Atveseļo — topinambūri!
Pašlaik atkal modē nāk tupenis — topi- nambūrs. Visā
Eiropā to uzskatot par veselīgu bumbuli, kas ārstē zarnu un endokrīnās
kaites.
Savulaik tika stāstīts, ka tupenis nav kartupelis, bet buļba, zemes bumbieris, kura
laksti aug 3 metru augstumā, zied zeltītiem ziediem, ziedi smaržo pēc kakao,
šokolādes. Kartupeļi ziemā augsnē nosalst, bet tupeņus var rakt visu ziemu
atkušņos... Kartupeļi jēli, nevārīti nav garšīgi, bet tupeņi garšo pēc
riekstiem, tos grauž visi, vāra putrās ar putraimiem, cep ugunskurā, maizes
krāsnī, liek pie maizes mīklas...
Kartupeļus Latvijā sāka lietot 19.gadsimtā, kad tos atveda no
Amerikas. Pirms tam te lietoja tupeņus.
Latgalē, Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Eiropā — kā buļbas,
zemes bumbierus, tupeļus, pampuļus, Kurzemē — rāceņus, Vidzemē — tupeņus.
Tupeņu lauku esot bijis grūti novākt, jo vienmēr tur palikuši bumbuļi, kas
pavasarī atkal auguši 3 metrus augsti, tāpēc rudenī pēc novākšanas tur virsū
laiduši cūkas, kurām laba oža — tās tad atradušas visus mazos un apēdušas, bet
pēc tupeņu ēšanas rudenī cūkgaļa esot bijusi tik garšīgai... Arī govis, ēdot
tupeņus, devušas divas reizes vairāk piena un treknu. No šī piena bijis ļoti
garšīgs sviests.
Skolā mācīts, ka kartupeļi un tupeņi, buļbas,
tupuļi, pampuļi, viss ir viens un tas pats tie paši kartupeļi. Reiz kāda veca
tante noskaitīja dzejoli, ko esot viņai skaitījis viņas vectēvs 1868.gadā.
«Visas puķes noziedēja, tupenitis neziedēja, tas ziedēja rudeni, zeltītiem
ziediņiem.» Bet kartupelim taču ir balti, rozā, lillā ziedi, nevienam nav
dzelteni zeltaini! Kuram tad ir taisnība — zinātniekiem vai vecmammai un viņas
vectēvam?
Šī pati vecmamma stāstīja, ka viņas vecvecākiem
esot ar varu piespiests audzēt negaršīgos amerikāņu
kartupeļus, bet cilvēki turpinājuši arī kartupeļus saukt vecajos
vārdos tupeņos, buļbās, jo pēc izskata tie ļoti līdzīgi, vienīgi asnu acis
kartupeļiem uz iekšu, bet tupeņiem — uz āru.
Latvijā strauji vairojušies cukura
diabēta slimnieki, jo mēs vairs nemākam kartupeļus glabāt, tirgot.
Tikko norakts kartupelis jāliek stirpās, jāpārklāj ar salmiem un jāuzmet zeme tā
darīja senāk. Veikalā tie jātirgo papīra tūtās, gaismas necaurlaidīgās, jo pēc
divām stundām, atrodoties gaismā, kartupeļos attīstās inde, bet pēc 12 stundām
gaismā tie sāk zaļot — tas nozīmē jau lielu indes daudzumu, tādus nevar dot pat
lopiem, tie saindējas, bet cilvēku organismā inde uzkrājas aizkuņģa dziedzerī, aknās, cilvēks saslimst ar vielmaiņas
slimībām, arī cukura diabētu.
Bet tupenis-topinambūrs-buļba nepaliek indīgs, tas
ārstē cukura diabētu, ja lieto kopā ar melleņu mētrām, ogām. No tupeņiem kopā ar
mellenēm un cidonijām vāra marmelādi, to kaltē un dod cukura diabēta
slimniekiem.
Lūdzu «Zintniekam» izšķirt šo veco strīdu... Un
tupenim atdot viņa nopelnus — kā tautas barotājam jau 4000
gadu, kad Latvijā ienāca pirmie iedzīvotāji — pēc mūžīgā sasaluma, jo
tupeņi bija pirmās saknes, ko raka ēšanai. Toreiz vēl pagrabu nebija, un
noraktos tupeņus bēruši smilšu kalniņos, izraktās bedres pārklājuši ar salmiem.
