Interesanti, ka cilvēks var būt un atrasties vienā no diviem
apziņas stāvokļiem- vai nu es-apziņā vai vienā-apziņā. Pa vidu nekā nav. Ir
dualitāte- vai nu balts, vai melns. Bez pelēkā. Lai kā mums gribētos sapludināt.
Tajā brīdī, kad saprotam, ka dienas lielāko daļu atrodamies es-apziņā, esam
vērsti uz sevi, esam kā apsēsti ar sevi... es, es, es. Tajā brīdī sākas
pagrieziens. Tajā brīdī sākam apzināties, kas ar mums notiek. Un tad sākas
iekšējā izaugsme jeb garīgā izaugsme.
Mēs esam tālu aizvirzījušies un kārtīgi iepazinuši es-apziņas
lauku plašumus. Ļoti labi tajos orientējamiesJ, un tos patiesībā pārzinām daudz labāk par
vienas-apziņas stāvokļiem. Ja gribam iet nopietnu pašizaugsmes ceļu un pāriet
no es-apziņas uz vienu-apziņu, uz piepildītu, priecīgu un laimīgu iekšējo
stāvokli, tad sākumā tas ir jādara apzināti. Ir apzināti jāseko savam iekšējam
stāvoklim un jānosaka, kur es patlaban esmu? Un tad jau liela darba daļa
paveikta.
Kā nonākt vienā-apziņā? Apzināt, ka tur neesi, un ļooti
gribēt mainīt savu iekšējo stāvokli. Un ievērojami te palīdz dvēseles
meditācija. Var to saukt arī par apzinātās elpošanas praksi. Būšana
vienas-apziņas laukā ļauj piepildīt sirds vēlmes un soli pa solim rada jaunu iekšējo
pasauli. Jau daudz augstākās un tīrākās sajūtās un enerģijās. Pamazām atnāk
iekšējs miers, prieks, piepildījums, vieglums, pateicība, izdošanās, veiksme...
viss tas, ko tik ļoti vēlamies.
Ja gribi pamēģināt, kā tas ir, kādas ir sajūtas būt labo
lietu radīšanas laukā, vienotās apziņas laukā, tad dod ziņu. Padalīšos ar šo
īpašo elpošanas praksi.
marabrante@inbox.lv
