trešdiena, 2018. gada 21. februāris

Kļūdas ceļā uz Apzinātību







Kļūdas ceļā uz Apzinātību.

Skatoties uz mūsdienu sabiedrības tendencēm praktizēt apziņas paplašināšanu, apskaidrošanu un apzinātu dzīvesveidu, bieži jāsaskaras ar cilvēku neizpratni par šiem procesiem. Runājot par apziņu, vairumā gadījumu, cilvēki apspriež un praktizē lietas, kas nav saistītas ar apziņas paplašināšanu vai apskaidrošanu, par cik vairumam trūkst apziņas procesu izpratnes. Tāpēc nedaudz izklāstīšu savu redzējumu par mūsdienās populārākajām kļūdām ceļā uz apzinātību.

Sabiedrībā ir pieņemts uzskatīt, ka apzinātība ir sava veida kontrole. Tas, kurš citiem vēlas parādīt vai imitēt savu apzinātību, ir nekustīgs vai lēni kustās, lēni runā, viņam nav nevienas liekas kustības vai darbības. Cilvēki, kas imitē apzinātību vienmēr izskatās nesatricināmi un mierīgi – izskatās ļoti cēli, rāda citiem cilvēkiem savas augstās apzinātības piemēru, balstoties uz to, ka kontrolē sava fiziskā ķermeņa kustības vai izpausmes. Cilvēkiem, kas šādā veidā uztver apzinātību ir izveidojies priekšstats, ka apzinātā stāvoklī ķermenis nedrīkst lieku reizi kustēties. Tāpēc, pildot dažādas prakses vai meditācijas, viņi cenšas sēdēt un nekustēties, attiecīgi, kā minimums, sākuma stadijā viņu uzmanība,- tātad enerģija tiek novirzīta uz fiziskā ķermeņa ierobežošanu. Daudzi šo ķermeņa nekustināšanu uzskata par pamatakmeni apzinātībā un atbilstoši uzskata: „Ja es nespēju sēdēt 15 minūtes vai stundu, nekustinot savu fizisko ķermeni, es nevaru būt apzināts”. Es uzskatu, ka apzinātības līmenis neatspoguļojas fiziskā ķermeņa kontrolē, jo fiziskā ķermeņa kontroli veic prāts nevis apziņa. Līdz ar to, nodarbes un prakses, kas saistītas ar fiziskā ķermeņa kontrolēšanu, diez vai veicinās apziņas paplašināšanu, taču prāta disciplinēšanai tas var noderēt.

Nākamā kļūda ir uzskats, ka cilvēka atmiņas spējas un stāvoklis ir apzinātības indikators. Jo es labāk atceros, ko esmu šodien izdarījis, pateicis, apēdis, - tātad es visās tajās darbībās biju klātesošs - šeit un tagad. Ir cilvēki un mācības, kas apgalvo, - ja attīstīsi savas atmiņas spējas un trenēsies atcerēties pēc iespējas detalizētāk visu notikušo, tevi var uzskatīt par apzinātu cilvēku. Tieši tāpat, kā ar fizisko ķermeni, arī atmiņa ir saistīta ar prāta spējām - atrast un izvilkt nepieciešamo „kadru” no atmiņas krātuves. Ar apzinātību tur ir mazs sakars, ja vien atmiņas uzlabošanās neizpaužas kā apzinātības celšanas blakusparādība. Apzinātība nav prāts, tāpēc prāta funkcijas un apzinātību nevajag likt vienos svaru kausos.

