http://manaoga.lv/jusu-berns-jusu-gimenes-spogulis-problemberni-vai-tomer-problemvecaki/
Ikviena psihologa prakse ir bagāta ar saskarsmi ar vecākiem, kuru lūgums izskan apmēram tā: “Palīdziet, man ir problemātisks bērns!”, “mans dēls kļuvis nevaldāms. Ko iesākt?”
Bet vai vispār eksistē problemātiski bērni? Uz šo jautājumu ir tikai viena atbilde – nē!
Eksistē tikai problemātiski vecāki. Bērns ir ģimenes spogulis, kurā, ja labi ieskatās, atspoguļojas viss: vecāku personības problēmas, laulāto attiecības, bērnu – vecāku attiecības, pretrunas un konflikti.
Ņemot to visu vērā, vai gan ir jāsaka, ka visbiežāk šis spogulis ir greizs? Lūk šis greizais spogulis arī izpaužas bērna negatīvajā un nevadāmajā uzvedībā.
Dažreiz šīs izpausmes var mīkstināt vai arī novērst. To veicina gan pozitīvas izmaiņas ģimenes savstarpējās attiecībās, gan darbs ar pašu vecāku problēmām. Gan viens, gan otrs labvēlīgi ietekmē bērna personības veidošanos. Bet vēlreiz atkārtošu, tas, diemžēl, notiek ļoti reti. Kāpēc? Tāpēc, ka vairums vecāku nevēlas atzīt un kur nu vēl strādāt ar savām nepilnībām. Ļoti bieži viņi pieprasa no psihologa, lai tas “izlabotu” bērna uzvedību. Un jo vairāk strādāju ar jauno paaudzi, jo vairāk saprotu, ka viņu starpā nav “grūto bērnu”, viņiem visiem vienkārši ir nepieciešama veselīga apkārtējā vide.
Toties vecāku starpā “grūto gadījumu” ir daudz vairāk. Lūk, tikai daži piemēri no visas pastāvošās daudzveidības:
“Dāsnie” vecāki:
“ Manam bērnam nekas nedrīkst trūkt!” – tāda ir devīze un dzīves princips šiem vecākiem. Un jāsaka, ka viņu vidū reti gadās patiesi bagāti cilvēki. Visbiežāk tie ir cilvēki ar vidējiem vai pat zemiem ienākumiem. Tomēr tieši viņi uzskata, ka, ja viņu lolojums kaut ko ir sagribējis, tad tas viņam arī ir jāsaņem, neatkarīgi no tā, vai lieta konkrētajā brīdī ir vai nav nepieciešama.
Šie vecāki jēdzienu “mīlēt” ir aizvietojuši ar jēdzienu “nopirkt”. Tā vietā, lai veltītu bērnam uzmanību, kopā būšanu, mīlestību un maigumu, viņi pērk visdārgāko rotaļlietu (visbiežāk zemapziņā vai pat apzināti motivējot to ar domu: “lai ilgāku laiku liktu mani mierā, netraucētu atpūsties vai strādāt”), noalgo aukli vai guvernanti – “jo profesionālāku, jo labāk”, (obligāti ar augstāko pedagoģisko izglītību: “lai bērns intelektuāli attīstītos, lai būtu labi audzināts”).
Vēl var algot arī mājskolotāju, treneri, psihologu un ārstu. Un mierīgi domāt: “tagad bērnam ir viss un es beidzot varu sākt pelnīt naudu – jo bērns taču aug un viņa vajadzības tāpat. Tāpēc vēl jānopērk mašīna, dzīvoklis, jāapmaksā mācības prestižā augstskolā un vēl tūkstotis svarīgu lietu bērna personības formēšanā.” Un, ja kāds vēlēsies tādus vecākus vest pie prāta, tad atbildes vietā dzirdēs – “nevar būt laimīgs un nabags”. Lai gan franču filma “Rotaļlieta” saka, ka var gan…
“Trauksmainie” vecāki:
Šiem vecākiem jebkura doma par bērnu ir caurvīta ar trauksmi. “Viņš var saaukstēties, vai tik viņam nav cērmes, viņš var nobīties utt.” Un, nav nekāds brīnums, ka bērns, gluži kā samierinājies ar neizbēgamo, regulāri saaukstējas (nenorūdīts bērns – slikta imunitāte), viņam konstatē cērmes (kuram gan tās bērnībā nav bijušas), un pastāvīgi no kaut kā baidās – no tumsas, no ārstiem, no dzīvniekiem… Bet vislielākās ir bailes, ka bērns kaut ko nevarēs (patstāvīgi aizsiet kurpju auklas, iemācīties braukt ar divriteni, lietot telefonu). Un ja reiz pats nespēs tikt galā, tad viņam ir jāpalīdz! Un palīdz, un palīdz, un palīdz… Šī tipa vecākiem vajadzētu izlasīt Anatolija Ņekrasova grāmatu “Mātes mīlestība” un aizdomāties: “No kurienes gan radies teiciens par memmes dēliņiem un tētuka meitiņām?”
