Nekas nav noticis. Vīrieši nav kļuvuši sliktāki/labāki. Viņu nav palicis mazāk, un viņi nav pārstājuši cienīt ģimeni, vai vēl kaut kas. Pasaulē nav kļuvis mazāk mīlestības. Tās ir tieši tik pat daudz, cik bija.
Vienkārši agrāk bija pārāk daudz, PĀRĀK daudz savienību pret savu gribu. Tādi bija noteikumi un likumi. Ir sieviete, un viņai ir vajadzīgs vīrietis - tā ir aksioma un bauslis. Tradicionālā lietu kārtība - piekarināt abiem birkas "vīrs" un "sieva", un uz priekšu: "vese...lībā un slimībā, līdz nāve mūs šķirs..." Sievietei bija sava obligātā vieta. Katrai sievietei!
Vienkārši agrāk bija pārāk daudz, PĀRĀK daudz savienību pret savu gribu. Tādi bija noteikumi un likumi. Ir sieviete, un viņai ir vajadzīgs vīrietis - tā ir aksioma un bauslis. Tradicionālā lietu kārtība - piekarināt abiem birkas "vīrs" un "sieva", un uz priekšu: "vese...lībā un slimībā, līdz nāve mūs šķirs..." Sievietei bija sava obligātā vieta. Katrai sievietei!
Taču, izrādās, ka tas viss nestrādā. Izrādās, ka katrs no mums, pirmkārt, ir personība, ne tikai "vīrs" vai "sieva".
Izrādās, dzīve eksistē arī ārpus ģimenes un mātes pienākumiem. Ir darbs, karjera. Ir vaļasprieki. Ir pašizaugsme. Ir dažādi politiskie uzskati. Ir daudz, no kā pašai sevi izvēlēties.
Ja salīdzina ar mūsdienām, tad simts gadus atpakaļ cilvēks, nav svarīgi, vai vīrietis, vai sieviete, nebija tādas globālas dažādības, kā tagad. Visi bija apmēram vienādi. Līdzīgi ģērbās, lasīja, klausījās un aizrāvās arī apmēram ar kaut ko līdzīgu.
Tagad mēs esam sākuši vairāk domāt par sevi, kaut ko meklēt sevī, attīstīt to, realizēt. Tagad mēs esam diezgan sarežģīta puzles daļiņa, un mums nav viegli atrast sev piemērotu pāri.
Tādēļ mēs esam kļuvuši vientuļāki. Vecais sauklis "visi cilvēki ir brāļi, un visiem vienam otru ir jāmīl" vairs nestrādā.
Mēs visi esam dažādi.
Tagad mēs zinām, ka absolūtas laimes nav. Un nav arī absolūta izmisuma. Svarīgs ir balanss. Māka cienīt "balto" un pieņemt "melno".
Neieciklēties uz to, ka viss ir slikti, un negaidīt, ka viss vienmēr būs labi.
Vientulība - tas ir viens no etapiem. Fragments. Arī tam ir jēga, tāpat kā visam, kas ar mums notiek. Nevajag nepārtraukti meklēt atbildes. Dzīve dod visas atbildes.
Vientuļās sievietes
Mūsu valstī ir ļoti daudz vientuļu sieviešu. Laulības šķiršana vai attiecību pārtraukšana. Nespēja veidot ilglaicīgas attiecības, vai nevēlēšanās veidot nopietnas attiecības. Dažreiz tā ir traģēdija, bet dažreiz pašas izvēle. Stāstu ir daudz, un tie visi ir dažādi. Taču kaut kas visām šīm sievietēm ir kopīgs. Viņas meklē atbildi uz jautājumu: "Kādēļ es esmu vientuļa?" Šis jautājums skan sieviešu galvās - skaļi vai pie sevis, ar asarām acīs vai vienaldzīgā tonī.
Kādēļ es esmu vientuļa, un ko man ar to iesākt?
Meklēt? Samierināties? Apmeklēt kārtējo lekciju, kur man iestāstīs "kā laimīgi būt vienai", jeb palasīt blogu "Vientulība - īstu sieviešu sūtība", un pēc tam iedzert vīniņu un nomierināties.
