, kas nepatīk un kādas ir manas vēlmes.
Arī pie velna pasūtu bez minstināšanās. Periodiski sevi pārbaudu – vai tiešām mana sirds nav pārakmeņojusies un dvēsele nocietinājusies? Agrāk diennaktīm ilgi varēju gaidīt vienu vienīgu sms un tad traukties kaut uz pasaules malu, ja vien viņš pasauca. Es, ne mirkli nešauboties, pirku un dāvināju dārgas dāvanas – lai tikai viņam sagādātu prieku. Gatavoju brokastis un pusdienas – tikai tādas, kuras patika manam iemīļotajam. Nomocīju savu draudzeni ar bezgalīgajiem: «..viņš teica, interesanti, ko ar to viņš domāja...?»
Protams, šie «viņš» bija dažādi vīrieši, Kādu es mīlēju, ar kādu kopā dzīvoju, kādā vienkārši biju iemīlējusies, bez pretmīlas. Bet sajūtas, ko manī izraisīja vīrieša figūra, bija līdzīgas – un katru reizi es viņu dēļ biju gatava uz visu. Ja tagad šī gatavība ir pārgājusi, vai tas varētu nozīmēt, ka arī spēja mīlēt pagaisusi?
Jaunībā mēs mokoši meklējam sevi, 15-25 gados mēs esam «kaut kas». Kā saprast, kas tev patīk un kur ir tavas robežas, un kas vispār tu esi, ja neesi pamēģinājis dažādas lietas un tev vēl nav nekādas dzīves pieredzes? Tāpēc jaunībā mēs drosmīgi metamies eksperimentēt – gan ar ārieni, gan profesiju, gan seksu, gan… mīlestību.
Pēc 25 mums jau ir kaut kāds karkass – esam saņēmuši izglītību, nedaudz, iespējams arī profesionālo pieredzi, ir jau pirmie puni attiecībās un seksā. Mēs vairs tik bezbailīgi neraujamies eksperimentēt un vairāk vai mazāk zinām savus mērķus. Daudzas ir jau apprecējušās, dzemdējušas bērnus vai arī veido attiecības ar perspektīvu to izdarīt. Šo to jau dzīvē saprotam, bet mazāk visā tajā saprotam sevi. Mums jūk savas un sabiedrības vēlmes, un ļoti bieži mīlestību sajaucam ar vēlmi upurēties. Mēs cenšamies iztapt vīrietim, jo citādi šķiet, ka viņš apvainosies un aizies.
Briedums – man tā ir patiesā tikšanās ar sevi. Pēc «aklās» jaunības «kāda dēļ» mēs sākam dzīvot sevis dēļ. Tas nenozīmē to, ka mums neviens nav vajadzīgs vai arī mēs esam kļuvušas veiksmīgas, egoistiskas un pašpietiekamas vientuļnieces. Nē! Mēs tāpat kā 20 gados vēlamies mīlestību, vēlamies attiecību siltumu.
Vienkārši mēs saprotam, ka veselīgās attiecībās viss ir abpusēji. Kā teica Omārs Haijams: «Man nav vajadzīgs tas, kam neesmu vajadzīgs es.»
Tāpēc es vairs:

1. Negaidu vīrieša zvanus vai ziņas. Es vai nu rakstu un zvanu pati, vai izdzēšu to kontaktus, kuriem nav laika pat īsai atbildei: «Piedod, šobrīd esmu aizņemts, piezvanīšu, kad atbrīvošos.»
2. Neeju uz randiņu, ja tikšanās vieta un laiks man ir neizdevīgi. Lai tikšanās būtu prieka pilna, tad tai jābūt ērtai. Ja vīrietis neinteresējas ne par sievietes laiku, ne vēlmēm, ne viņas ērtībām, tas nozīmē, ka viņam vispār neinteresē šī sieviete. Tāds vīrietis man nav vajadzīgs.
3. Es nepiedodu dāvanu neesamību ne manās dzimšanas dienās, ne citos man svarīgos svētkos. Man patīk vīrieši, kuriem patīk tērēt naudu, lai apdāvinātu savas mīļotās sievietes.
Finansiāli skopi cilvēki parasti ir skopi it visā. Neuzmanība pret datumiem, kuri svarīgi otram cilvēkam, nozīmē tikai neuzmanību pret pašu cilvēku. Tos, ko mēs mīlam, mums gribas lutināt un iepriecināt, un tas viss, kas ir svarīgi viņiem, ir svarīgi arī mums.
