Esot ar mirstošo cilvēku
Atpazīt aktīvas miršanas pazīmes un simptomus var būt ļoti noderīgi, kad pavadām draugu, radinieku vai pacientu pēdējos mirkļos, kad slimības vai vecuma dēļ viņš atstāj savu ķermeni. Visvairāk jautājumu rodas tieši par šo aktīvās miršanas stadiju un to, kā uztvert un vadīt mirstošā cilvēka procesus, kad viņš atgriežas pie savas būtības pamatiem.
Bieži vien, esot uz nāves gultas, rodas bažas par to, kāda būs mana nāve, un kā tieši es nomiršu. Atbilstoša medicīniskā informācija, atbalsts un līdzjūtīga paliatīvā aprūpe, kā arī tuvo cilvēku klātbūtne miršanas procesā var atvieglot lielāko daļu no šīm bažām.
Nereti pirms nāves iestājas koma, kurā notiek apziņai neaptverami procesi. Ir milzīgs izaicinājums sagatavot sevi, lai mierā spētu atstāt ķermeni vai šajā procesā atbalstītu kādu citu.
Aktīvā miršana
Dažas stundas vai dienas pirms savas fiziskās pastāvēšanas beigām mēs nokļūstam fāzē, ko sauc par aktīvo miršanu. Slimības stāvoklis dramatiski pasliktinās, mūsu fiziskā pastāvēšana tuvojas beigām, un strauji progresē nāves process. Šis laiks, iespējams, ir svarīgākais visā miršanas procesā. Kā Ošo bieži teica: “Tie ir vārti uz dievišķo vai pat uz apgaismību.”
Par nāves tuvošanos var liecināt vairākas detaļas. Lielākajai daļai cilvēku parādās pirmsnāves pazīmes, norādot uz to, ka organisms strādā arvien lēnāk, bet nav noteiktas secības, kādā šīs pazīmes parādās. Pārliecinošam vairākumam cilvēku ķermenis parasti piedzīvo vairākas fiziskas pārmaiņas, kam nav nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība vai augstu tehnoloģiju medicīniska iejaukšanās.
Neparastais dzīvajam ir normāls mirstošajam
Fizioloģiskās pārmaiņas ir dabisks ķermeņa veids, kā tas sevi sagatavo nāvei. Mūsu rokās ir atbalstīt mirstošo cilvēku: noslaucīt pieri, saslapināt lūpas, apgriezt ķermeni uz sāniem, to nomazgāt, kā arī maigi, patiesi un mierinoši sarunāties ar guļošo.
Fiziskās nāves tuvošanās pazīmes parādās vienlaicīgi ar izmaiņām apziņā, esībā un identitātē. Ir pieņemts, ka apziņa iegūst formu, izmantojot šķietami fizioloģisku starpnieku. Līdz ar bioloģiskajām sistēmām, kas ir labi pazīstamas rietumu zinātnei, šis starpnieks – prāts un ķermenis – sevī ietver bioenerģētiskos laukus, kas pavisam viegli apkļauj un caurauž ķermeni. Starpnieks ietver arī vareno prātu un citus komponentus no mūsu pieredzes. Budisma psiholoģijā tos sauc par skandhas – maņu orgāni, jūtas, spēja uztvert un atcerēties, neapzināti ieradumi un pati apziņa. Skandhas ir fiziskās dzīves smalkās sastāvdaļas – ego identitātes organizācijas struktūras, kas atļauj izdzīvot un būt patstāvīgam.
Tibetas budisti māca, ka
Visas šīs sastāvdaļas... sadalās, kad mēs nomirstam.
Miršanas process ir sarežģīts,
jo savstarpēji saistītas mūsu ķermeņa un prāta aspektu grupas
sadalās vienlaicīgi...
Katrai sadalīšanās stadijai ir sava fiziskā
un psiholoģiskā ietekme uz mirstošo cilvēku,
par ko liecina redzamas fiziskas pazīmes,
kā arī iekšējā pieredze.
Kā ķermenis sevi sagatavo pēdējai savas dzīves stadijaiPirmā nāves tuvošanās pazīme – ķermenis vairs nespēj uzņemt šķidrumu un uzturu, jo tos nevar pārstrādāt. Patiesībā mūsdienu medicīnas zinātnes atklājumi liecina, ka uztura un šķidrumu mākslīga uzņemšana padara miršanu daudz nepatīkamāku. Fizioloģiskās sistēmas – pat šūnu līmenī – mirst. Medicīniskā terminoloģijā to sauc par apoptozi, no grieķu “doties prom no dzīves”. Ierastais šūnu metabolisma cikls sastāv no attīstības, brieduma un nāves. Cilvēkam tuvojoties nāvei, fizioloģiskās sistēmas kļūst vienkāršākas. Šķiet, ka pastāv progresīvs un sistēmas līmeņa “sprādziens”, kad šūnas, sajūtot nelielas pārmaiņas savā uzbūvē, sabrūk, jo nonāk dabiskā procesā, kas signalizē, ka tās vairs nav vajadzīgas ķermeņa attīstībai.
A. H. Almaas ir teicis, ka viens no galvenajiem esības uzdevumiem ir “sagremot” jeb “metabolizēt” pieredzēto katrā no tās attīstības fāzēm. No transpersonālās psiholoģijas viedokļa “ēdiens”, ko cilvēks saņem šajā dzīves procesa stadijā, ir “garīgs ēdiens”, kas tiek pārstrādāts, lai veidotu attīstošos psiholoģiski-garīgu identitāti un apziņu.
Mirstošā ķermenis paliek nogurušāks un vājāks. Iespējams, ka cilvēks vairs nevar ne pakustēties, ne arī pielāgot savu pozīciju gultā. Acis reizēm var atvērties un fokusēties, var notikt pat dažas sarunas. Reiz kāds mirstošs draugs, pārejot citā eksistences valstībā, nereaģēja jau vairākas stundas. Tad kādā brīdī viņš pēkšņi nočukstēja: “Ak, tad redz, kā tas ir”.
Ievērojami paildzinās laiks, kas tiek pavadīts guļot. Miršanas laikā cilvēks bieži vien piedzīvo ļoti agras bērnības miega un nomoda paradumus. Tās ir normālas izmaiņas, kas notiek, jo ķermenis nespēj sevi pilnvērtīgi apgādāt ar skābekli, un mainās vielmaiņa.
Ķermeņa funkcijām arvien pasliktinoties, mainoties urīna izvadei un elektrolītu sastāvam, palielinās asiņu toksicitāte. Visas šīs izmaiņas ietekmē dažādus savstarpēji saistītus iegareno smadzeņu centrus, kas ir atbildīgi par miega ciklu, tostarp arī locus ceruleus. Locus ceruleus ir galvenā vieta smadzenēs, kur tiek ražots norepinefrīns jeb noradrenalīns. Mirstošais bieži vien šķiet nekomunikabls, nereaģē, un viņu pat ir grūti pamodināt. Tie, kuri ar mani ir varējuši sazināties vārdiski vai arī bez vārdiem, ir norādījuši uz plašām izmaiņām, kam viņi iet cauri dziļi sevī laikā, kamēr ārēji izskatās nomākti, noslēgti vai vienkārši guļoši. Tomēr tā ir tuvojošās nāves pieredzes “pozitīva nomākuma” pazīme – dziļa vēršanās sevī, lai piekļūtu viņpus esošajam.
Citas pazīmes un simptomi, kas norāda uz ķermeņa beigu tuvošanos
Viena no tām ir “beigu satraukums”, kas manifestējas kā nemiers. Vērotājs var pamanīt nemierīgas un atkārtotas kustības, piemēram, mirstošā ekstremitāšu drebēšanu, gultasveļas raustīšanu vai ko līdzīgu. Tas gadās visai bieži, un ir sasaistīts ar traucētu asins piekļuvi smadzenēm un citām metabolisma izmaiņām, tai skaitā palielinātu asins skābumu.
Ir novērots, ka raustīšanos bieži vien var nomierināt ar izmaiņām enerģijas laukā, piemēram, ar apzinātu pieskārienu vai reiki. Arī mūzika ar alfa un teta smadzeņu viļņiem vai īpaša kristīgās tradīcijas mūzika, kas palīdz sagatavoties nāvei, var būt nomierinoša un veicina apziņas nokļūšanu tālākās dimensijās. Tāpat lūgšanas vai meditācija, kas atbilst mirstošā ticībai, Atisha meditācija vai vienkārša klusēšana un kopīga elpošana ar mirstošo pēc manas pieredzes ir dziļi mierinošas. Bieži vien šo šķietamo satraukumu var nomierināt tuvinieka balss vai arī savas plaukstas nolikšana zem mirstošā plaukstas.
Tuvojoties nāvei, var parādīties dezorientācija. Aizgājējs var nesaprast vietu un laiku, kurā atrodas, vai pat savu identitāti. Pieļauju, ka cilvēks dziļākas apziņas līmeņos pielāgojas jaunai laika, telpas un identitātes struktūrai un ir pārkāpis pāri sava prāta ego apziņas līmenim un iedomai, ka ir atdalīts no Visa. Daudz no tā, kas notiek šīs nāves stadijas laikā, nav vārdos pasakāms.
Novērojumi ir smalkas nianses, patiesas būtības un dziļas saiknes mirkļi, neartikulēti žesti, skatieni, ķermeņa gaismas izstarojums. Pat ja to izdodas ielikt vārdos, manuprāt, tie nespēj izteikt manu dziļāko pārliecību par to, ka, cilvēkam atrodoties atbrīvošanas un vēlības priekšā, notiek psiholoģiski garīgas pārmaiņas. Bieži esmu redzējis cilvēkus atveram acis, koncentrējoties uz kaut ko, kas man nav saskatāms, plaši un mierpilni pasmaidot pilnībā bez bailēm.
Urinācija ir samazināta, un bieži rodas pūšļa un zarnu nesaturēšana, jo šajās sistēmās iesaistītie muskuļi lēnām atslābinās. Išēmija un samazināta asiņu plūsma noved pie mazākas skābekļa piegādes un ierobežo vairāku orgānu un sistēmu funkcijas. Visa pieejamā ķermeņa enerģija tiek koncentrēta, lai uzturētu pamatfunkcijas – plaušu un sirds darbību. Parasti pirmās pārtrauc darboties citas sistēmas: aknas, nieres un aizkuņģa dziedzeris. Samazinātas šo orgānu funkcijas noved pie to galīga sabrukuma, kas savukārt rada papildu stresu jau tā novājinātajām asinsrites un elpošanas sistēmām, līdz arī tās beidz funkcionēt, un fiziskais ķermenis nomirst.
Asinsritei palēninoties, mirstošā cilvēka rokas un kājas var kļūt bezkrāsainas. Bieži vien uz tās puses, uz kuras cilvēks guļ, parādās tumši plankumi, kur gravitācijas ietekmē sakrājas asinis. Samazinoties skābekļa piegādei, nagi un pirksti kļūst zilgani. Lai gan nav neparasti, ka mirstošajam ir drudzis, rokas un pēdas var šķist vēsas. Tā ir normāla pazīme tam, ka asinsrite koncentrējas uz svarīgāko orgānu uzturēšanu pie dzīvības.
Vairākas stundas uzmanīgi vērojot mirstošo, var pamanīt, ka ādas krāsa kļūst gandrīz caurspīdīga, lāsmojoša vai viegli mirdzoša. Mirdzums parādās līdz ar pārmaiņām enerģijas laukā apkārt ķermenim, un mūsu valoda neļauj to pilnvērtīgi aprakstīt. Enerģijas lauka līmenī fiziskās nāves tuvumu var raksturot kā šī lauka pastiprināšanos. Esmu pamanījis siltuma palielināšanos sirds un galvas rajonā, kā arī enerģijas samazināšanos ekstremitātēs un ķermeņa apakšdaļā. Starojums, ko tikai smalki varu saskatīt ar acīm, dažkārt liekas pulsējam, kad mirstošais cilvēks arvien vairāk ļaujas nāvei un tiek aiznests dziļāk valstībā, ko dēvēju par svētu, Vēlību, Garu, Dievišķo.
Cilvēkam aktīvi mirstot, elpošanas ritms mainās
Pārmaiņas elpošanā var ilgt no dažām minūtēm līdz pat vairākām dienām, atkarībā no tā, kādā veidā mirst noteiktā apziņa, kas mājoja aizejošajā ķermenī. Bieži novērojama tā saucamā “Čeina-Stoka elpošana”, kurā vieglai, ritmiskai elpošanai periodiski seko dažu sekunžu līdz vairāk kā minūti ilga neelpošana, kam atkal seko strauja un dziļa elpošana.
Reiz es strādāju ar kādu ziņkārīgu sievieti, kas par miršanas procesu bija veikusi ievērojamu pētījumu. Esot ļoti tuvu nāvei, viņa uz īsu brīdi atgrieza savu apziņu šajā pasaulē, vēroja pati savu elpošanas ritmu un nočukstēja: “Jā, šai jābūt Čeina-Stoka elpošanai”. Tad viņa aizvēra acis, atgriezās turp, lai kur tas arī būtu un ko mēs kādu dienu arī uzzināsim, un mierīgi nomira.
Mirstošais cilvēks reizēm var elpot arī strauji, sekli un elsojot. Reizēm izelpu pavada vaidas. Lai gan klātesošajiem notiekošais var likties šausminošs, mirstošajam tas ne vienmēr ir ciešanu signāls, bet gan skaņa, kas veidojas gaisam plūstot cauri dziļi atslābinātajām balss saitēm.
Cilvēks var izdvest arī gārdzošas skaņas, kas nāk no plaušām, audiem piepildoties ar šķidrumu. Arī šīs skaņas var būt briesmīgi dzirdēt, tomēr tie, kas strādā ar mirstošajiem un vēro viņus izdvešam šīs skaņas, pamana daudzās pazīmes, kas liecina par viņu dziļo atslābumu. Manuprāt, kad tiek izdvestas šīs elpošanas skaņas, mirstošā apziņa jau sen ir atstājusi ķermeni un atrodas daudz patīkamākā dimensijā, kurā prāts un ķermenis ir vien daļa no apziņas.
Bieži vienīgā redzamā ķermeņa kustība šajā stadijā ir miega artērijas pulsēšana un neregulāra krūšu kurvja pacelšanās un nolaišanās. Smalkākā līmenī, protams, ir pamanāmas izmaiņas cilvēka enerģijas laukā – pastiprināšanās, izplešanās ārpus tā parastajiem parametriem ap fizisko ķermeni un bieži pacelšanās cauri čakrām jeb enerģijas centriem, attālinoties no apakšējām ekstremitātēm un nostiprinoties pie sirds un galvas čakrām. Tiem, kas pamana šīs smalkās nianses, ir skaidrs, ka nāve ir pavisam tuvu.
Līdzība ar tuvās nāves pieredzi
Iekšēji attiecībā uz fizioloģiskajām pārmaiņām, kuras nevaram redzēt, notiek vēl daudz kas. Ir loģiski pieņemt, ka fizioloģiskās pārmaiņas, kas norisinās tuvās nāves pieredzē, līdz noteiktam brīdim piedzīvo arī esot tuvojošās nāves pieredzē. Galu galā ir pieejami stāsti par tuvās nāves pieredzi no cilvēkiem, kuru smadzeņu darbība, kā arī elpošanas un refleksu sistēmas pārtrauca darboties, kas medicīniski norāda uz nāvi.