"Es esmu stipra sieviete, un tādēļ esmu viena!" Bet varbūt: "Es esmu viena, jo esmu vāja un nespēju noturēt vīrieti"? Ir jānotur, vai "jāmāk atlaist"? Kādai ir jābūt? Tādai, kura "parāda vīrietim, ka viņš tiek novērtēts", vai arī "nedaudz vienaldzīgai, lai viņš nesajūt, ka esi no viņa atkarīga"?
Vai man, principā, ir vajadzīgas šīs atkarības, un vai man ir vajadzīgi šie vīrieši?
Tas viss ir līdzīgi, kā bērnībā kaleidoskopā: līdzko saliec musturu, tā "bams", kaut kas mazliet izkustējās un viss atkal sabira. Un jāsāk likt jauns. Un tā katru reizi.
Tas nogurdina. Nemitīgs: iepazīsti sevi -> atrodi pareizo atbildi -> iemācies būt laimīga, un pieņemt sevi tādu, kāda esi -> galvenais, lai tev ar sevi ir ērti un tā tālāk. Līdz bezgalībai. Pieraksties uz jogu un sāc meditēt. Palasi horoskopu, pie loga noliec monētiņas, aizej pie ekstrasensa. Draudzenes, vīns, psihologi, rakstnieki, gadījuma sekss, pastāvīgs sekss. Gribu bērnus? Negribu bērnus. Man ir labi ar sevi, vai es sev meloju? Un atkal uz riņķi: sāc ar to, ka iepazīsti sevi...
Tu taču vēlies ko citu, vai ne? Nomierināties un vienkārši dzīvot. Atrast atbildi: "Kādēļ es esmu viena un ko man darīt tālāk?" Vienkāršu atbildi, nevis psiholoģisku vai ezoterisku muļķību labirintu.
Kādēļ tad sievietes paliek vienas?
Tādēļ, ka kaleidoskops sen ir sasists, izbārstīdams pa zemi miljons dažādu daļiņu. Tas, no kā agrāk bija iespējams salikt kaut kādu bildīti, tagad ir izmētāts pa dažādiem stūriem. Pasaule ir mainījusies. No kārtīgas un ierobežotas patriarhālas pasaules, kurā sievietei bija noteikta loma, mēs esam nonākuši pasaulē, kurā sieviete pati izvēlas savu likteni.
Viss. Vairs nekas nav noticis. Vīrieši nav kļuvuši sliktāki/labāki. Viņu nav palicis mazāk, un viņi nav pārstājuši cienīt ģimeni, vai vēl kaut kas. Pasaulē nav kļuvis mazāk mīlestības. Tās ir tieši tik pat daudz, cik bija. Vienkārši agrāk bija pārāk daudz, PĀRĀK daudz savienību pret savu gribu. Tādi bija noteikumi un likumi. Ir sieviete, un viņai ir vajadzīgs vīrietis - tā ir aksioma un bauslis. Tradicionālā lietu kārtība - piekarināt abiem birkas "vīrs" un "sieva", un uz priekšu: "veselībā un slimībā, līdz nāve mūs šķirs..." Sievietei bija sava obligātā vieta. Katrai sievietei!
Taču, izrādās, ka tas viss nestrādā. Izrādās, ka katrs no mums, pirmkārt, ir personība, ne tikai "vīrs" vai "sieva". Izrādās, dzīve eksistē arī ārpus ģimenes un mātes pienākumiem. Ir darbs, karjera. Ir vaļasprieki. Ir pašizaugsme. Ir "child-free", "vīriešu profesijas", "feminisms" utt. Ir dažādas seksuālas izvēles. Ir dažādi politiskie uzskati. Ir daudz, no kā pašai sevi izvēlēties.
Ja salīdzina ar mūsdienām, tad simts gadus atpakaļ cilvēks, nav svarīgi, vai vīrietis, vai sieviete, bija diezgan aprobežota personība. Nebija tādas globālas dažādības, kā tagad. Visi bija apmēram vienādi. Līdzīgi ģērbās, lasīja, klausījās un aizrāvās arī apmēram ar kaut ko līdzīgu. Nebija tā, ka viens ir baņķieris-finansists, kurš klausās transu, nodarbojas ar boksu, guļ tikai zīda veļā, skrien maratonu un necieš cigarešu smaku. Bet otra ir marketinga speciāliste ar augstiem papēžiem un sarkanu lūpu krāsu, bet vakaros pasniedz jogu, kurai ļoti garšo steiki, bet noteikti bez asinīm, klausās Radiohead un neieredz mašīnas.
