Viens no galvenajiem visu neirožu cēloņiem
Mazvērtības komplekss ir pārdzīvojums par savu bezvērtību un eksistences bezjēdzīgumu, kad cilvēks jūtas kā brāķēta prece, kuru, ja nepažēlos, tad “norakstīs” un izmetīs atkritumos.Mazvērtības komplekss ir viens no galvenajiem visu neirožu iemesliem. Šī tēma ir tikusi apskatīta no visdažādākajiem skatu punktiem: sava svarīguma sajūta, patmīlība, nepārliecinātiba par sevi, pašapliecināšanās: – tās visas ir nestabila pašvērtējuma izpausmes, kas svārstās starp lepnību un nepilnvērtību.
«Pilnvērtīgas dzīves» surogāti
Psihologs Alfrēds Adlers apgalvoja, ka mazvērtības komplekss veidojas agrā bērnībā, kad bērns sāk apzināties, ka viņa iespējas nav bezgalīgas un, ka ne visas vēlmes var tikt piepildītas.Divi paši redzamākie mūsu iespēju ierobežotāji ir mūsu fiziskais ķermenis (materiālajā līmenī) ar visām savām vajadzībām un moralizējoša audzināšana (psiholoģiskā līmenī).Ar fantāzijām piepildītas bērnu rotaļas ir viens no veidiem kā kompensēt šos ierobežojumus. Izmantojot rotaļlietas, bērns pārvar ierobežojumus izspēlējot visdažādākās lomas, kuras reālajā dzīvē īstenot nav iespējams – tadā veidā viņš piepilda savas vēlmes.
Gadiem ejot, jau pieaudzis bērns turpina šādu savu ierobežojumu izspēlēšanu jau viņam aktuālās pieaugušo spēlēs.
- Var savu enerģiju sublimēt un izpausties radošā mākslā.
- Var savus kompleksus izspēlēt, terorizējot apkartējos – tas nav pats produktīvākais variants.
- Var tēlot, ka esi īpašs, svarīgs, liels cilvēks, kā to dara garīgie meistari.
- Var realizēties, līdzīgi bērniem: aizraujoties ar izdomu pasauli, ieslīgstot datorspēlēs, romānu lasīšanā, seriālu skatīšanā, kur, aizmirstoties, var izdzīvot svešu cilvēku dzīves.
Viens no pašiem sabiedrībā atbalstītākajiem veidiem kā kompensēt savus mazvērtības kompleksus ir, tā saucamā “veiksme”. Nav svarīgi, kādā jomā un kā, galvenais, lai cilvēks pats vairs nešaubītos par savu vērtību.Tātad variantu, kā sevi nomierināt attiecībā uz to, ka ar tevi viss ir kārtībā, ir ļoti daudz. Un nav obligāta prasība praktizēt tirāniju, lielummāniju vai zvaigznes no debesīm.
Mazvērtības kompleksa pretrunīgums
Mazvērtības kompleksa pamatā slēpjas BAILES.Virspusē tās ir bailes izrādīties nepilvērtīgam un tāpēc – nemīlētam, atstumtam, pazemotam, pamestam un vientuļam. Bet dziļākā līmenī visi šie pārdzīvojumi apvienojas bailēs no nāves.
Lai cik arī mākslīga un skarba nebūtu sabiedriskā morāle, jāatzīst, ka tā tomēr savu interešu labā, mudina cilvēkus uz pārmaiņām. Katram ir pazīstama apmierinājuma “garša”, kad savas sirdsapziņas pabarošanai ir ticis realizēts tā saucamais “pareizais” dzīvesveids. Mēs priecājamies un ar mierīgu sirdi atpūšamies pēc labi padarīta darba. No šāda viedokļa skatoties, mazvērtības komplekss strādā roku rokā ar izdzīvošanas instinktu. Daba tādā veidā mūs pasargā no dzīvībai bīstamās bezdarbības. Tāpēc vainas apziņu un savas niecības apziņu nevar viennozīmīgi nosaukt par kaut kādām ļaunām neirozēm. Tās liek mums attīstīties.
Taču te nu, lūk, arī ir galvenais “āķis”. Tieši tā cilvēks tiek iesaistīts apburtajā lokā, kad mazvertības komplekss vienlaicīgi izsauc gan pašrealizācijas alkas, gan bailes šajā “realizācijas” procesā zaudēt, pardzīvojot to, ka esi nekam nederīgs un bezpalīdzīgs, un tagad – jau saasinātā formā. Rezultātā mazvērtības komplekss stimulē kustēties divos pretējos virzienos:
Cilvēks gaida pārmaiņas un vienlaicīgi ir šausmās par to, ka visas šīs parmaiņas prasīs darbības, kuras, acīmredzami, liks ieraudzīt visas paša vājības.Šajā cīņā – alkas pēc parmaiņām un bailes no tām, kā likums, uzvar tad viens, tad atkal otrs. Taču, ja uzvar bailes, tad klāt visām pārējām negatīvajām sajūtām, var nākt depresija – kā pārdzīvojums par savas dzīves bezjēdzīgumu un bezcerīgumu. Un šajos apstākļos mazvērtības komplekss zeļ un plaukst, iegremdējot apziņu līdz personīgās elles dziļumiem.
