Es bieži satiekos ar cilvēkiem, kam ir 20, 30, 40 gadu, taču tik veci viņi izskatās tikai ārēji. Bet iekšēji viņi ir it kā palikuši tālā bērnībā un gaida mīlestību, kuru toreiz nesaņēma. Un paliek tur tikmēr, kamēr patstāvīgi neiemācās atrast apmierinājumu sevī, savā blogā raksta psiholoģe Irina Parfjonova.
Pēc viņas teiktā, mēs paliekam tajā vecumā, kurā jutāmies nepietiekami mīlēti.
Katrā vecumā ir savas prasības, bet tas nozīmē, ka vecāku rūpēm un mīlestībai ar katru gadu ir savas īpatnības.
Zīdaiņa vecumā sāk veidoties uzticība, tāpēc mīlestība mazulim ir mātes rūpes par viņa vajadzībām. Ja šajā vecumā māte ir neuzticama un atgrūž bērnu, tad tas rada aizdomīgumu un bažas par savu labklājību.
Pieaugušo dzīvē ar šādiem cilvēkiem ir grūti nodibināt kontaktu, attiecības viņi bieži pakļauj partneri uzticības pārbaudēm. Tuvās attiecībās šie ļaudis var sajusties neaizsargāti un ievainojami.
Nedaudz vēlāk, divu līdz trīs gadu vecumā, bērns mācās būt autonoms un attīsta paškontroli. Ja vecāki liek šķēršļus šajos virzienos, piemēram, nepacietīgi un uzstājīgi dara to, ka bērns pilnībā spēj paveikt pats, vai – tieši otrādi – sagaida darbības, kuras mazulis pats pastāvīgi paveikt nespēj, veidojas kauna sajūta.
Bet – ja vecāki pastāvīgi pārmērīgi gādā par bērnu un līdz ar to paliek kurli pret viņa patiesajām vajadzībām, bērnam izveidojas šaubas par savu spēju kontrolēt apkārtējo pasauli un saviem spēkiem.
Jau būdami pieauguši šādi cilvēki tā vietā, lai būtu pārliecināti, domā, ka citi cieši viņus vēro un attiecas ar aizdomām un nelabvēlību. Tāpat viņiem var parādīties obsesīvi kompulsīvā simptomātika vai paranoidālas bailes no vajāšanas.
Mīlestība bērnam trīs līdz sešu gadu vecumā izpaužas kā patstāvīgu darbību veicināšana, iniciatīvas atbalstīšana un tiesību uz zinātkāri un radošumu atzīšana.
Ja vecāki šajā periodā neļauj bērnam darboties patstāvīgi, pārmērīgi soda, atbildot uz viņa vajadzībām, attīstās vainas sajūta.
Un tad pieaugušo dzīvē šādiem “lielajiem” bērniem pietrūkst mērķtiecības un izlēmības, lai izvirzītu sev reālus mērķus un tos sasniegtu. Turklāt pastāvīgā vainas sajūta var kļūt par iemeslu pasivitātei, impotencei vai frigiditātei, kā arī psihopātiskai uzvedībai.
Skolas vecumā bērniem veidojas darba prieks. Ja šajā vecumā tiek apšaubītas bērna spējas vai statuss vienaudžu vidū, tas var atņemt vēlmi mācīties tālāk, kā arī var izveidoties nepilnvērtības sajūta, kas turpmāk var iznīcināt pārliecību par savu spēju efektīvi funkcionēt un pastāvēt pasaulē.
Ja bērni uztver sasniegumus skolā un darbu kā vienīgo kritēriju, pēc kura spriež par viņa vērtību, tad sabiedrībā izveidotajā lomu hierarhijā pieaugušo dzīvē viņi var kļūt par “darbaspēku”.
Es piedāvāju pasniegt roku savam iekšējam bērnam un palīdzēt viņam izaugt. Lai to paveiktu, atrodi savu bērnu dienu fotogrāfiju vai vienkārši iedomājies bērnu, kas tevī dzīvo. Cik viņam gadu? Kā viņš izskatās? Par ko domā? Kas ir blakus? Kas viņu satrauc? Parunā ar viņu.
Paņem papīra lapu un divus dažādu krāsu zīmuļus: vienu labajā rokā, otru – kreisajā. Ja esi labrocis, tad ar labo roku raksti sevis kā pieaugušā personā, bet ar kreiso – tava iekšējā bērna personā. Ja esi kreilis, tad otrādi.
Dialogā esi tikai tu un tavs iekšējais bērns. Kurš pirmais izies uz kontaktu? Ar ko jūs sāksiet savu saskarsmi. Uz taviem jautājumiem saņemtās atbildes var būt tev negaidītas.
Tagad, kad tu esi atradis bērnu un iesaistījies ar viņu sarunā, pienācis laiks izveidot savstarpējas attiecības. Komunicē ar iekšējo mazuli tik ilgi, cik viņam to gribēsies. Pavaicā, kas viņām pietrūkst. Nosauc viņu vārdā, saki siltus, labus vārdus, paud viņam savu mīlestību. Dod viņam kādu padomu.
Esi viņam tāds vecāks, kāds tev bija nepieciešams bērnībā.
Avots: “b17.ru”