Tagad mēs esam sākuši vairāk domāt par sevi, kaut ko meklēt sevī, attīstīt to, realizēt. Tagad mēs esam diezgan sarežģīta puzles daļiņa, un mums nav viegli atrast sev piemērotu pāri. Tādēļ mēs esam kļuvuši vientuļāki. Vecais sauklis "visi cilvēki ir brāļi, un visiem vienam otru ir jāmīl" vairs nestrādā. Mēs visi esam dažādi.
Pajautājiet 10 sievietēm, kādēļ viņas ir vientuļas, un deviņas no viņām godīgi atbildēs: "nav neviena piemērota". Puzle nav salikusies. Vienam tracina viņas jogas nodarbības, otram patīk "zelta lietutiņš", trešais negrib pārdot savu milzīgo, neekoloģisko džipu, ceturtais smēķē, piektais nelieto alkoholu, sestais ir resns, septītais - pārāk tievs...
21.gadsimtā sieviete izvēlas! Pirmo reizi savā vēsturē! Izvēlas pati, nevis vadoties pēc norādēm no augšas. Izvēlas sev nevis "vīru", "bērnu tēvu", "ģimenes cilvēku", "ar noteiktiem nosacījumiem", "ar naudu", "saimniecisku", bet gan partneri! Savu puzles gabaliņu. Bez briesmīgās formulas: "pieradīšu – iemīlēšu". Tikai prasīgums. Pret sevi un citiem. Vēlme būt nevis "vienkārši laimīgai", bet gan "pilnvērtīgi laimīgai". Tagad tas ir iespējams un nepieciešams - būt personībai, kura pati nosaka spēles noteikumus. Un jā, tas nav tas vieglākais ceļš. Tajā ir vilšanās, vientulības mirkļi, izmisums. Tomēr tas ir labāk, nekā tukšums, kad esi "vienkārši sieva" un attiecībās "galvenais, lai nebūtu vientuļa".
Nebaidieties, esiet vientuļas. Jo tad, ja uzliekam uz pauzes galvā tikšķošo bumbu "kāpēc esmu viena?", un paskatāmies uz savu dzīvi no malas, tad, ko mēs ieraudzīsim? Viss ir normāli! Es esmu viena un tā ir mana izvēle. Tas ir mans ceļš. Pat tad, ja tā ir traģēdija, pat tad, ja tā ir briesmīga šķiršanās, pat tad, ja tie ir šausmīgi iekšēji kompleksi, kas pāraug izmisumā, - tas viss ir vienkārši daļa no manas dzīves. Atsevišķs periods, kas jāpārdzīvo.
Tagad mēs zinām, ka absolūtas laimes nav. Un nav arī absolūta izmisuma. Svarīgs ir balanss. Māka cienīt "balto" un pieņemt "melno". Neieciklēties uz to, ka viss ir slikti, un negaidīt, ka viss vienmēr būs labi.
Vientulība - tas ir viens no etapiem. Fragments. Arī tam ir jēga, tāpat kā visam, kas ar mums notiek. Nevajag nepārtraukti meklēt atbildes. Nevajag pārāk daudz rakņāties sevī. Dzīve dod visas atbildes. Jūsu mijiedarbība ar pasauli. Mazāk "domājiet" ar psihologu atbildēm un pieņemiet lēmumus ar guru palīdzību. Mazāk pieķerieties uzstādījumiem un stereotipiem. Nemeklējiet tajos atbildes uz "kāpēc es esmu vientuļa?" Katrai no mums ir savs personisks iemesls. Sava izvēle un savs stāsts. Nemeklējiet attaisnojumus šim stāvoklim, vienkārši turpiniet dzīvot.
Jo tam, vai esat partnerattiecībās vai nē, laulībā vai nē, nav nozīmes, - galvenais jūsu sajūtu faktors tik un tā esat jūs. Nekāds princis nepadarīs jūs labāku, un nekāda mīlestība neiedegs jūsu iekšējo uguni. Tā nenotiek. Tas ir pārbaudīts un pierādīts. Viss ir jāsasniedz pašām un jāizlaiž caur sevi. Visam ir nepieciešama personīgā piepūle. Gan laimei, gan vientulībai, gan mīlestībai, gan ciešanām, gan priekam, gan sāpēm.