Mazvērtības kompleksa pašapmāns
Mazvērtības komplekss ir satrunējusi nagla cilvēka Dvēselē. Un, lai sāpju grimase no šīs skabargas nebojātu personības “fasādi”, tiek lietotas maskas – ko rādīt sev un apkārtējiem. Mūsu sociālā personība ir savdabīga “psihiskā vitrīna”. Pēc Junga tas ir arhetips “persona” – maska, aiz kuras cilvēks slēpj savas neizdevīgās īpašības.Mazvērtības komplekss rada šaubas par savām paša patiesībām, vērtībām, par to, kas tu esi, uz ko vari balstīties, ejot pa dzīvi. Kopsummā tas viss noved pie tā, ka cilvēks nav pārliecināts par sevi. Sakompleksots un par sevi nepārliecināts cilvēks baidās, ka viņa izģērbtais tēls neizturēs kontaktu ar realitāti un sastapsies aci pret aci ar savu niecību.Mēs radām pašapmānu, lai noslēptos no realitātes, lai saglabātu melīgās maskas, kas sargā mūs no savas bezspecības apzināšanās dzīves priekšā. Pašos ielaistākajos gadījumos šis mehānisms izpaužas kā smagas klīniskas novirzes. Vienīgais, ko šāds kompleksu nomākts cilvēks vēlas savos Dvēseles dziļumos – lai viņu neatstumtu, bet bez nosodījuma PIEŅEMTU AR VISIEM VIŅA TRŪKUMIEM.
Mēs paši sevi vēlamies pieņemt tādus, kādi esam īsti un patiesi, lai atbrīvotos no sevis šaustīšanas un pazemošanas. Bet virspusē tas izskatās, ka gaidam atbalstu, paslavēšanu, labus vārdus, labu vērtējumu, medaļas un diplomus, bet pašos ielaistākajos gadījumos – pielūgsmi.
Atkarība no citu cilvēku viedokļiem ir nespēja balstīties uz savu viedokli par sevi pašu, šaubīties savās zināšanās par sevi, kas nozīmē nebūt parliecinātam par sevi.Ne velti holivudas filmās viens no pašiem spēcīgākajiem lamu vārdiem ir “neveiksminieks – lūzeris” – cilvēks, kurš ignorē iespējas, akcentējoties uz savas pasīvās bezdarbības iemesliem (tātad meklē atrunas), no bailēm noslēpies savā komforta zonā. Ir arī tāds viedoklis, ka “neveiksminieks” ir katrs autobusa pasažieris, kuram ir vairāk kā 30 gadu. Bet realitātē kā neveiksminieks var justies absolūti katrs, kuram nav svešs mazvērtības komplekss. Piemēram, kad starp ierastajiem saprāta tēliem sāk ielauzties nerealizēto sapņu tēli.
Ļoti bieži mēs pērkam dārgas, greznas lietas tikai tadēļ, lai pašapliecinātos, tikai tāpēc, ka mums kauns braukt sabiedriskajā transportā un ģērbties lētā apģērbā. Tādā gadījumā automašīna vairs nav pārvietošanās līdzeklis, bet gan greznuma lieta – tikai kārtējā spēļmantiņa un nodeva negausīgajam kompleksam. Ārējais dekors ir tikai īslaicīga iespēja uzturēt savu statusu un apslāpēt nevaldāmo kompleksu.Kad izbaudām savu nespēju realizēties, par neveiksminieku kļūstam jebkurā gadījumā – ar naudu vai bez naudas, un tas notiks līdz brīdim, kad spēsim izmainīt savas visdziļākās pārliecības.
Preces psiholoģija
Mazvērtības komplekss ir preces psiholoģija. Cilvēks pats sevi izstāda dzīves vitrīnā, lai nopelnītu potenciālo “pircēju” atzinību. Un, ja preci nepērk, viņš pats sevi ieraksta lietošanai nederīgo preču sarakstā. Mazvērtības komplekss – tas ir izdomāta pelējuma smaka, kā dēļ cilvēks pats sevi noraksta utilizācijai paredzēto preču sarakstā. “Pircējs” domā pavisam savādāk.Kad cilvēkam nav mazvērtības kompleksu, vai arī tas izpaužas ļoti vāji, viņš nebaidās zaudēt, nebaidās no kļūdām un neveiksmēm, jo viņam tās nesimbolizē zemu kvalitāti, bet tikai vērtīgu pieredzi.Tāds cilvēks neizjūt vajadzību izcelties uz citu fona, vai kļūt svarīgam uz citu rēķina, Mierīgi uztver gan kritiku, gan komplimentus. Situācijas novērtēšanā balstās ne uz emocijām, bet intuīciju, loģiku un saprātu.
Lai atjaunotu un nostiprinātu savu psihisko veselību ir nepieciešams izzināt un iepazīt sevi. Metožu ir ļoti daudz. Var strādāt ar savu psihologu vai sistemātisko pašanalīzi. Apzinātībā ļoti labi palīdz meditācija, dienasgrāmatas rakstīšana, uzvaru grāmatas rakstīšana, jebkurš apzināts darbs ar domāšanu, sajūtām un emocijām. Ļoti spēcīgi strādā mijiedarbība ar cilvēkiem, kad mēs sevi dziļāk iepazīstam attiecībās.
Kopsummā tas viss tiek darīts tāpēc, lai cilvēks atklātu pašu dziļāko patiesību par sevi un dzīvi.Kad cilvēks zin sevi, viņam nav bail pārbaudīt, cik patiesas un stipras ir viņa pārliecības. Pat tad, ja mēs visi ejam pa mazākās pretošanās ceļu, vēlme novienkāršot un atvieglināt savu dzīvi ir lieliska motivācija personības izaugsmei.
Autors: © Igors Satorins
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
