To kuģi, kas nezina, kurp peldēt, piemeklē likstas. Tas bīstams gan sev, gan citiem. Līdzīgi ir ar cilvēku. Ja viņam nav kursa, var teikt, ka tā ir infantila būtne, kas bezmērķīgi ļaujas dzīves plūdumam, – kur straume mani aiznesīs, tur arī būs labi.
Vieni stabili ieņem pozīcijas mūsu dzīvē uz mūžu. Citi gribētu ienākt, bet mēs kaut kādu iemeslu dēļ neļaujam.
Mēdz arī būt, ka viens cilvēks pie mūsu durvīm pieklauvē atkārtoti, bet, ja atkal neatveram, aiziet no mūsu dzīves pr...om pavisam, iespējams, neizpildot savu misiju mūsu dzīvē.
Vēl kādi mūsu dzīvi izstaigā krustām šķērsām, domādami, ka ievieš vajadzīgās korekcijas, bet daži pa to vienkārši bradā.
Vieni stabili ieņem pozīcijas mūsu dzīvē uz mūžu. Citi gribētu ienākt, bet mēs kaut kādu iemeslu dēļ neļaujam.
Mēdz arī būt, ka viens cilvēks pie mūsu durvīm pieklauvē atkārtoti, bet, ja atkal neatveram, aiziet no mūsu dzīves pr...om pavisam, iespējams, neizpildot savu misiju mūsu dzīvē.
Vēl kādi mūsu dzīvi izstaigā krustām šķērsām, domādami, ka ievieš vajadzīgās korekcijas, bet daži pa to vienkārši bradā.
Ja gribi laimīgi dzīvot nākotnē, no pagātnes paņem tikai POZITĪVO – cilvēkus, situācijas un atmiņas, kas tevi stiprina, pilnveido, atveseļo un attīra.
Jo pagātne ir KAPSĒTA, kur atdusas aizgājēji. Un, kā zinām, par aizgājējiem jārunā tikai labu vai neko.
Ja, ejot savu ceļu, ievērosim šo principu un no pagātnes paņemsim tikai pozitīvo, labais tuvosies arī no nākotnes.
Satiekam cikliski
Vieni stabili ieņem pozīcijas mūsu dzīvē uz mūžu. Citi gribētu ienākt, bet mēs kaut kādu iemeslu dēļ neļaujam. Mēdz arī būt, ka tas pats cilvēks pie mūsu durvīm pieklauvē atkārtoti, bet, ja atkal neatveram, aiziet no mūsu dzīves prom pavisam, iespējams, neizpildot savu misiju mūsu dzīvē. Vēl kādi mūsu dzīvi izstaigā krustām šķērsām, domādami, ka ievieš vajadzīgās korekcijas, bet daži pa to vienkārši bradā.
“Pastāv triju, septiņu un divpadsmit gadu cikli, kad notiek scenāriju restartēšana, – atkārtojas notikumi, satiekam cilvēkus, ar ko kādreiz esam bijuši kopā, pieredzam tos pašus izaicinājumus. Tāpat kā Sprīdītis nonākam krustcelēs, kur redzami vairāki ceļa rādītāji un ir jāizdara izvēle, pa kuru ceļu iet.”
Ja cilvēks nezina, ko īsti grib, šaudās no viena ceļa uz otru, nekas prātīgs nav gaidāms. Oskars Peipiņš šeit piemin līdzību ar kuģi. “To kuģi, kas nezina, kurp peldēt, piemeklē likstas. Tas bīstams gan sev, gan citiem. Līdzīgi ir ar cilvēku. Ja viņam nav kursa, var teikt, ka tā ir infantila būtne, kas bezmērķīgi ļaujas dzīves plūdumam, – kur straume mani aiznesīs, tur arī būs labi.”
Dziednieks uzskata, ka populārā romāna Vējiem līdzi galvenās varones Skārletas O’Hāras teiciens “par to es padomāšu rīt!” ir bīstams. “Tā var daudz ko palaist garām! Ja, tēlaini izsakoties, iespēju un izdevību vilciens ir piestājis tavā pieturā, bet tu tur neesi, jo dzīvo saskaņā ar modeli par to es padomāšu rīt, pienākot rītdienai, vilciens var jums aiztraukties garām nepiestājis, jo to bija darījis vakar, kad jūs nebijāt uz perona.”