Brīvība ir tad, kad mēs to visu apzināmies. Tādēļ daudzas sievietes pašlaik izvēlas dzīvi by myself. Pati par sevi. Katrā no mums vienmēr būs viss vissvarīgākais. Viss pārējais ir vien papildinājums. Palikt vienam nav nekas briesmīgs, tāpat kā tas, ka esat ar kādu kopā, nenozīmē, ka esat izglābta.
* Avots: Nikita Podgornovs, snob.ru
* No krievu valodas tulkoja Kristīna Zacesta;
* Korektore: Vineta Kurgāne
Izrādās, dzīve eksistē arī ārpus ģimenes un mātes pienākumiem. Ir darbs, karjera. Ir vaļasprieki. Ir pašizaugsme. Ir dažādi politiskie uzskati. Ir daudz, no kā pašai sevi izvēlēties.
Ja salīdzina ar mūsdienām, tad simts gadus atpakaļ cilvēks, nav svarīgi, vai vīrietis, vai sieviete, nebija tādas globālas dažādības, kā tagad. Visi bija apmēram vienādi. Līdzīgi ģērbās, lasīja, klausījās un aizrāvās arī apmēram ar kaut ko līdzīgu.
Tagad mēs esam sākuši vairāk domāt par sevi, kaut ko meklēt sevī, attīstīt to, realizēt. Tagad mēs esam diezgan sarežģīta puzles daļiņa, un mums nav viegli atrast sev piemērotu pāri.
Tādēļ mēs esam kļuvuši vientuļāki. Vecais sauklis "visi cilvēki ir brāļi, un visiem vienam otru ir jāmīl" vairs nestrādā.
Mēs visi esam dažādi.
Tagad mēs zinām, ka absolūtas laimes nav. Un nav arī absolūta izmisuma. Svarīgs ir balanss. Māka cienīt "balto" un pieņemt "melno".
Neieciklēties uz to, ka viss ir slikti, un negaidīt, ka viss vienmēr būs labi.
Vientulība - tas ir viens no etapiem. Fragments. Arī tam ir jēga, tāpat kā visam, kas ar mums notiek. Nevajag nepārtraukti meklēt atbildes. Dzīve dod visas atbildes.
Vientuļās sievietes
Mūsu valstī ir ļoti daudz vientuļu sieviešu. Laulības šķiršana vai attiecību pārtraukšana. Nespēja veidot ilglaicīgas attiecības, vai nevēlēšanās veidot nopietnas attiecības. Dažreiz tā ir traģēdija, bet dažreiz pašas izvēle. Stāstu ir daudz, un tie visi ir dažādi. Taču kaut kas visām šīm sievietēm ir kopīgs. Viņas meklē atbildi uz jautājumu: "Kādēļ es esmu vientuļa?" Šis jautājums skan sieviešu galvās - skaļi vai pie sevis, ar asarām acīs vai vienaldzīgā tonī.
Kādēļ es esmu vientuļa, un ko man ar to iesākt?
Meklēt? Samierināties? Apmeklēt kārtējo lekciju, kur man iestāstīs "kā laimīgi būt vienai", jeb palasīt blogu "Vientulība - īstu sieviešu sūtība", un pēc tam iedzert vīniņu un nomierināties.
"Es esmu stipra sieviete, un tādēļ esmu viena!" Bet varbūt: "Es esmu viena, jo esmu vāja un nespēju noturēt vīrieti"? Ir jānotur, vai "jāmāk atlaist"? Kādai ir jābūt? Tādai, kura "parāda vīrietim, ka viņš tiek novērtēts", vai arī "nedaudz vienaldzīgai, lai viņš nesajūt, ka esi no viņa atkarīga"?
Vai man, principā, ir vajadzīgas šīs atkarības, un vai man ir vajadzīgi šie vīrieši?
Tas viss ir līdzīgi, kā bērnībā kaleidoskopā: līdzko saliec musturu, tā "bams", kaut kas mazliet izkustējās un viss atkal sabira. Un jāsāk likt jauns. Un tā katru reizi.
