J: Vai man sev jāsaka, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek, un nepievērst tam daudz uzmanības?
Ja tā ir sajūta, ko pieredzi attiecībā pret dažādām aktivitātēm ikdienā – vai to vajadzētu darīt vai nē, tad tas ir jautājums par drosmes vairošanu sevī atlaist iedomāto kontroli pār dzīvi, lēmumiem, rīcību. Iegūstot dziļu uzticēšanos Augstākajam par to, ka viss plūst pats par sevi tā, kā tam jāplūst, un es te esmu, lai pieredzētu, novērotu šo cilvēku un tā stāstu, tu atlaidīsi šo bieži neapzināto iekšējo sasprindzinājumu, kas rodas cenšoties notiekošo kontrolēt un par katru cenu virzīt visu vēlamajā gultnē. Atlaižot šo sasprindzinājumu, rodas dabiska spēja sajust, kā šī tēls, šī situācija, dzīve vēlas “plūst”, un tam ļauties.
Ja tu to pieredzi tikai attiecībā uz kādu tavu konkrētu aktivitāti/ ne-aktivitāti, tad ir vērts paskatīties – kāpēc es jūtos tā, ka man vajadzītu darīt to, nevis šo? Kas mainītos, ja es darītu to šī vietā? Kas ir manī tas, kas vēlas darīt to šī vietā? Visbiežākais iemesls, kāpēc mēs jūtamies, ka mums būtu jādara kaut kas cits, ir dziļi iesakņojušies, sabiedrībā dominējoši priekšstati par to, ko veiksmīgam cilvēkam būtu jādara, ko cienījamai personai mūsu sabiedrībā būtu jāsasniedz, un no tā izrietošās ekspektācijas pašiem pret sevi (kas, protams, ir ego izpausme). Tas viss ir tikai domas, varētu teikt drazas, kas ir uzkrājušās prātos kamēr bijām nepieauguši un uzņēmām sevī gandrīz visu bez šķirošanas. Tam nav nekādas saistības ar īsto dzīvi, kas ir šī brīža, šeit un tagad pieredzējums, ik brīdi nevainojams. Atpazīsti šīs idejas kā tikai pieņemtus, pārejošus mūsdienu sabiedrības konceptus un tie zaudēs savu spēku!
