Šeit un tagad
Reiz kaut kur cilvēks sajutās «ne īpaši labs», ne pilnībā atbilstošs tai sabiedrībai, kurā atradās. Visticamākais, viņš bija pavisam maziņš un nespēja adekvāti novērtēt situāciju. Tie secinājumi, kurus tobrīd viņš izdarīja, kļuva par programmām – “draiveriem”, zemapziņas virzošo spēku, kas ved cilvēku pa viņa dzīvi.Vai esi ievērojis, ka dzīvē darbu vienmēr ir vairāk, kā laika? Lai ko tu darītu, lai cik ātri tu kustētos, laika vienmēr pietrūkst?
Dīvaini, vai ne? Šīs ilūzijas kājas aug no stratēģijas, kuru var nosaukt par SASNIEDZĒJU.
Tās uzstādījums skan apmēram sekojoši:
Man kaut kas ir jāizdara, jāsasniedz, lai justos pietiekami labs, adekvāts un mīlēts. Bet, ja es nepaspēšu, nesasniegšu, neizdarīšu visu, kas vajadzīgs, es būšu slikts.
Tas nozīmē, ka tieksme visu paspēt izriet no BAILĒM. Baidoties, ka būsi slikts, ja kaut kas neizdosies.
Un tagad iedomājies, ka tu savā dzīvē vairs neko nesasniegsi, tev vairāk neviens neieliks nevienu piecinieku, viss paliks kā ir. Un, ko tad? Tavs garastāvoklis mainās un tāds variants tev neder? Tu jūti trauksmi, aizvainojumu, vainas sajūtu, niknumu, kaunu, citas nepatīkamas sajūtas?
Tas ir viņš – SASNIEDZĒJS, kas atgādina par sevi. Tas neļauj tev sevi mīlēt tādu, kads esi, tieši tagad, bez jauniem sasniegumiem, kaut maziņiem.Vai esi ievērojis to, ka tev ir ļoti svarīgi tas, kā citi cilvēki tevi novērtē, novērtē to, ko tu dari? Tava mamma vai vīrs slavē tevi par padarīto? Un kā tev ir tad, kad viņi ir neapmierināti? Kad tu izvēlies savas fotogrāfijas, ko ievietot sociālajos tīklos, esi ievērojis, ka izvēlies vienu no 10? Tāpēc, ka tikai tajā tu sev patīc pa īstam, un tu zini, ka tā savāks visvairāk “like”?
Un kas notiek tad, kad kāds komentārā uzraksta, ka tu izskaties kaut kā, ne tā? Labāk taču ir tad, kad tevi slavē, nevis kritizē, vai ne? Šī stratēģija saucās MEKLĒT APSTIPRINĀJUMU.
Vai gan ir vērts atkārtoties, ka, ja iedomājies, ka vairs tev neredzēt nevienu “like”, nevienu uzslavu, tad tava vērtības sajūta savās acīs kritīsies. Bet kritika un neapmierinātība ar sevi nopietni sabojās tavu garastāvokli.
Cilvēks, kurš meklē apstiprinājumu, Dievam tic mazāk, kā tam, ka uzslava viņu padara vertīgāku, bet kritika – nevērtīgu. Šīs ticības pamatā arī ir BAILES.
Un, kā ar to, ka vajadzīgs arvien lielāks un labāks? Iedomājies, ka tev vairs nekad nebūs iespējas nopirkt jaunu telefonu vai mašīnu? Vai neizdosies atjaunot savu garderobi? Pirkumi vairs nebūs domāti tev, tikai pats nepieciešamākais. Tādas šausmas varētu tev sabojāt visu dzīvi, ne tikai garastāvokli? PATĒRĒTĀJS – tā ir tā personības daļa, kas tic, ka nopērkot kaut ko jaunu, vari kļūt par “cienīgu” cilvēku.
