Mēs esam pieraduši uzskatīt savu ķermeni par kaut ko atsevišķu, kaut ko, kas dara savu darbu bez mums, un, ja “pareizi” ar to rīkojamies, tas nodrošina mums ” labu pašsajūtu”. Daudzi ar to rīkojas tā, it kā ķermenis būtu vergs. Vai arī izturas pret to labi, taču pieprasa, lai tas verdziski izpildītu to vēlmes un iegribas.
Daži runā, ka ķermenis saņem ziņas no Dvēseles.
Daži runā, ka ķermenis saņem ziņas no Dvēseles.
Bet, ja nu iedomājamies, ka Dvēsele saņem ziņas no ķermeņa, ka ķermenis palīdz Dvēselei piemēroties zemes dzīvei, analizē, iztulko, iedod tīru lapu, spalvu un tinti, lai Dvēsele varētu rakstīt mūsu dzīves stāstu?
Iedomājieties, kā pasakās par burvjiem, ķermenis pats par sevi ir Dievs, skolotājs, mentors un pieredzējis pavadonis. Un, kas tad? Vai tiešām ir gudri visu dzīvi terorizēt šo skolotāju, kurš varētu tik daudz ko mums dot, tik daudz ko iemācīt? Vai mēs esam gatavi visu mūžu citiem dot iespēju nomelnot mūsu ķermeni, tiesāt to, uzskatīt par nepilnīgu? Vai mums pietiks drosmes pretoties vairumam, un pa īstam un dziļi ieklausīties savā ķermenī, šajā spēcīgajā un svētajā Dieva Radībā?
Mūsu sabiedrībai raksturīgā pieeja ir uztvert ķermeni kā skulptūru, un tā ir aplama. Ķermenis nav marmora statuja. Tam ir pavisam cita sūtība. Tā uzdevums ir aizsargāt, atbalstīt, ietilpināt sevī un aizdedzināt Dvēseli un Garu, būt atmiņu glabātuvei, piepildīt mūs ar sajūtām – labāko Dvēseles barību. Tas kalpo tam, lai mūs celtu, iedvesmotu, piepildītu mūs sajūtām; lai pierādītu to, ka mēs dzīvojam, mēs esam šeit; lai dotu mums pamatu un svaru. Ir nepareizi domāt par to tā, it kā tā būtu vieta, kuru mēs pametam, lai lidinātos garīgajās sfērās.
Ķermenis ir šīs pieredzes un pārdzīvojumu transporta līdzeklis. Ja nebūtu ķermeņa, nebūtu arī sajūtas, ka mēs pārkāpjam slieksni, sajūtam pacēlumu. Tas viss nāk no ķermeņa. Ķermenis ir raķete. Atrodoties tā vadības nodalījumā, Dvēsele skatās iluminatorā uz zvaigžņoto nakti un tai aizraujas elpa.
Mūsu sabiedrībai raksturīgā pieeja ir uztvert ķermeni kā skulptūru, un tā ir aplama. Ķermenis nav marmora statuja. Tam ir pavisam cita sūtība. Tā uzdevums ir aizsargāt, atbalstīt, ietilpināt sevī un aizdedzināt Dvēseli un Garu, būt atmiņu glabātuvei, piepildīt mūs ar sajūtām – labāko Dvēseles barību. Tas kalpo tam, lai mūs celtu, iedvesmotu, piepildītu mūs sajūtām; lai pierādītu to, ka mēs dzīvojam, mēs esam šeit; lai dotu mums pamatu un svaru. Ir nepareizi domāt par to tā, it kā tā būtu vieta, kuru mēs pametam, lai lidinātos garīgajās sfērās.
Ķermenis ir šīs pieredzes un pārdzīvojumu transporta līdzeklis. Ja nebūtu ķermeņa, nebūtu arī sajūtas, ka mēs pārkāpjam slieksni, sajūtam pacēlumu. Tas viss nāk no ķermeņa. Ķermenis ir raķete. Atrodoties tā vadības nodalījumā, Dvēsele skatās iluminatorā uz zvaigžņoto nakti un tai aizraujas elpa.
Autors: Klarissa Pinkola Estesa “Skrienošā ar vilkiem”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS
