Ja jūties vainīgs par kaut ko, ko izdarīji pagātnē, tu vienkārši iznīcini savu nākotni. Vainas sajūta, kā neviena cita emocija, spēj sabojāt tev dzīvi, atņemt prieku un iedvesmu. Bet neraugoties uz to, daudzi cilvēki turpina dzīvot ar vainas sajūtu, uzskatot, ka ir ļoti pareizi vainot sevi. Aplūkosim desmit iemeslus, kāpēc vainas sajūtai tavā dzīvē nav vietas!
Vainas sajūta programmē neveiksmei. Nevar nenovērtēt mūsu pašu emocijas un nostādnes, kas ietekmē enerģijas atbrīvošanās procesu. Ja tu vaino sevi par pagātnes kļūdām, tu arī šodienas enerģiju novirzi šajā gultnē. Šajā gadījumā tava vainas sajūta automātiski programmē uz līdzīgu kļūdu pieļaušanu nākotnē. Ja tu negribi īstenot pagātnes scenāriju savā tagadnē un nākotnē, ir jāatsakās no vainas sajūtas.
Vainas sajūta atņem prieku. Tavas kļūdas ir palikušas pagātnē, bet – ja tu jūti vainu par tām, tu emocionāli paliec tajās pašās situācijās. Mūsu smadzenes neatšķir laiku un nožēlu par pagātnes kļūdām, tāpēc pārceļ tās tajā pašā stāvoklī, kā tad, kad tās tika pieļautas. Tāpēc arī pašlaik, izjūtot vainas sajūtu, tu atņem sev prieku.
Vainas sajūta veicina negatīvās domāšanas attīstību. Prasme pozitīvi domāt, noskaņojoties uz panākumiem un gaišu nākotni, priecāties par tagadni – tie visi ir laimīga un harmoniska cilvēka “simptomi”. Pozitīvā enerģija akumulē enerģiju jauniem panākumiem. Taču tavā prātā iestrēgusī vainas sajūta neļauj šim procesam īstenoties un pakāpeniski izraisa pieradumu negatīvi domāt.
Vainas sajūta iznīcina pārliecību. Cilvēks, kas cieš no vainas sajūtas, nav pārliecināts par sevi, savu nākotni, savām spējām un panākumiem. Viņš ir ieciklējies uz to, ko nav izdarījis pareizi, un tas liedz viņam pareizi novērtēt sevi. Nepievēršot uzmanību savām labajām īpašībām un koncentrējoties uz pagātnes kļūdām, mēs pakāpeniski iznīcinām pārliecību par sevi, pašnovērtējumu un zaudējam ticību labai nākotnei.
Vainas sajūta padara mūs vientuļus. Tas, ka mēs sevi nosodām sevi, mūs attālina no citiem cilvēkiem. Pakāpeniski iegrimstot nožēlā un apsūdzot sevi par savu agrāko rīcību, mēs izveidojam šķēršļus attiecībās, distancējoties pat no tuvākajiem cilvēkiem, kam ir pa spēkam palīdzēt mums izkļūt no šīs problēmas. Pat atrodoties sabiedrībā, mēs varam justies vientuļi, ja jūtam vainu par pagātni.
Vainas sajūta noved pie depresijas. Agri vai vēlu vainas sajūta pārņem cilvēka emocijas un psihi tik spēcīgi, ka sāk attīstīties depresija. Kā likums, depresīvi traucējumi uz vainas sajūtas fona norit nedaudz spēcīgāk, jo stāvokli pasliktina nevēlēšanas piedot sev un “atlaist” galveno problēmas cēloni.
Vainas sajūta anulē panākumus nākotnē. Ja cilvēks sevi nosoda un nožēlo par to, kā rīkojies pagātnē, viņš palaiž garām daudzas iespējas, kuras palīdz mainīt tagadni un nākotni. Vienkāršāk sakot, vainas sajūtas dēļ cilvēks liedz sev daudzas iespējas un izredzes kļūt veiksmīgs. Neatlaižot vainu un nepiedodot sev, nav iespējams gūt mācību no pagātnes kļūdām, lai izmantotu tās ar maksimālu izdevīgumu sev un savai dzīvei.
Vainas sajūta izraisa prokastināciju (vilcināšanos). Prokastinācija ir bīstama problēma, jo tā paralizē cilvēka virzību uz priekšu. Kad mūs pārņem vainas sajūta, mēs vilcināmies tā vietā, lai darbotos savas dzīves uzlabošanas vārdā. Sevis vainošana sasaista cilvēku, neļauj viņam saglabāt izlēmību, spert drosmīgus soļus un virzīties uz priekšu. Ilgtermiņā cilvēkam attīstās prokastinācija, bet apturēt to mēdz būt ļoti grūti.
Vainas sajūta izraisa bailes spert jaunus soļus. Šodien tu jūties vainīgs, bet rītdien sāksi izjust bailes pirms pieņemt lēmumus un rīkoties turpmāk. Bailes no neveiksmes ir nepārliecinātības auglis. Tā kā vainas sajūta liek mums koncentrēties uz negatīvo mūsu pagātnes pusi, mēs projicējam neveiksmes arī uz mūsu nākotni, kas izraisa bailes un pat spēj pāraugt fobijā.
Kā redzi, ir pamatoti iemesli, lai sev piedotu un ar tīru sirdsapziņu, bet galvenais – ar vērtīgu pieredzi, virzīties tālāk, atveroties jauniem panākumiem un laimei.
Avots: Mirror-venus.ru/ La.lv