Nav pirkumu – nav laimes, nav cieņas pret sevi un savu dzīvi. Protams, ka saknē atkal dzīvo BAILES.
.
Vēl ir viens variants – būt noderīgam, palīdzēt, izklaidēt citus. Nosauksim šo stratēģiju – PALĪGS. Nu, nē, svētumu nevajag aiztikt! Palīdzēt cilvēkiem, tas taču ir varoņdarbs, tikai pa īstam pateicīgi un labi cilvēki tā dzīvo – citu dēļ, ne sevis. Vai tad tā nav patiesā dzīves jēga?
Grūti runāt par dzīves jēgu tad, kad traumētā ego pašvērtējums ir balstīts uz palīdzēšanu citiem.
10% cilvēku patiešām ir iedzimta nosliece uz altruismu, viņiem vienkārši patīk palīdzēt citiem. taču, ja tev nebūs iespējas kādam palīdzēt, ja tavi pakalpojumi vairs nevienam nebūs vajadzīgi, kas notiks ar tavu laimi?
Šīs un līdzīgas stratēģijas patiesībā ir KOMPENSĀCIJAS. Tas nozīmē uzvedība tendēta uz to, lai kaut kādā veidā samazinātu sāpes un diskomfortu. Sāpes un diskomfortu, kuri šajā brīdī neļauj būt apmierinātam ar sevi un ar savie dzīvi «vienkārši tāpat».
Mūsu dzīve piedāvā milzum daudz dažādu iespēju realizēt kompensācijas stratēģijas. Kamēr kompensācija strādā, cilvēks netiecas no tās atteikties. Pat tad, kad esi vīlies savā kompensācijā, tu meklē jaunu, to, kas aizvietos iepriekšējo.
Tikai nopietna krīze, depresija vai kādas līdzīgas situācijas var likt cilvēkam nopietni izvērtēt šo stratēģiju patiesās saknes.Sliktā ziņa ir tā, ka, jo vairāk tu saņem pozitīvu atpakaļsaiti šo kompensāciju realizācijas procesā, jo spēcīgāk tu iesakņojies savā sākotnējā neadekvātumā un nepilnvērtībā.
Zemapziņā tu arvien stiprāk tici tam, ka «pats par sevi es esmu nepietiekami labs». Katrs glāsts, ko saņemam pēc kārtejas traumas, dod mums īslaicīgu anestēziju, bet ilglaicīgā perspektīvā gatavo mūs krīzei – sāpīgai iespējai pamosties un izdziedināties. Atpakaļsaites cilpa atgriežas pie mums un tas, kas bija «labs» pēkšņi pagriežas pret mums ar otru pusi.
Labā ziņa ir tā, ka, pirmkārt, ir jāatsakās no savām vēlmēm, otrkārt – mēs jau tāpat esam pietiekami labi, vienkārši tā! Un tā ir taisnība!
Taču, zināt ceļu un noiet to, nav viens un tas pats. Šī ceļa iešana prasa no mums godīgumu, uzmanību, patiesu vēlmi atgriezt sev savu personīgo spēku un cieņu. Visa mūsu kultūra ir pret to, gandrīz no visurienes mēs dzirdam aicinājumus piedalīties kompensācijas stratēģiju spēlē. Sabiedrība burtiski uzspiež mums domu, ka mūsu vertību nosaka mūsu sasniegumi, pirkumi, simpātijas, citu cilvēku atzinība.
Pats par sevi cilvēks gandrīz nevienam nav vajadzīgs. Līdz brīdim, kad viņš sajutīs, ka ir vajadzīgs PATS SEV. Vienkārši tāpat!Vai sajūti to sajūtu, kas tev traucē tādam būt? Tas ir tas dzīves ceļa pavediens, caur kuru tavā dzīvē ienāks izdziedināšana, kad tu pats pa īstam to vēlēsies!
Šeit un tagad es esmu PIETIEKAMI LABS!
Autors: Igors Čaturovs
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