Oskars Peipiņš uzskaita, ka rīt cilvēks var kļūt neinteresants gan darba kolektīvam, gan biznesa partneriem, gan kosmiskajām sfērām, kuras bija piedāvājušas tramplīnu atspērienam. “Pēc tam kosmiskā valodā nozīmē nekad. Ja gribi laimīgi dzīvot nākotnē, no pagātnes paņem tikai pozitīvo – cilvēkus, situācijas un atmiņas, kas tevi stiprina, pilnveido, atveseļo un attīra. Jo pagātne ir kapsēta, kur atdusas aizgājēji. Un, kā zinām, par aizgājējiem jārunā tikai labu vai neko. Ja, ejot savu ceļu, ievērosim šo principu un no pagātnes paņemsim tikai pozitīvo, labais tuvosies arī no nākotnes.”
Jebkura tikšanās, jebkurš pagrieziens mūsu dzīvē ir iespēja. “Ir tāds stāsts, ka pesimists, ejot pa kapsētu un redzot krustus, nodomā, kāda jēga dzīvot, ja visi reiz nomirsim. Savukārt optimists, ieraugot to pašu ainu, secina, ka viņam apkārt ir tikai plusa zīmes.”
Dziednieks iesaka būt apdomīgiem un vērīgiem, izvēloties savu dzīves ceļu un pavadoņus un izvirzot prioritātes. “Neviens nav pasargāts no problēmām, jo var zaudēt darbu, var piedzīvot vilšanos draugos, var trūkt naudas, lai atmaksātu kredītus. Taču šajās situācijās vajadzētu nevis krist izmisumā, bet padomāt, ko labu no tā visa varētu iemācīties, jo dzīves ceļā tās tiek piespēlētas nevis tādēļ, lai cilvēks justos kā upuris, bet lai kaut ko saprastu un taptu gudrāks. Ir jāprot nolasīt šo informāciju, interpretēt un izmantot savas personības evolūcijas labā, un sirsnīgi jāpateicas liktenim par to, ka arī mums ir pienācis laiks gūt jaunu pieredzi, zināšanas un ticību.”
Oskars Peipiņš teikto ilustrē ar visai izplatītu parādību. “Pie manis ne reizi vien nākušas sievietes, kurām ir neveiksmīga laulības dzīve, jo apprecējušās ar vardarbīgu dzērāju. Tad vaicāju – vai nav bijis tā, ka tētis dzēra un pacēla roku pret mammu, bet viņa pati, būdama bērns, tēvam šādu rīcību nepiedeva. “Nē, nē, piedevu!” parasti šīs sievietes atbild. Taču ne no sirds, zemapziņā tas iekodēts kā nepiedodams pāridarījums. Tā nu šai sievietei tiek sūtīts vīrs dzērājs.
Lai izkļūtu no tādas situācijas, brīdī, kad vīrs atkal pārradies mājās piedzēries, pārmetumu vietā vajadzētu sveču gaismā pasniegt garšīgas vakariņas sakot: “Kad esi iedzēris, kļūsti vīrišķīgāks.” Un redzēsiet, ka vīrs mainīsies. Jo kuram tad patīk, ka viņu slavē par cūcīgu rīcību? Piedzērušais, kurš ir inficēts ar antigarīgās pasaules vīrusu, vienīgi vēlas sievu pazemot. Bet sieviete varētu būt tik gudra, ka savās domās un rīcībā paceltos virs tā. Vajag vīru mīlēt tā, ka viņam neviena pudele nespēs sniegt to kaifu, ko mīlošā sieva.”
Jo pagātne ir KAPSĒTA, kur atdusas aizgājēji. Un, kā zinām, par aizgājējiem jārunā tikai labu vai neko.
Ja, ejot savu ceļu, ievērosim šo principu un no pagātnes paņemsim tikai pozitīvo, labais tuvosies arī no nākotnes.
Satiekam cikliski
Vieni stabili ieņem pozīcijas mūsu dzīvē uz mūžu. Citi gribētu ienākt, bet mēs kaut kādu iemeslu dēļ neļaujam. Mēdz arī būt, ka tas pats cilvēks pie mūsu durvīm pieklauvē atkārtoti, bet, ja atkal neatveram, aiziet no mūsu dzīves prom pavisam, iespējams, neizpildot savu misiju mūsu dzīvē. Vēl kādi mūsu dzīvi izstaigā krustām šķērsām, domādami, ka ievieš vajadzīgās korekcijas, bet daži pa to vienkārši bradā.
“Pastāv triju, septiņu un divpadsmit gadu cikli, kad notiek scenāriju restartēšana, – atkārtojas notikumi, satiekam cilvēkus, ar ko kādreiz esam bijuši kopā, pieredzam tos pašus izaicinājumus. Tāpat kā Sprīdītis nonākam krustcelēs, kur redzami vairāki ceļa rādītāji un ir jāizdara izvēle, pa kuru ceļu iet.”