“Nogurušie” vecāki:
Šie vecāki ir noguruši vēl pirms bērna ienākšanas ģimenē. Dzīvojuši ilūzijās par ģimenes dzīvi un bērna audzināšanu. Un kad ir saskārušies ar skarbo realitāti un ikdienu, viņi zaudē interesi gan par ģimenes dzīvi, gan bērna audzināšanu. Par tādu vecāku galvenajām frāzēm kļūst – “neskrien”, “nedari to”, “nedari šo”, “kā tu man esi apnicis”. Un pati galvenā frāze: “kā es esmu nogurusi (noguris)”.
Atcerieties, bērnam, un arī pieaugušajam, visbriesmīgākais ir tas, ka no viņa novēršas tuvs cilvēks. Un, lai iegūtu tuvinieka uzmanību, bērns ir gatavs uz visu. Viņam ir ļoti svarīgi tas, lai vecāki pievērstu savu uzmanību! Un bērnam ir vienalga, vai tā būs negatīva, ar kārtējo rājienu vai sodu, vai pozitīva, ar uzslavu un glāstu. Jo bērns pagaidām vēl nezina, kā pievērst sev tēva un mātes uzmanību.
“Vecāki – perfekcionisti”:
“Tev jābūt labākam par visiem!” – tāda ir viņu devīze. Tādiem vecākiem pašiem ir vismaz divas augstākās izglītības, viņi sapņo aizstāvēt kārtējo disertāciju, iespējams strādā kādas augstskolas katedrā. Bērnu viņi cenšas iekārtot “ vis vis prestižākajā bērnudārzā” ar padziļinātu svešvalodu un dabas zinību apguvi. Ka attiecas uz skolas izvēli, tad tā protams, būs pati labākā. Ja vajadzēs, bērnu uz to vedīs uz otru pilsētas malu, algos privātskolotājus, lai tikai “atbilst līmenim”. Jo jāmācās tikai uz “teicami”. Un skolas programmai jābūt visprogresīvākajai, lai izveidotu īstu brīnumbērnu. Un skolotājiem jābūt vislabākajiem, nevis tādiem, kas bremzē bērna attīstību un kavē izaugsmi. Un vēlams, lai skolā nebūtu tādu priekšmetu kā mājturība, sports, mūzika, kas tikai kavē bērna intelektuālo attīstību, atņem jau tā dārgo laiku…
“Vecāki – neveiksminieki”:
Lai cik paradoksāli tas neskanētu, bet pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka šie vecāki ir daudz ko sasnieguši. Bet, ja ieskatās ciešāk, tas viņu uzvedībā var redzēt tādu kā nerealizēto vēlmju atblāzmu.
Profesionālais sports, lielā skatuve, personīgo darbu izstāde – tas viss nedod mieru ambiciozajiem tētiem un mammām. Reiz viņu personīgais slinkums, motivācijas un atbalsta trūkums, kopā ar citiem “objektīviem” apstākļiem nedeva iespēju piepildīt savus sapņus. Par to saviem bērniem viņi noteikti sniegs iespēju realizēt savējos (?).
Un tas nekas, ka sapnis ir formējies jau pieaugušā vecumā un vairāk sācis līdzināties neauglīgai fantāzijai. Un bērniem paveras “lieliskas” iespējas – ne vienkārši mācīties, bet nodarboties ar konkrētu zinātni, nevis vienkārši sportot, bet sasniegt konkrētus rezultātus. Un jāaizmirst par bezjēdzīgajām rotaļlietām, saskarsmi ar vienaudžiem un bērnu vaļaspriekiem.
Par to, ja brīnumainā kārtā bērnam izdosies izvairīties no nervu sistēmas pārslodzes, neirozes un psihosomatozes, viņam ir cerība realizēt sapni. Un tas nekas, ja tas nav izrādījies bērna, bet gan viņa vecāku sapnis. Tas taču nav svarīgi, vai ne?!
“Vecāki – spekulanti jeb manipulatori”:
Šādam vecākam bērns ir tikai līdzeklis, ar kura palīdzību ietekmēt apkārtējos: laulāto draugu, vecākus, citus radiniekus. “To nevajag man, to vajag bērnam!” – tā viens vecāks vēršas pie otra. Un jo bezpalīdzīgāks vai somatiski novājinātāks ir bērns, jo vairāk iespēju ir viņa tēvam vai mātei ietekmēt citus ģimenes locekļus. Dažreiz tādi vecāki ar šādiem līdzekļiem mēģina saglabāt destruktīvu ģimenes modeli, turot visus kopā ar bērna problēmu palīdzību.
Un dabiski, ka atrodoties šādā ģimenē, bērns cenšas aizsargāties no tāda veida realitātes. Un parādās neapzināti aizsargmehānismi vai tā sauktās kopējošās stratēģijas – apzināti aizsardzības veidi no apkārtējās realitātes, mēģinājumi racionalizēt savu uzvedību, izbēgt no domām par paša izdarīto un vēlme aizbēgt no trauksmes un vientulības.
Un ko gan darām mēs, mīlošie un patiesie vecāki? Mēs, saskaroties aci pret aci ar šādu uzvedības modeli un bērna reakcijām (kuru vidū ir dažādas atkarības, nevēlēšanās mācīties, antisociāla uzvedība, nerunājot nemaz par smagām veselības problēmām), skaļi paziņojam sev un apkārtējiem “Ak, dievs, kāds problēmbērns!” Un pat nepieļaujam šaubu ēnu par to, ka iespējams “mēs esam tie, kuriem ir problēmas”?