Tas nogurdina. Nemitīgs: iepazīsti sevi -> atrodi pareizo atbildi -> iemācies būt laimīga, un pieņemt sevi tādu, kāda esi -> galvenais, lai tev ar sevi ir ērti un tā tālāk. Līdz bezgalībai. Pieraksties uz jogu un sāc meditēt. Palasi horoskopu, pie loga noliec monētiņas, aizej pie ekstrasensa. Draudzenes, vīns, psihologi, rakstnieki, gadījuma sekss, pastāvīgs sekss. Gribu bērnus? Negribu bērnus. Man ir labi ar sevi, vai es sev meloju? Un atkal uz riņķi: sāc ar to, ka iepazīsti sevi...
Tu taču vēlies ko citu, vai ne? Nomierināties un vienkārši dzīvot. Atrast atbildi: "Kādēļ es esmu viena un ko man darīt tālāk?" Vienkāršu atbildi, nevis psiholoģisku vai ezoterisku muļķību labirintu.
Kādēļ tad sievietes paliek vienas?
Tādēļ, ka kaleidoskops sen ir sasists, izbārstīdams pa zemi miljons dažādu daļiņu. Tas, no kā agrāk bija iespējams salikt kaut kādu bildīti, tagad ir izmētāts pa dažādiem stūriem. Pasaule ir mainījusies. No kārtīgas un ierobežotas patriarhālas pasaules, kurā sievietei bija noteikta loma, mēs esam nonākuši pasaulē, kurā sieviete pati izvēlas savu likteni.
Viss. Vairs nekas nav noticis. Vīrieši nav kļuvuši sliktāki/labāki. Viņu nav palicis mazāk, un viņi nav pārstājuši cienīt ģimeni, vai vēl kaut kas. Pasaulē nav kļuvis mazāk mīlestības. Tās ir tieši tik pat daudz, cik bija. Vienkārši agrāk bija pārāk daudz, PĀRĀK daudz savienību pret savu gribu. Tādi bija noteikumi un likumi. Ir sieviete, un viņai ir vajadzīgs vīrietis - tā ir aksioma un bauslis. Tradicionālā lietu kārtība - piekarināt abiem birkas "vīrs" un "sieva", un uz priekšu: "veselībā un slimībā, līdz nāve mūs šķirs..." Sievietei bija sava obligātā vieta. Katrai sievietei!
Taču, izrādās, ka tas viss nestrādā. Izrādās, ka katrs no mums, pirmkārt, ir personība, ne tikai "vīrs" vai "sieva". Izrādās, dzīve eksistē arī ārpus ģimenes un mātes pienākumiem. Ir darbs, karjera. Ir vaļasprieki. Ir pašizaugsme. Ir "child-free", "vīriešu profesijas", "feminisms" utt. Ir dažādas seksuālas izvēles. Ir dažādi politiskie uzskati. Ir daudz, no kā pašai sevi izvēlēties.
Ja salīdzina ar mūsdienām, tad simts gadus atpakaļ cilvēks, nav svarīgi, vai vīrietis, vai sieviete, bija diezgan aprobežota personība. Nebija tādas globālas dažādības, kā tagad. Visi bija apmēram vienādi. Līdzīgi ģērbās, lasīja, klausījās un aizrāvās arī apmēram ar kaut ko līdzīgu. Nebija tā, ka viens ir baņķieris-finansists, kurš klausās transu, nodarbojas ar boksu, guļ tikai zīda veļā, skrien maratonu un necieš cigarešu smaku. Bet otra ir marketinga speciāliste ar augstiem papēžiem un sarkanu lūpu krāsu, bet vakaros pasniedz jogu, kurai ļoti garšo steiki, bet noteikti bez asinīm, klausās Radiohead un neieredz mašīnas.
Tagad mēs esam sākuši vairāk domāt par sevi, kaut ko meklēt sevī, attīstīt to, realizēt. Tagad mēs esam diezgan sarežģīta puzles daļiņa, un mums nav viegli atrast sev piemērotu pāri. Tādēļ mēs esam kļuvuši vientuļāki. Vecais sauklis "visi cilvēki ir brāļi, un visiem vienam otru ir jāmīl" vairs nestrādā. Mēs visi esam dažādi.
