ceturtdiena, 2016. gada 20. oktobris

MĪLĒT BRĪVI


Šķiet, ir divas mīlestības – bērnišķīgā un pieaugušo mīlestība. Ja tu mīlestībā pieķeries, neuzticies, nespēj palaist otru brīvībā, izjūti zaudēšanas bailes, greizsirdību, tad tu mīli kā bērniņš, kurš ir atkarīgs no mammas vai tēta. Tu esi nepārliecināts par sevi, nebrīvs un nedrošs. Tas neattiecas tikai uz pieaugušiem partneriem. Arī vecāki savus pieaugušos bērnus mēdz mīlēt kā bērni vecākus, neļaujot viņiem brīvību doties un nākt, nedodot viņiem iespēju brīvi un... patstāvīgi pieņemt lēmumus un citādi kontrolējot. Bērnišķīgā mīlestība pieaugušo starpā grauj un smacē viņu attiecības. Tādās noteikti kāds kādu pakļauj un kāds ir upuris.

Pavisam citāda ir pieaugušo mīlestība. Tajā ir savstarpēja cieņa pret otra cilvēka brīvo laiku un personīgo lauku, cieņa pret otra vajadzībām un vēlmēm. Šādā mīlestībā kopā ir divi brīvi cilvēki. Viņiem ir bijis motīvs pieslīpēties, pieskaņoties un viņi ir palikuši kopā tāpēc, ka to brīvprātīgi vēlas. Turklāt ne vairāk un ne mazāk kā brīvprātīgi vēlas. Vārds uzticība, šādās attiecībās ir pašsaprotams un nerodas vajadzība to pat lietot. Neviens nav otra lamatās, neviens no otra nav atkarīgs vai otram parādā. Šādās attiecībās nav aizdomu, paranojas vai kategorisku prasību. Ja kāds no pāra šādās brīvās attiecībās aiziet un neatgriežas, tad mīlestība ir beigusies vai vispār nav bijusi.

Mīlēt brīvi, manuprāt, ir vieglāk. Tur ir daudz vairāk svaiga gaisa, patīkamu pārsteigumu, piedzīvojumu un izaugsmes iespējas. Manuprāt.

Cieņā,
Didzis Jonovs
spogulosana@gmail.com