“Padomju pagātnes pēdas ir dziļi ietiekušās ģimenēs – daudzi no
mums auguši, nesarunājoties par jūtām,” tā par savu jauno dokumentālo filmu
“Dotais lielums: mana māte” teic tās režisore IEVA OZOLIŅA. Šī ir
mākslinieces otrā filma, kas seko spilgtajam dokumentālajam detektīvam “Mans
tēvs, baņķieris” (2015). Vēl pirms Latvijas pirmizrādes, kas gaidāma 4.
janvārī, tā jau saņēmusi žūrijas īpašo balvu prestižajā Amsterdamas
Starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā (IDFA).
Savā pirmajā filmā “Mans tēvs baņķieris” bijāt gan
dokumentāliste, gan varone reizē. Arī šoreiz šķetināt “ģimenes lietas”, tomēr
pati paliekat aizkadrā. Vai iepriekšējā filma tā mainīja jūsu pašas dzīvi, ka
nu vairs nevēlaties tamlīdzīgu publikas uzmanību?
I. Ozoliņa: Cilvēcīgi man ir diezgan
vienalga, ko par mani nodomās. Reizē jāatzīst, ka iepriekšējā filma man bija
visai grūta tieši tāpēc, ka pati daudz biju kadrā un tur nejutos īpaši labi.
Filmu veidotājā satiekas daudz īpašību – no vienas puses, gribi nofilmēt šo
trako stāstu un ir svarīgi, lai tas cilvēkos arī puslīdz raisītu
līdzpārdzīvojumu.
No otras puses, šo tēva un manējo stāstu bija svarīgi izstāstīt
precīzi. Ja režisors par kaut ko taisa filmu, tad patiesībā viņš to taisa par sevi.
“Mans tēvs baņķieris” bija par mani pašu, un savā ziņā tāda ir arī jaunā filma,
jo ģimene ir platforma, kur veidojies. Mani interesē tas spēļu laukums, kurā
esam izauguši. Raita un viņa mātes komunikācijas formā ir kaut kāda mātes un
dēla attiecību kvintesence, un kino vienmēr izvēlas dramaturģiski augstākos
punktus. Kad kādu dienu ieraudzīju Raita ierakstu, kurā viņš saka – man ir
neērti atzīt, ka raustu valodu, un man ir iemesls domāt, ka tam sakars ar manu
māti, – tas kaut kā rezonēja ar mani.
Kas viņi ir, Raitis un Silvija, māte un dēls?
Mans draugs Kristaps ir no Liepājas un kādreiz mācījās vienā
klasē ar Raita brāli. No vienas puses, viņi abi, bet īpaši Raitis, bijuši tādi
skolas dīvaiņi, mazliet klasesbiedru neizpratnes un pat apsmiekla objekts.
Vēlāk, kad es pietuvojos mammai Silvijai, sapratu visu ainu. Viņa ir bijusi
jauna, smuka, gribējusi studēt arhitektūru, bet otrajā kursā satika “princi” no
“fizmatiem”. Kad piedzima viens un pēc tam otrs puika, fizmatam tas šķita par
grūtu. Viņa savukārt bija spītīga, paņēma abus bērnus, aizgāja dzīvot uz
“nekurieni”, tas ir, uz Liepājas dzīvokli, kur pat nav kanalizācijas. Brāļi
bija talantīgi matemātikā, un Silvija visiem spēkiem centās virzīt bērnus uz
priekšu, uz matemātiku. Tā bija vienīgā izraušanās no nabadzības. Jā, Raita
brālis šobrīd ir profesors Amsterdamas universitātē. Viņš pats finišē
doktorantūru Latvijas Universitātē, bet maksa par to ir jocīga. Mamma allaž
bijusi kā darba zirgs, kuram nav laika aprunāties ar bērniem. Filmā Raitis
teic, ka grib aprunāties ar mammu, bet viņa atbild – liec mani mierā, es
strādāju. Kad nonāk līdz emocijām, tā ir šis “liec mani mierā”. Viņi nespēj
runāt par sajūtām.
Ir tāds jēdziens “stiprā sieviete”. Kā jūs to vērtējat?
Sieviete ir tā, kas vairāk nekā vīrietis ir gatava pārmaiņām,
galu galā viņa gaida bērnu deviņus mēnešus. Vīrietis kaut kā netiek šim tempam
līdzi, iznākumā viņš tiek izgrūsts no ģimenes ligzdas, un sieviete “peras”
pati. Man ir tuva šī Viestura Rudzīša domas šķautne, ka sieviete pati daudz
dara, lai vīrietis neatrastos ģimenē. Raita gadījumā tas ir izteikti.