Ar ragavām braukuši ziemā pakaļ tupeņiem — paši sev un lopiem. Tos nekad nav
vārījuši, bet ēduši nevārītus ar krējumu, biezpienu, klāt ēduši putras. Godos
esot taisījuši rosolus — ar tupeņiem (nevārītiem), bietēm, burkāniem, gurķiem,
žāvējumiem, siļķēm, nēģiem — nu, īsts gardums! Laši bijuši sasālīti mucās —
ēduši līdz apnikumam, bieži labāk izvēlējušies brētliņas un reņģes. Re, kā
laiki un vērtības mainās! Toreiz tupeņus pārdeva spirta brūžiem vezumiem,
toties kartupeļi maksāja dārgi.
Kad 18.-19.gadsimtos aizliedza
audzēt tupeņus, cilvēki tāpat
tos stādīja meža pļaviņās, grāvmalās, bet baronu dotos kartupeļus dedzināja,
saldēja — pretojās, cik varēja. Valdoņi lielkarā uzvarēja, jo kartupeļus varēja
mehāniski novākt, bet tupeņu novākšana roku darbs, kaut ražīgāki bija
tupeņi.
Savā piemājas dobītē iestādīju 10 kg tupeņu, bet
izauga 120 kg. Kartupeļus Eiropas Savienība nepērk, bet tupeņus pērk, jo Eiropā
pēc topinambūru bumbuļiem ir liels pieprasījums. Tie jāuzglabā tāpat kā burkāni.
Pagrabā tie savīst, izkalst.
Topinambūru labās īpašības vēl maz izpētītas.
Tautas medicīnā stāsta, ka tupeņi aptur vēža šūnu
vairošanos, stimulē vielmaiņu, ārstē diabētu, veicina zarnu
darbību.
Audzēsim atkal tupeņus, buļbas,
pampuļus, tupuļus, tad būsim
veseli un laimīgi.
Topinambūru pat prātīgākie mediķi iesaka visiem. Tā
augļi ir kā kartupeļi, bet ragainie veidojumi nodalāmi jebkurā laikā, ja vien
zeme nav sasalusi. Topinambūrs ir arī labas zāles cukurslimniekiem, turpretim
topinambūru izvilkums spirtā ārstē sirds slimības.
Topinambūra
salāti
400 g topinambūra, 1 sīpols, 1 marinēts gurķis, 3
ēdamk. majonēzes, sāls, dilles.
Topinambūrus nomazgā, notīra plāni miziņu, sarīvē,
pievieno kubiciņos sagriezti gurķi, sīpolu, pārlej majonēzi, pārkaisa
zaļumus.
Topinambūrus nomazgā, noslauka un rūpīgi ietin eļļotā
folijā kopā ar 1 daiviņu ķiploka. Cep cepeškrāsnī 20 minūtes.
Garšīgi ir cepti un sautēti topinambūri, kaut
nenoliedzami garšīgāki un arī veselīgi ir svaigie. Plānās strēmelītes sagriež 3
notīrītus topinambūrus, 3 ābolus, 2 tomātus, 1 sīpolu (sīki vai gredzenos), 1
marinētu gurķi, 1 sarkanās saldēs paprikas pāksti bez sēklot- nes. 100 g
majonēzes samaisa ar 1 tējkaroti mārrutku, pēc garšas — sāli, cukura, pipariem
un pārlej pāri.
ZIGRĪDA (Rīgā)
Redakcijas piezīme.Kā
noskaidrojām, pašlaik Latvijas aptiekās var iegādāties topinambūrus kā pārtikas
bagātinātājus — sapresētus tabletēs ar nosaukumu «Dolgolet» (ražots Krievijā).
Diemžēl jāsecina, ka no mūsu aptiekām pamazām pazūd ļoti vērtīgu augu preparāti,
piemēram, asinszāļu tinktūra (tad kāpēc atļauts tirgot asinszāļu tēju?!),
zeltsakne jeb rožainā rodiola (cik zināms, to vēl nesen audzēja Salaspilī, un
tās sakņu pulveris bija visai pieprasīts) utt. Nudien, grūti saprast, Kāpēc
daudziem augu preparātiem jāceļo šurp no ārzemēm, turklāt modernā ražošanas
tehnoloģija tiem atņem daudz lielisku īpašību, tādejādi krietni samazinot
atveseļošanās iedarbīgumu — par enerģētiku nemaz nerunājot... Varbūt tiešām
pacensties daudzus atveseļojošos augus «pieradināt» savos dārzos un
pļavās?
