Viss ir realitāte. Tas nozīmē, ka Dievs ir reāls tam, kurš viņu saprot un sajūt.
Daudzi uzskata, ka viņi to jūt, taču paši, tajā pat laikā, atrodas ceļa meklējumos. Vienotības iepazīšana ir bezgalīgs process, kurš tiecas dziļumā un nevienam nav dots iepazīt Dievu, pat vislielākajam zinātājam ir ļoti daudz ko mācīties.
Realitātes sajūta
Kamēr vien cilvēks, dzīvojot savā fiziskajā ķermenī, sajūt vien fizisko realitāti – redz to, dzird, sajūt, un skatoties pulkstenī, pārbauda tās kustību laikā, viņš kā realitāti uztver to, ko pazīst.
Kamēr vien cilvēks, dzīvojot savā fiziskajā ķermenī, sajūt vien fizisko realitāti – redz to, dzird, sajūt, un skatoties pulkstenī, pārbauda tās kustību laikā, viņš kā realitāti uztver to, ko pazīst.
Tajā pat laikā, parasts cilvēks jau gadsimtiem ilgi ir runājis par jūtām, garīgo dzīvi, garīgumu, neizprotot šo vārdu nozīmi, jo tas ir stāsts par neredzamām lietām.
“Es mīlu tevi vairāk, kā tu mani”. Pazīstams parmetums. Vai tad tu esi to svēris vai izmērījis?
Kāds ļoti pārgudrs kungs, izlasījis manu pirmo grāmatu, teica: “Tikai tas, kurš neko nesaprot no mīlestības, var par to šādi runāt!”
Tas izskanēja kā galējais spriedums, un es pat nesāku pierādīt pretējo. Dzīve viņam pierādīs, vai tas, ko viņš teica, ir taisnīgi. Man tajā ļoti daudz kas ir skaidrs.
Tas izskanēja kā galējais spriedums, un es pat nesāku pierādīt pretējo. Dzīve viņam pierādīs, vai tas, ko viņš teica, ir taisnīgi. Man tajā ļoti daudz kas ir skaidrs.
Ne tik sen mans saprāts noreaģēja līdzīgi. Es ievēroju kāda filosofa teikto, ka mūsu civilizācija nezin, kas tas ir – mīlestība, un es dusmīgi padomāju: “Ko viņš atļaujas! Kā tā var runāt!”
Atšķirībā no augstāk pieminētā kritizētāja, man radās iekšēja vajadzība aizrakties līdz šī apgalvojuma saknei. Sāku sev jautāt: “Ko viņš ar to gribēja pateikt?” Pēc tam man pieleca.
Pamēģini arī tu, katru reizi, kad gribās iebilst un pateikt “nē!”, aizdomāties, kas aiz tā slēpjas, un tu kļūsi arvien viedāks.
Pamēģini arī tu, katru reizi, kad gribās iebilst un pateikt “nē!”, aizdomāties, kas aiz tā slēpjas, un tu kļūsi arvien viedāks.
Tas, kurš rīkojas gudri, kļūst veiksmīgs.
Tas nenozīmē, ka gudram ir viegla dzīve. Gluži otrādi. Gudram cilvēkam dzīve uzstāda augstākas prasības. Līdz ar saprāta izaugsmi, pieaug arī gara gudrība.
Garīgam cilvēkam neredzamā pasaule ir realitāte, to var ieraudzīt, sajust un saprast. Jo vairāk atveras gars, jo lielāka iespēja mierīgi un bez aizspriedumiem saprast visu labo un slikto šajā pasaulē – nenorādot kādam citam ar pirkstu.
Lai to sasniegtu, ir jāatbrīvojas no stresiem, kas traucē redzēt pasauli.
Lai to sasniegtu, ir jāatbrīvojas no stresiem, kas traucē redzēt pasauli.
Mēs eksistējam kā fiziskie ķermeņi, un lielākā daļa cilvēku pagaidām ir garīgi akli. Dieva vadītās augstākās pasaules palīdz mums pacelties garā, tomēŗ mums jāsaprot tas, ka, lai nokārtotu savas materiālās lietas, pagaidām vēl mums ir nepieciešami materiālie līdzekļi vai to starpnieks – nauda.
Kas pret viena veselā kādu daļu izturas naivi, kā pret nevajazīgu, tas līdz galam tā arī neiemācīsies materiālisma mācībstundu.
Pret naudu ir jāizturas līdzsvaroti, to nevajag noliegt. Kurš naudu noliedz, tam nāksies dzīvot bez naudas, – jo viņš taču to noliedz. Un pamēģini šodien izdzīvot bez naudas.
Man katru dienu nākas dzirdēt, kā garīgā krīzē nonācis, un tās dēļ smagi saslimis, nepraktisks cilvēks, patētiski apraksta savu brīnišķīgo nākotni, kur viss būs skaisti un ideāli. Nauda nav problēma – tā viņš deklarē.
“Mans mīļais, tieši naudas dēļ tu arī esi slims! Atver acis! Paskaties uz cilvēci un sevi tai skaitā. Visi jūs vienoti šobrīd izejat mācībstundu, kuru vienkāršiem vārdiem varētu nosaukt: naudas postošā ietekme uz garā muļķajiem. Ja mēs esam nākuši, lai to iemācītos, tātad jāmācās.