Esat teikusi, ka filma ir par nesarunāšanos. Vai tā ir iezīme,
kas, iespējams, raksturo daudzus no mums, īpaši paaudzi, kas augusi padomju
laikā?
Man šķiet, ka jā, jo no šīs padomju pagātnes nevar aizbēgt. Tā
ir ietiekusies dziļi ģimenēs, kaut vai veidā, kā sarunājās ar bērniem – sausi
un strupi. Runāju ar daudziem, arī viņi saka – mūsu ģimenē nebija pieņemts
aizrauties ar emociju pasauli. Atceros savas bērnības ikdienu, kad veikalā
stāvējām rindā pēc kaut kāda ēdiena, bija šausmīgi drūmi, uz veikala
piedubļotās grīdas peldēja slapji kartoni. Ja tāda ir ikdiena, tad jābūt lielam
iekšējam spēkam, lai runātu, teiksim, par dzeju. Diezgan tipiski bija dzirdēt –
es, uz mutes krizdams, eju un daru tevis dēļ, kā tu vispār vari kaut ko
pīkstēt. Mēs esam vainas paaudze. Jautāju savām draudzenēm, viņas saka – tā ir
mums visām, esam savu mammu kalpi. Mammu, kuras ziedojušās saviem bērniem.
Bērns dzīvo ar šo sajūtu un to pašu pēc tam saka arī saviem bērniem. Arī
Silvija pati bija gribējusi attīstīties kā cilvēks, bet nav varējusi. Viņa ir
ziedojusies.
Amsterdamā saņemtā atzinība pierāda, ka šis lokālais stāsts
izrādījies starptautiski konvertējams.
Bija īpatnēji, ka mūsu filma tika pamanīta, jo tā nav par dzīvību
vai nāvi, bet par to – sarunāties vai nesarunāties. Skatītāji ir ļoti dažādi,
tomēr viņi nāca pēc filmas klāt, sakot – ļoti saprotama situācija, arī mūsu
ģimenē tā ir. Citi ļoti labi saprata šo zinātnieku vidi, kurā dominē fakti,
izmēri, bet emociju – nav. Ar “baņķieri” bija mazliet citādi – tā bija diezgan
lokāla filma. Mums pietiek ieraudzīt Māri Gaili viņa jaciņā vai Einaru Repši ar
viņa 90. gadu frizūru, un jau esam sajūsmā, jo tas rezonē ar mūsu tā laika
sajūtu. Tikmēr ārzemēs viņi ir parasti onkuļi un nevienam neko nenozīmē. Kāds
puisis no Toronto man reiz teica – Latvija ir tālu, un nevienu neinteresē, ka
Latvijā iet forši, visus interesē, ka Latvijā iet draņķīgi vai traki. Bet tas
nav mans pašmērķis, lai arī ir skaidrs, ka kino bez konflikta nav kino.
Svarīgi, lai vēstījums būtu universāls, pat ja stāsts ir specifiski lokāls.
Māte un dēls ir universāla tēma. Šis klusais karš, kas notiek starp tuvākajiem
cilvēkiem, ir ļoti sāpīgs. Būtu interesanti zināt, kādas bijušas lielo līderu
attiecības ar mammām.
Kameras klātbūtni jūsu filmā patiesi nejūt. Kā izdodas atrast
īsto atslēgu varoņu uzticībai?
Mani daudz ietekmējušas dokumentālo filmu režisora Frederika
Vaismena agrīnās filmas. Nekustīga kamera, pavērsta pret varoni tik ilgi, līdz
kādā brīdī viņš sāk teikt to, kas viņš patiešām ir, ķermeņa valoda, seja strādā
paralēli teikumiem, kurus izrunā mute. Es lietoju līdzīgu metodi. Man ļoti
paveicās ar varoņiem. Raitis ir cilvēks bez maskām un klišejām, bet Silvija –
īsta anarhiste. Viņa spēj paskatīties uz savu dzīvi no malas, paraudzīties uz
to kā uz mākslas projektu un reizē arī būt visā iekšā. Bija sajūta, ka bijām
klāt viņu dvēselē. Bija daži, kas pēc IDFA seansa nāca klāt un jautāja, vai man
pašai nešķiet, ka bijis par traku.
Jūsu nākamā filma, kurai nosaukumā esat likusi “Mana māte –
valsts” apvieno abas – ģimenes un valsts – tēmas.