Liela daļa procesu norisinās priekšējā smadzeņu stumbra daļā. Tieši šeit tiek regulētas un kontrolētas ķermeņa dzīvībai svarīgās funkcijas, sevišķi, elpošana un sirdsdarbība. Šīs smadzeņu daļas, kas atrodas dziļi smadzeņu audos un tādējādi ir labi pasargātas, ir īpaši jutīgas pret izmaiņām asinsspiedienā un skābekļa saturu asinīs, par ko tās liecina tieši vai arī ar cirkulējošo peptīdu starpniecību. Šajā rajonā tiek reģistrēti draudi smalkajai dzīvojošā un elpojošā ķermeņa ekosistēmai, un tas ar sarežģītu atpakaļsaistes mehānismu palīdzību ir saistīts ar autonomo nervu sistēmu.
Izmaiņas autonomajā nervu sistēmā
Autonomā nervu sistēma, kas regulē iekšējo orgānu darbību, maina savu dinamiku, kas ir saistīta ar transpersonālu pasauļu pieredzējumu, īpaši ar vīziju un neapzinātu ideju piedzīvošanu – sevišķi Spožo Gaismu, kas minēta Tibetas Bardo procesā jeb atrašanās uz Zemes starp divām dzīvēm.
Autonomā nervu sistēma darbojas, pateicoties līdzsvaram starp simpātisko un parasimpātisko nervu sistēmu, ko kontrolē locus ceruleus. Interesanti, ka tas atrodas pie čiekurveida dziedzera, ko Indijas jogas tradīcijās uzskata par kroņa čakras jeb enerģijas centra fizisko formu. Daudzas jogas meditāciju sistēmas māca, ka tieši caur šo čakru un trešās acs čakru, kas ir saistīta ar hipofīzi, ir iespējams paplašināt sava ķermeņa apziņu.
Novērojumi ļauj izdarīt spekulāciju, ka kaut kur šajā ķermeņa rajonā gan acīmredzamajos, gan smalkajos augstākajos enerģijas centros transformējošiem pieredzējumiem ir nozīmīgas fizioloģiskas izpausmes, kas atklājas gan “tuvās nāves refleksā”, gan izsmalcinātās meditāciju tehnikās. No šī rajona autonomā nervu sistēma realizē savu darbību, kontrolējot simpātisko un parasimpātisko nervu sistēmu.
Simpātiskā nervu sistēma ir šī aizsargmehānisma vienmēr modrā daļa, kas draudu gadījumā aizstāv organismu. Aizsākoties krūškurvja rajonā, tā atbilstoši draudiem regulē asinsspiedienu, pulsu, asins piesātinājumu ar skābekli, elpošanu un sirdsdarbību. Parasimpātiskā nervu sistēma nesākas vis ķermeņa enerģijas sistēmas centrā, bet gan pie zemākajām un augstākajām čakrām. Vairumā gadījumu parasimpātiskā nervu sistēma reaģē uz simpātiskās nervu sistēmas darbību, radot līdzsvaru un dziļi atslābinot ķermeni, kas tiek panākts paplašinot perifēros asinsvadus un radot spēcīgu smadzeņu garozas išēmiju. Ekstrēma fiziskā stresa vai nāves gadījumā savienojums starp abām nervu sistēmām ir zaudēts, un miršanas procesā pienāk nāve.
Tuvojoties nāvei, izdalās beta endorfīni un citi neiropeptīdi. Piedzīvotais iekšēji ir visa ķermeņa dziļa relaksācija – tik spēcīga, ka apziņa par apkārtējo pasauli izzūd. Šādu stāvokli, kas tik ļoti nelīdzinās parastajai apziņai, var piedzīvot vienīgi dziļā miegā, pārdozējot narkozi, nāves gadījumā vai arī noteiktos meditēšanas stāvokļos tālu apziņas transpersonālajā dimensijā.
Tuvās nāves piedzīvošana, dziļākie meditācijas stāvokļi, ļaušanās, iekšējais klusums un varam pieņemt, ka tuvojošās nāves pieredzēšana – visam šim ir kas kopējs – svētlaime un pilnīgs miers.
Avots: http://www.oshonews.com
No angļu valodas tulkoja Matīss Freimanis speciāli priekš www.garavasara.com
Korektore: Liene Lāce