Naudas maģija ir gara spēka mērs.
Kurš iemācīsies izturēties pareizi pret naudu – nopelnīt to, labi strādājot un pareizi domājot, un tērējot to pareizajiem mērķiem, tas būs izpircis savu grēku un kļuvis vieds. Cik ir tādu cilvēku – tas jau ir cits jautājums.”
No naudas nevajag taisīt problēmu, tas nozīmē – naudu nevajag padarīt par Dievu, taču to noliegt nedrīkst.
Naudas noliegšanas problēma ir milzu klupšanas akmens tiem, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu.
Kurš noliedz vienas nepatikšanas, tas noliedz arī otro un trešo.
Kurš noliedz vienas nepatikšanas, tas noliedz arī otro un trešo.
Vēlme būt ideālam atņem realitātes sajūtu.
Dievišķajā Vienotībā visam ir sava vieta. Un ar domu sākas darbība. Kurš vēlas atdalīt šos divus jēdzienus, tam nāksies cīnīties.
Kurš naivi domā, ka māju var uzcelt bez naudas, tam nāksies dzīvot zem egles, kamēr vien nesapratīs to – var vai nevar. Kuram ir saprāts, tas šobrīd tur sēž un domā, kas gan viņam traucē nopelnīt sev jumtu virs galvas.
Kurš naivi domā, ka māju var uzcelt bez naudas, tam nāksies dzīvot zem egles, kamēr vien nesapratīs to – var vai nevar. Kuram ir saprāts, tas šobrīd tur sēž un domā, kas gan viņam traucē nopelnīt sev jumtu virs galvas.
Vispirms viņš piedod visām negatīvajām domām, tad gars atveras un norāda, kad piecelties un kurā virzienā doties. To, ka cilvēkam vajadzīgas mājas, gars zin.
Kurš ir tuvredzīgs, tas baidās skatīties tālumā.
Viņam ir bail no nākotnes, jo tā izsauc dusmas un aizkaitinājumu. Visbiežāk tas noteik ar jaunajiem. Atlaid savas bailes, tas palīdzēs attīstīt intuīciju un spēju paredzēt.
Viņam ir bail no nākotnes, jo tā izsauc dusmas un aizkaitinājumu. Visbiežāk tas noteik ar jaunajiem. Atlaid savas bailes, tas palīdzēs attīstīt intuīciju un spēju paredzēt.
Kurš ir tālredzīgs, tas ir parspīlējis savus labos nodomus.
Tas vēlas redzēt tālu, tas nozīmē, ka vinš vēlas saņemt daudz un uzreiz, taču nevēlas redzēt mazās lietas.
Tas vēlas redzēt tālu, tas nozīmē, ka vinš vēlas saņemt daudz un uzreiz, taču nevēlas redzēt mazās lietas.
Dzīvē, pirmkārt, ir jāiemācās priecāties par sīkumiem, tad dzīve cilvēkam uzticēs kaut ko lielāku. Ja cilvēks pieprasa no citiem, tajā skaitā no valsts, lai tā nodrošina viņa nākotni, tad viņam pasliktinās redze: ja reiz viņš neredz to, ka, pirmkārt, katram pašam jāsakārto sava dzīve.
Viss sākas ar domu formām, pēc tam vajag paskatīties sev zem kājām, un tikai pēc tam skatīties talumā.
Ir jāatbrīvo savas bailes un neapmierinatība, kas saistīti ar nākotni, lai nākotne varētu pietuvoties. Viss jāsāk no sevis – kā garīgi, tā arī fiziski – lai pec tam ietu tālāk.
Kurš ir iemācījies analizēt savu uzvedību un atbrīvot sliktas domas, tas panāks vēlamo un vienlaicīgi atgriezīs sev redzi. Bet par to, ka tas nav viegli izdarāms, liecina lielais briļļaino un aklo cilvēku skaits visā pasaulē.
Redzes zaudēšana, kuru izsauc vecums, ir saistīta ar nevēlēšanos redzēt dzīves sīkumus.
Vecs cilvēks vēlas redzēt to lielo, ko ir paveicis un sasniedzis sava dzīvē. Ja viņš nesaprot, ka dzīve sākas ar sīkumiem, kuri ir tikpat svarīgi kā lielās lietas, jo viens bez otra nevar pastavēt, viņš sāk šos sīkumus neieredzēt, un tie arvien vairāk viņam bojā dzīvi.
Lai arī redze pasliktinās, lai cilvēks neredzētu sīkumus, kā viņam to gribās, taču tas viņam nepatīk.
Nevēlas redzēt sīkumus, bet nez kāpēc velk brilles, lai varētu tos redzēt. Dusmas provocē vēl lielāku redzes bojāšanos. Kurš vecumdienās sāk novērtēt savu laiku un netērēt to niekiem, var gadiem ilgi nēsāt vienas un tās pašas optiskās stiprības brilles. Bet, ja vecs cilvēks pārstāj pievērst uzmanību sīkumiem, jo jūt, ka tiem viņa dzīvē vairs nav nozīmes, viņa redze sāk uzlaboties. Kas ir sīkumi? It viss, kas tev ir mazsvarīgi.