Stāsts ir par cilvēku un sistēmu. Tas kļuva aktuāli, kad
“Latvijas Avīzes” žurnālists Artis Drēziņš pastāstīja par Pupiņu ģimenes lietu.
Stāsts ir par cilvēku bezspēcību sistēmas priekšā – sities pret sienu, bet tev
pasaka – es jūs saprotu, bet diemžēl nevaram palīdzēt. Vēlējos veidot filmu par
viņiem, tomēr sapratu, ka stāsts ir pārāk briesmīgs, nevēlējos ģimeni vēlreiz
traumēt, inscenējot pagātnes notikumus. Tomēr sapratu, ka Latvijai ir vajadzīgs
stāsts par sistēmu, un šobrīd esmu to atradusi caur adopcijas tēmas leņķi.
Galvenā varone ir meitene, kura meklē savu māsu. Tomēr viņas nevar satikties,
jo abām mainīta identitāte. Una, šobrīd taksiste Anglijā, pateicoties nesen pieņemtam
likumam, kas nosaka, ka adoptētie bērni drīkst pieprasīt atpakaļ savu
identitāti, ir pirmais cilvēks, kuram izdevies to atjaunot. Līdz 39 gadu
vecumam viņa nodzīvojusi kā Kristīne Rabiņa, bet tagad ir Una Oļševska.
Ar tā dēvēto sistēmu saskārāties arī tad, kad meklējāt pazudušo
tēvu?
Savā ziņā šie stāsti mazliet pārklājas. Protams, manu tēvu
toreiz, kad viņš bēga, izlaida no valsts, jo viņš bija par to samaksājis
policijai. Domāju, ka daudzi, iespējams, bija samaksājuši, bet viņš bija
cilvēks, kuru mīlēja. Viņš sveicinājās arī ar tiem, kas nav slaveni vai bagāti,
un vienmēr visiem palīdzēja vienkārši tāpat, jo varēja. Viņam pateica – tev
tagad jābrauc prom, ir nepatikšanas. Un kāds cieta, jo mans tēvs bija
samaksājis kādam.
Pirms šīs sarunas mani samulsināja ieraksts jūsu sociālo tīklu
profilā, jo tajā nedefinējat sevi nedz kā mākslinieci, nedz režisori. Tā vietā
uzrunā jūsu aicinājums kopā ar jums apmeklēt “stūra māju”.
Jā, tā patiešām ir, lai arī šis periods ir pagājis. Gāju turp
“zvejot” stāstus – nolēmu pieteikties darbā, un, tā kā protu vairākas valodas
un puslīdz māku ieinteresēt publiku, mani pieņēma. Pāris mēnešu biju gide, tas
bija ārkārtīgi interesants laiks. Tur satiku arī vienu no manas filmas varonēm,
meiteni Annu, viņa tur plēsa biļetēm stūrīšus. Man vajadzēja meiteni, kas būtu
ar mieru aiziet uz randiņu ar Raiti. Tiesa, viņiem nekas galu galā neizdevās,
jo Anna pārāk atgādināja Raitim viņa paša nespēju komunicēt skolas gados. Bet
“stūra mājā” ienāca prātā ideja manam simtgades video projektam par cilvēkiem,
kas pēc Otrā pasaules kara bija spiesti pamest Latviju un par savu trimdas zemi
izvēlējās Franciju. Divus mēnešus biju rezidencē Parīzē un tur filmēju latviešu
diasporas vecākās paaudzes cilvēkus, kuri tur vēl palikuši.
Ieva, jums vispār ir kāds sapnis, ko jūs gribētu paveikt kino
jomā?
Noteikti gribētu uzfilmēt spēlfilmu, bet tas ir šausmīgi grūti,
jo ir jābūt spējīgam smelt no sevis kaut ko oriģinālu, vienkāršu, iedarbīgu,
tīru un nesamocītu. Es negribētu papildināt Latvijas filmu klāstu ar štruntīgu
kino.
“Dotais lielums: mana māte”, dokumentāla
filma, Latvija, 2017
Režisore: Ieva Ozoliņa, producente: Madara Melberga, operators:
Mārcis Slavinskis, studija “FA filma”.
Pirmizrāde 4. janvārī kinoteātrī “Splendid Palace” un interneta
vietnē “Shortcut”.
IEVĒRĪBAI
“Latvijas Avīzes” pielikuma “Kultūrzīmes” nākamo numuru lasiet
9. janvārī.