Ja cilvēks nezina, ko īsti grib, šaudās no viena ceļa uz otru, nekas prātīgs nav gaidāms. Oskars Peipiņš šeit piemin līdzību ar kuģi. “To kuģi, kas nezina, kurp peldēt, piemeklē likstas. Tas bīstams gan sev, gan citiem. Līdzīgi ir ar cilvēku. Ja viņam nav kursa, var teikt, ka tā ir infantila būtne, kas bezmērķīgi ļaujas dzīves plūdumam, – kur straume mani aiznesīs, tur arī būs labi.”
Dziednieks uzskata, ka populārā romāna Vējiem līdzi galvenās varones Skārletas O’Hāras teiciens “par to es padomāšu rīt!” ir bīstams. “Tā var daudz ko palaist garām! Ja, tēlaini izsakoties, iespēju un izdevību vilciens ir piestājis tavā pieturā, bet tu tur neesi, jo dzīvo saskaņā ar modeli par to es padomāšu rīt, pienākot rītdienai, vilciens var jums aiztraukties garām nepiestājis, jo to bija darījis vakar, kad jūs nebijāt uz perona.”
Oskars Peipiņš uzskaita, ka rīt cilvēks var kļūt neinteresants gan darba kolektīvam, gan biznesa partneriem, gan kosmiskajām sfērām, kuras bija piedāvājušas tramplīnu atspērienam. “Pēc tam kosmiskā valodā nozīmē nekad. Ja gribi laimīgi dzīvot nākotnē, no pagātnes paņem tikai pozitīvo – cilvēkus, situācijas un atmiņas, kas tevi stiprina, pilnveido, atveseļo un attīra. Jo pagātne ir kapsēta, kur atdusas aizgājēji. Un, kā zinām, par aizgājējiem jārunā tikai labu vai neko. Ja, ejot savu ceļu, ievērosim šo principu un no pagātnes paņemsim tikai pozitīvo, labais tuvosies arī no nākotnes.”
Jebkura tikšanās, jebkurš pagrieziens mūsu dzīvē ir iespēja. “Ir tāds stāsts, ka pesimists, ejot pa kapsētu un redzot krustus, nodomā, kāda jēga dzīvot, ja visi reiz nomirsim. Savukārt optimists, ieraugot to pašu ainu, secina, ka viņam apkārt ir tikai plusa zīmes.”
Dziednieks iesaka būt apdomīgiem un vērīgiem, izvēloties savu dzīves ceļu un pavadoņus un izvirzot prioritātes. “Neviens nav pasargāts no problēmām, jo var zaudēt darbu, var piedzīvot vilšanos draugos, var trūkt naudas, lai atmaksātu kredītus. Taču šajās situācijās vajadzētu nevis krist izmisumā, bet padomāt, ko labu no tā visa varētu iemācīties, jo dzīves ceļā tās tiek piespēlētas nevis tādēļ, lai cilvēks justos kā upuris, bet lai kaut ko saprastu un taptu gudrāks. Ir jāprot nolasīt šo informāciju, interpretēt un izmantot savas personības evolūcijas labā, un sirsnīgi jāpateicas liktenim par to, ka arī mums ir pienācis laiks gūt jaunu pieredzi, zināšanas un ticību.”
Oskars Peipiņš teikto ilustrē ar visai izplatītu parādību. “Pie manis ne reizi vien nākušas sievietes, kurām ir neveiksmīga laulības dzīve, jo apprecējušās ar vardarbīgu dzērāju. Tad vaicāju – vai nav bijis tā, ka tētis dzēra un pacēla roku pret mammu, bet viņa pati, būdama bērns, tēvam šādu rīcību nepiedeva. “Nē, nē, piedevu!” parasti šīs sievietes atbild. Taču ne no sirds, zemapziņā tas iekodēts kā nepiedodams pāridarījums. Tā nu šai sievietei tiek sūtīts vīrs dzērājs.
Lai izkļūtu no tādas situācijas, brīdī, kad vīrs atkal pārradies mājās piedzēries, pārmetumu vietā vajadzētu sveču gaismā pasniegt garšīgas vakariņas sakot: “Kad esi iedzēris, kļūsti vīrišķīgāks.” Un redzēsiet, ka vīrs mainīsies. Jo kuram tad patīk, ka viņu slavē par cūcīgu rīcību? Piedzērušais, kurš ir inficēts ar antigarīgās pasaules vīrusu, vienīgi vēlas sievu pazemot. Bet sieviete varētu būt tik gudra, ka savās domās un rīcībā paceltos virs tā. Vajag vīru mīlēt tā, ka viņam neviena pudele nespēs sniegt to kaifu, ko mīlošā sieva.”