Mūsdienās ļoti plaši tiek popularizēta tendence, kas apgalvo, ka prāta apturēšana vai atslēgšana ir apzinātības stāvoklis. Daudzi pamudina cilvēkus cīnīties ar savu prātu, sakot, ka, - ja jūs spēsiet apturēt prātu, jūs kļūsiet apzinātāks un, jo ilgāk prāts nefunkcionēs, jo augstāku apzinātības līmeni jūs sasniegsiet. Prāts ir jūsu galvenais ienaidnieks, jo tur noris bezgalīgais iekšējais dialogs, kas traucē sasniegt apgaismību, un kurš ir jāpārtrauc. Tiklīdz apstāsies prāta darbība, tā tu iegūsi apgaismību. Manā skatījumā tā ir neloģiska ilūzija un vienīgais, ko cilvēks ar to panāk, ir spēja izjaukt prāta darbības funkciju uz īsu brīdi, bet tas beidzas ar to, ka prāts pēc tam atkal uzņem tempus un atgriežas savā ierastajā stāvoklī.
Patiesībā prāta apstāšanās ir blakus efekts apzinātības pieaugumam, nevis otrādi, kā to daudzi cenšas ieskaidrot. Ja cenšas apturēt prātu, tas nozīmē, ka mēs cenšamies apturēt prātu ar paša prāta palīdzību, bet tas ir bezjēdzīgs process un ne pie kādas apgaismības nenoved. Prāts norimst tad, kad cilvēks kļūst pietiekami apzināts (ar spēcīgu apziņu – gaismas plūsmu), lai apziņa varētu pamest fizisko ķermeņu (fiziskais, sajūtu, emocionālais, mentālais – ķermeņi, kas saistīti ar mūsu iluzorā ego izpausmēm) ietvarus un pārfokusētos uz procesiem, kas atrodas ārpus tiem. Attiecīgi, enerģijas pamatplūsma tiek novirzīta ārpus šiem ķermeņiem un būtiski samazina enerģijas apjomu, kas pieplūst mūsu emocionālajam un mentālajam ķermeņiem – tātad samazina arī prāta aktivitāti. Tālāk seko uzmanības pievēršana dažādiem mazāk nozīmīgiem uzmanības traucēkļiem – piemēram, vēl aizvien klejojošām mentālajām programmām - domām, no kurām šādā stāvoklī ir viegli atbrīvoties, jo šīm programmām vairs nepienāk nepieciešamais enerģijas apjoms, kā arī mēs, raugoties uz tām no malas, redzam to iluzoro dabu, un nav nekādu šķēršļu šīs programmas izdzēst, līdz ar to arī tas, ko mēs saucam par domām – izgaist. Pēc būtības šis pēdējais process notiek automātiski, ceļot savu apzinātību, - ar šo procesu nav jānodarbina savs prāts.

Vēl viena kļūda ir tā, ka cilvēki ne tik daudz apzinās sevi vai apkārtni, cik domā par sevis apzināšanos vai apkārtnes apzināšanos. Tas ir process, kurš norit tikai prātā, un ir arī skolotāji, kas nodarbojas arī ar šādam mācībām. Tā vietā, lai apzinātos darbību tu to apdomā vai pat izrunā. Piemēram: sēžot - mēs domājam pie sevis: es sēžu, guļot – es guļu, ejot – es eju, elpojot – es elpoju. Šinī situācijā prāts ir aizņemts, un ar šo aizņemtību tas atslēdzas no saviem ierastajiem darbiem, bet tāpat visa “apzinātība” notiek tikai un vienīgi prātā. Apzināšanās process pārvietojas uz prātu, un patiesībā šie cilvēki savu apzināšanos asociē ar domāšanu, – tādā veidā viņi māna sevi un rada vēl vienu ilūziju par apzinātību.

