Visvairāk mīlestības vajag tiem bērniem, kuri uzvedas vissliktāk!

“Bērni, kuriem mīlestību vajag vairāk nekā citiem, izturas vissliktāk.” Labāk vairs nav iespējams pateikt.
Vai jums kādreiz ir bijusi šāda situācija: bērni pieprasa jūsu uzmanību, bet vienlaikus izturas pretīgi. Un jūs domājat: “Kāpēc atkal?! Atkal šīs bezgalīgās histērijas, dīkšanas, kaprīzes … “.
Bērni ir un paliek bērni
Mums ir grūti pastāvīgi atcerēties, ka bērni… ir tikai bērni. Viņiem ir vajadzīgs mūsu laiks un uzmanība, pat ja viņi nezina, kā to lūgt. Viņiem ir tikai daži gadi, un mēs sagaidām, ka viņi rīkosies kā pieaugušie.
Bet mūsu uzdevums ir iemācīt viņiem kā savaldīt savas jūtas.
Mana draudzene precīzi to aprakstīja savās piezīmēs:
“Manai mazajai meitiņai ir tikai 6 gadi, bet citreiz no viņas tiek sagaidīta 26 gadus vecas sievietes uzvedība: jāzina, kad jārunā un kad jāpaklusē; ir jāklausa mamma, tētis un skolotāja un gandrīz visi citi pieaugušie ar kuriem viņai ir kontakts. Tajā pašā laikā mēs gribas, lai pieņem patstāvīgus lēmumus un izvēles.”
Viņa tērē 6 stundas diennaktī, mierīgi sēžot pie sava galda un klausoties skolotāju. Problēmu izpēte un risināšana. Viņa mēģina saprast ar kuru viņa var būt draugs un kāds ir labs draugs. Viņa mēģina saprast, kas ir labi un kas slikti. Viņa cenšas saprast, kādi ir šīs pasaules noteikumi… un tajā pašā laikā no viņas pienākums ir dalīties savās mīļākajās rotaļlietās ar savu māsu.
Šīs informācijas mēdz būt par daudz un mazajam cilvēkam ir nepieciešams kaut kaut kādā veidā novirzīt stresu. Kā to darīt? Ne velti mazajai dvēselei ir blakus cilvēks ar kuru viņš jūtas drošībā un viņam nav jāizliekas.
Ja tas tā ir, ko mēs kā vecāki varam darīt lietas labā?
Mani uzrunā bērnu psiholoģes Keitijas Malinskas padoms:
“Viena no pirmajām lietām, ko saku vecākiem konsultācijās ir tā, ka bērna uzvedība ir saziņas veids ar mums, un, lai mēs mainītu viņa uzvedību, mums ir jāsaprot, kādu vēstījumu bērns nes ar savu uzvedību.”
Citiem vārdiem:
Nevēlamas uzvedības centrā ir kaut kas dziļāks, kaut kas šo uzvedību sāk vai nosaka. Šie slēptie motīvi parasti ir bērna neapmierinātās vajadzības.
Bērni, kas ārēji izturas neglīti, visticamāk, paši sevi uzskata par nelaimīgiem, nevēlamiem, nenovērtētiem, nespējīgiem, bezspēcīgiem vai ievainotiem. Šiem bērniem ir nepieciešama nevis kontrole, nevis īpašs sods, bet izpratne, līdzjūtība un atbalsts. MĪLESTĪBA.
Kā mēs varam bērnus atbalstīt?  
Kad vecāki saprot bērna izjūtas, viņi uzzina, ka bērna izjūtas nav bīstamas.
Tiklīdz bērnam ir ļauts izteikt ciešanas par mīļāko rotaļlietu ar kuru ir jādalās, vai izteikt sāpes sāpes sakarā ar to, ka viņa māte bija negodīga, vai arī savu kaunu, ka viņš nevarēja pareizi atbildēt mācību stundā vai viņa paša bailes, ka klasesbiedrs to apdraud, viņa garīgās brūces sāk vilkties. Tas notiek gandrīz kā maģija: tiklīdz bērns atrod veidu, kā izteikt un uzticēties, viņa dusmas iztvaiko un viņam ir vieglāk dzīvot.

Savukārt, ja mēs nerādām drošu vietu bērnam, kur piedzīvot dažādas sajūtas, viņš zaudēs savu temperamentu un izturēsies slikti, jo viņam nav citu veidu, kā tikt galā ar negācijām. Un tad mums rodas iespaids, ka šiem bērniem ir “dusmu poga”, ko viņi jebkurā brīdī ir gatavi nospiest.
Mūsu galvenais padoms ir palikt tuvu bērnam, kad viņš piedzīvo smagas emocijas. Esiet droša vieta.
Ja jūs zināt, kas ar bērnu notiek šobrīd, formulējiet to skaļi, lai viņš arī to varētu saprast. Klausieties un mēģiniet saprast. Parādiet, ka jūs to saprotat izmantojot vārdus. Piemēram: “Tu esi dusmīgs, jo tavs kluču tornis ir apgāzts.” Vai arī: “Tu esi skumjš, jo meitene negribēja ar tev spēlēties.”

Palīdzi bērnam tikt galā ar viņa jūtām!
Avots: econet.ru