Pajautājiet 10 sievietēm, kādēļ viņas ir vientuļas, un deviņas no viņām godīgi atbildēs: "nav neviena piemērota". Puzle nav salikusies. Vienam tracina viņas jogas nodarbības, otram patīk "zelta lietutiņš", trešais negrib pārdot savu milzīgo, neekoloģisko džipu, ceturtais smēķē, piektais nelieto alkoholu, sestais ir resns, septītais - pārāk tievs...
21.gadsimtā sieviete izvēlas! Pirmo reizi savā vēsturē! Izvēlas pati, nevis vadoties pēc norādēm no augšas. Izvēlas sev nevis "vīru", "bērnu tēvu", "ģimenes cilvēku", "ar noteiktiem nosacījumiem", "ar naudu", "saimniecisku", bet gan partneri! Savu puzles gabaliņu. Bez briesmīgās formulas: "pieradīšu – iemīlēšu". Tikai prasīgums. Pret sevi un citiem. Vēlme būt nevis "vienkārši laimīgai", bet gan "pilnvērtīgi laimīgai". Tagad tas ir iespējams un nepieciešams - būt personībai, kura pati nosaka spēles noteikumus. Un jā, tas nav tas vieglākais ceļš. Tajā ir vilšanās, vientulības mirkļi, izmisums. Tomēr tas ir labāk, nekā tukšums, kad esi "vienkārši sieva" un attiecībās "galvenais, lai nebūtu vientuļa".
Nebaidieties, esiet vientuļas. Jo tad, ja uzliekam uz pauzes galvā tikšķošo bumbu "kāpēc esmu viena?", un paskatāmies uz savu dzīvi no malas, tad, ko mēs ieraudzīsim? Viss ir normāli! Es esmu viena un tā ir mana izvēle. Tas ir mans ceļš. Pat tad, ja tā ir traģēdija, pat tad, ja tā ir briesmīga šķiršanās, pat tad, ja tie ir šausmīgi iekšēji kompleksi, kas pāraug izmisumā, - tas viss ir vienkārši daļa no manas dzīves. Atsevišķs periods, kas jāpārdzīvo.
Tagad mēs zinām, ka absolūtas laimes nav. Un nav arī absolūta izmisuma. Svarīgs ir balanss. Māka cienīt "balto" un pieņemt "melno". Neieciklēties uz to, ka viss ir slikti, un negaidīt, ka viss vienmēr būs labi.
Vientulība - tas ir viens no etapiem. Fragments. Arī tam ir jēga, tāpat kā visam, kas ar mums notiek. Nevajag nepārtraukti meklēt atbildes. Nevajag pārāk daudz rakņāties sevī. Dzīve dod visas atbildes. Jūsu mijiedarbība ar pasauli. Mazāk "domājiet" ar psihologu atbildēm un pieņemiet lēmumus ar guru palīdzību. Mazāk pieķerieties uzstādījumiem un stereotipiem. Nemeklējiet tajos atbildes uz "kāpēc es esmu vientuļa?" Katrai no mums ir savs personisks iemesls. Sava izvēle un savs stāsts. Nemeklējiet attaisnojumus šim stāvoklim, vienkārši turpiniet dzīvot.
Jo tam, vai esat partnerattiecībās vai nē, laulībā vai nē, nav nozīmes, - galvenais jūsu sajūtu faktors tik un tā esat jūs. Nekāds princis nepadarīs jūs labāku, un nekāda mīlestība neiedegs jūsu iekšējo uguni. Tā nenotiek. Tas ir pārbaudīts un pierādīts. Viss ir jāsasniedz pašām un jāizlaiž caur sevi. Visam ir nepieciešama personīgā piepūle. Gan laimei, gan vientulībai, gan mīlestībai, gan ciešanām, gan priekam, gan sāpēm.
Brīvība ir tad, kad mēs to visu apzināmies. Tādēļ daudzas sievietes pašlaik izvēlas dzīvi by myself. Pati par sevi. Katrā no mums vienmēr būs viss vissvarīgākais. Viss pārējais ir vien papildinājums. Palikt vienam nav nekas briesmīgs, tāpat kā tas, ka esat ar kādu kopā, nenozīmē, ka esat izglābta.
* Avots: Nikita Podgornovs, snob.ru
* No krievu valodas tulkoja Kristīna Zacesta;
* Korektore: Vineta Kurgāne
http://garavasara.com/articles/vientulas-sievietes