Ja nav svarīgi, vai žēl, vai aizmirsu – vari aizmirst arī manu telefona numuru.
4. Negaidu, kad vīrietis sameklēs attaisnojumus tam, ka viņš nav veiksmīgs un nedzīvo labklājībā. Tas nenozīmē, ka no vīrieša man vajadzīga tikai nauda. Bet stāsts par «ar mīļoto laime arī būdiņā» nav nobriedušas sievietes stāsts. Savās būdās mēs pabijām jau 20 un 30 gados, un 40 gados mums jau pašām ir sava komfortablā dzīve un tāpēc attaisnojumiem nav vietas.
5. Neklusēju par to, kas man nepatīk. Protams, es «nekompostrēju vīrietim smadzenes» ar visdažādākajām pretenzijām. Taču ir lietas, par kurām otrs cilvēks nenojauš, kaut vai tāpēc, ka viņš nav es. Ja es nemīlu lielu ātrumu, jo tas mani biedē, tad neklusēju un netēloju sajūsmu, ja vīrietis brauc ar 120 km stundā. Tāpat arī aizkaitināti nesaku «kā tu brauc!», es mierīgi saku: «Lūdzu, nebrauc tik ātri, es nervozēju un man ir bail.»
6. Es nebaidos uzdot jebkurus jautājumus. Tāpat arī esmu gatava atbildēt uz jebkuru jautājumu. Jaunībā mēs baidāmies noskaidrot nesaprotamo, jo baidāmies izbiedēt vai ievainot vīrieti. Taču tieši šī neskaidrība pēc tam ievaino mūs pašas. Es vairs nevēlos sāpes, tāpēc visu noskaidroju.
7. Es negludinu vīrieša kreklus. Man nepatīk gludināt. Man arī manus kreklus nepatīk gludināt. Es vairs nedaru neko tādu, kas mani apgrūtina. Ja viņš mani mīl, tad pats izgludinās savus kreklus.
8. Es nejaucu seksu ar mīlestību. Sekss var būt saistīts ar mīlestību un var arī nebūt saistīts. Man mīlestība ir izgludināt pašam savu kreklu, paklusēt kopā ar mani no rītiem, jo no rīta man negribas runāt. Atcerēties mana kaķa vārdu un to, cik karotītes cukura es beru savā kafijā, uzdāvināt tikko grieztu pujeņu pušķi un klusējot atnākt un salabot manu tekošo krānu. Ja tā visa nav un ir tikai sekss – tātad mums ir tikai sekss.
9. Es neesmu greizsirdīga uz viņa draugiem un darbu. Vai arī uz viņa bērniem no iepriekšējām attiecībām. Ja vīrietis mani mīl, viņš atrod laiku, ko veltīt man. Viņš mani «iekļauj» savā noslogotajā grafikā, neskatoties uz komandējumiem, futbolu, draugiem, makšķerēšanu kopā ar dēlu. Jo arī es dzīvoju piepildītu dzīvi.
Ja mēs abi atrodam laiku viens otram, tātad mums ir attiecības. Ja laiku attiecībām atrodu tikai es, bet vīrietis visu laiku ir aizņemts, tātad attiecībām man jāpameklē kāds cits.
10. Es necenšos izskatīties labāk vīrieša dēļ. Tieši otrādi – iepazīšanās brīdī varu būt pat sliktāka nekā esmu – ciniskāka, tiešāka. Es nekautrējos stāstīt par savām grūtībām un problēmām. Tas, kuram esmu vajadzīga, paskatīsies dziļāk un tālāk. Tas, kuram neesmu, – paies garām.
Man ir gandrīz 42 gadi. Un es esmu bambuss. Tiešs, stingrs, lokans un bez liekām pretenzijām. Mani ir grūti salauzt, saliekt un pat atstumt. Es esmu norūdījusies. Vēl joprojām vēlos mīlēt, taču neesmu gatava upurēties mīlestības dēļ.
Mīlēt nozīmē radīt, nevis ciest.
Autore - Jeļena Špundra (psiholoģe, geštaltterapeite un mākslas terapeite)
http://www.b17.ru
Tulkoja Ginta FS