Nākamais moments, ko var nosaukt par kļūdu, ir situācija, kurā cilvēks nodarbojas ar apzinātības praksēm un cenšas sasniegt īpašu apziņas stāvokli, taču tai pat laikā vēl nav sapratis, kādam nolūkam viņam tas ir nepieciešams, un kāds ir viņa gala mērķis, kura vārdā viņš cenšas apskaidrot savu apziņu un izmainīt uztveri. Šie cilvēki uz jautājumu: “Kāds ir tavs apzinātās dzīves mērķis – uz ko tu tiecies?”, parasti atbild ar frāzēm no garīgajiem skolotājiem, kurus ir dzirdējuši lekcijās, vai lasījuši kādos garīgo traktātu tulkojumos vai skaidrojumos. Pārsvarā gadījumos mūsdienu sabiedrībā ir pieņemts nodarboties ar dažādām garīgajām praksēm, tai skaitā ar apziņas paplašināšanas un apskaidrošanas procesiem, par cik “garīgums” tagad ir modē. Attiecīgi, kas ir modē, pēc tā ir pieprasījums. Līdz ar to vairumam apzinātības meklētāju pēc būtības neinteresē gala mērķis, uz kuru viņi iet, jo viņiem svarīgi ir piedalīties modernajās tendencēs un nodarboties ar garīgo šopingu - apmeklēt lekcijas, seminārus, treniņus un pēc iespējas vairāk un dažādākus, vai varbūt tieši pretēji, - visu savu dzīvi fanātiski veltīt vienas reliģijas vai novirziena piekopšanai. Šis moments ļoti labi sasaucas ar atzinumu, ka ir daudz vieglāk un ērtāk apzinātību rādīt – tēlot citiem un gala rezultātā pašam sākt ticēt tam, ko tu tēlo (tai skaitā apmeklējot dažādas lekcijas un mācības), nekā nodarboties ar apzinātības vairošanu savā dzīvē un strādāt pie savas dzīves nepilnībām.

Un visbeidzot, - kļūda, kas attiecas uz jebkuru mūsu dzīves jomu, ne tikai apzinātības meklējumiem un vairošanai – neapzināta apzinātības vairošana. Ko tas nozīmē? Cilvēks nodarbojas ar procesiem, kurus viņš nav izpratis un labākajā gadījumā, akli uzticas kādam skolotājam, un seko viņa mācībai aktīvi nodarbojoties ar praksēm vai atbilstošām aktivitātēm, – līdz galam nesaprotot procesu dziļumu, kuri norisinās. Tātad, patiesībā šis cilvēks nezina un neizprot, ar ko īsti viņš nodarbojas, - visticamāk, tas ir saistīts arī ar iepriekš aprakstītās kļūdas cēloni.

Manā skatījumā apzinātība sākas ar procesa pamatu un procesa elementu pilnīgu pārzināšanu un izprašanu, ko mēs veicam ar sava prāta palīdzību, kam seko dziļāku procesu PILNĪGA izpratne. Tā rezultātā prāts pārstāj apstrādāt informāciju, saistītu ar to procesu izpratni, kuros indivīds ir iesaistīts vai ar tiem saskaras, jo tie ir skaidri, -attiecīgi paaugstinās apzinātība, jo uzmanība var novirzīties uz citiem mērķiem vai cita līmeņa procesu uztveri. Spēja ilgstoši atrasties šādā stāvoklī, uztvert vairākus procesus vienlaicīgi bez to analīzes vai emocionālā vērtējuma, arī ir plašākas apziņas pazīme, vai tautā sauktā spēja- „atrasties šeit un tagad”. Viss pārējais, manā skatījumā, ir procesu vai terminoloģijas neizpratnes radīta ilūzija vai vienkārša spekulācija.
Noslēgumā piebildīšu, ka šis ir mans viedoklis un izpratne par tēmu, kas nebūt nenozīmē, ka tas tiek uzspiests kādam citam. Vienkārši dalos ar izpratni, pie kuras savu meklējumu procesā esmu nonācis.

12.12.2016
Rolands

Ja tev ir interese par Cilvēka Mācības pamatkursu vai uztveres paplašināšanu, padziļinātu un skaidrāku dzīves procesu izpratni, iespēju mainīt dzīves kvalitātes kritērijus - apskaidrot apziņu, tad vari pieteikties apmācību grupā, rakstot uz e-pastu: info@cilveki.com



Autors: plkst.