Piemērs no dzīves:
Es reiz ārstēju kādu 25 gadīgu jaunu cilvēku, kurš acs gļotādas iekaisuma rezultātā, septiņu gadu vecumā pazaudēja redzi. Sākumā viņš radīja saprātīga cilvēka iespaidu. Viņa galvenais informācijas avots bija radio. Mācību par piedošanu viņš uztvera pozitīvi. Prāts viņam bija filosofisks. Un efekts no ārstēšanas bija ātri jūtams. Viņš sāka atšķirt gaismu, tad ēnas, tad siluetus un vēlāk pat atšķīra sievietes un vīriešus. Pēc tam iestājās darbā. Un drīzumā progress apstājās.
Es, pēc iespējas skaidrāk, centos viņam izskaidrot viņa domu formas, taču sev par izbrīnu, uzdūros pretestībai. Viņš nevēlējās redzēt vairāk! Viņš baidījās ieraudzīt slikto, baidījās, ka tad, ja sāks redzēt, viņam nāksies pašam par sevi rūpēties – agrāk taču to viņa vietā darīja citi. Viņiem tas bija jādara.
Tas, ka viņa jaunākā māsa savu dzīvi bija pilnībā ziedojusi viņam, viņa dvēseli it nemaz neaizskāra. Viņa tēvs bija pensionārs- alkoholiķis, bet māte bija mirusi.
Viņa slimība bija kā glābiņš no pasaules ļaunuma.
Es, pēc iespējas skaidrāk, centos viņam izskaidrot viņa domu formas, taču sev par izbrīnu, uzdūros pretestībai. Viņš nevēlējās redzēt vairāk! Viņš baidījās ieraudzīt slikto, baidījās, ka tad, ja sāks redzēt, viņam nāksies pašam par sevi rūpēties – agrāk taču to viņa vietā darīja citi. Viņiem tas bija jādara.
Tas, ka viņa jaunākā māsa savu dzīvi bija pilnībā ziedojusi viņam, viņa dvēseli it nemaz neaizskāra. Viņa tēvs bija pensionārs- alkoholiķis, bet māte bija mirusi.
Viņa slimība bija kā glābiņš no pasaules ļaunuma.
Es ar savu redzīgā loģiku nevarēju noticēt redzētajam un teicu viņam: “Ja tu nevēlies nodarboties ar savu negatīvo domu atbrīvošanu, tad vairs nenāc pie manis”. Un viņš vairāk arī nenāca. Tobrīd viņš jau redzēja pietiekami labi. Pārējo viņa vietā bija jādara citiem. Tik lielā mērā viņu bija nocietinājusi viņa vecāku kopdzīve.
Tas, kurš, satiekoties ar slikto, ieinteresēts vaicā: “Ko šis sliktais man vēlas iemācīt?” – tas nekad nezaudēs redzi.
Tas, kurš mīl jokus un prot pasmieties par sevi, tam sliktais vienmēr ir labāks.
Tas, kurš pasaulē redz tikai slikto, un visu sev apkārt slacī ar savām asarām, nevēloties redzēt šo briesmīgo dzīvi, tas ar laiku zaudēs redzi, jo to viņš arī vēlējās.
Tāpēc nemet vējā pravietiskus vārdus – no liekvārdības līdz pašam sevis noskaušanai ir viens solis.
Galvenā visas cilvēces interese ir koncentrēta uz materiālās labklājības celšanu. Taču krīze, kas sākās gadsimta beigās, lauž cilvēkus, jo nav iespējams sasniegt vēlamos rezultātus bez filosofiskās domāšanas attīstības.
Piemēram, bērns, kurš izaudzis nabadzīgā ģimenē, visiem spēkiem cenšas sasniegt labklājību. Viņu uz priekšu dzen bailes palikt nabadzīgam, un vēlme kļūt bagātam dod viņam spēku realizēt savus sapņus.
Taču bailes palikt nabadzīgam turpina viņā dzīvot un nemanāmi pāraug naidā pret nabadzību. Cilvēks jūt, ka vairs nevēlas labot apģērbu, un pat pogas piešūšana viņam šķiet pretīga.
Viņš meklē, kur pogu piešūt par maksu, vai arī izmet ārā labu mantu, pat nenojaušot, ka tādā veidā pamazām attālinās no bagātības. Pakāpeniski viņā aug riebums pret nabadzību. No šejienes līdz skopumam ir viens solis. Un izaugsme palēninās.
Vienā jaukā dienā pienāk paziņojums par bankrotu, un bailes no nabadzības ir savu darbu paveikušas.
Vienā jaukā dienā pienāk paziņojums par bankrotu, un bailes no nabadzības ir savu darbu paveikušas.
Tur, kur par dzīves pamatu tiek uzskatīta bagātība, dzīves mācībstunda tiek pasniegta tieši caur bagātību.
©Vilma Lūle
Ilustracija: ©Chema Madoz
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
Ilustracija: ©Chema Madoz
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
