Tu esi kāds tu esi
“Viena no pamatmācībām, kas ir jāsaprot: ‘cilvēkā ir jāienāk
apjausmai par pārmaiņu neiespējamību’.
Neviens nevar mainīties. Kā gan cilvēks varētu mainīties? Kā
varētu greizsirdība kļūt par ne - greizsirdību? Kā dusmas varētu kļūt par
mīlestību? Tas nav iespējams. Cilvēks vienkārši tērē laiku, mēģinādamas kļūt
par to, kas nekad nebūs un nekad nenotiks. Tas ir neiespējami. Cilvēks to
nevar. Un šai atziņai ir jāatnāk stiprai un noteiktai, kā tonnīgai ķieģeļu
kaudzei. Kas tad notiek pēc tam? Nu, piemēram, jūsu ielā dzīvo huligāns un
nespējat ar to cīnīties. Ko darīsiet? Viņš ir nejauks cilvēks un jums nav ne
spēka, ne iespēju, ne ietekmes, lai cīnītos. Ko darīt? Sadraudzēties. Un viss.
Nopērciet dažus kokosriekstus, ziedu virtenes, uzlieciet tās viņam kaklā,
sakiet tam, ka viņš ir jauks. Redzēsiet, ka viņš būs apmierināts un vairs
netraucēs jūs.
Tas pats ar jūsu bailēm, dusmām, greizsirdību, naidu. Tas
viss ir cilvēkā. Tas viss ir cilvēkā
kopš neatminamiem laikiem. Pastāv tikai viens prāts. Nevis tavs prāts, viņa
prāts vai viņas prāts. Ir cilvēka prāts. Tas ir sens. Nepastāv tavas bailes,
manas bailes vai viņa bailes. Nē. Tās ir bailes. Tās ir dusmas. Tā ir
greizsirdība. Tas viss ir cilvēka prāta īpašums. Un cilvēks neko ar to nevar
izdarīt. Kad cilvēks saprot, ka neko ar to nespēj izdarīt, tad sadraudzējas ar
to. Jo tas viss vienkārši eksistē un ir. Un dīvainākā lieta ir šāda. Tiklīdz cilvēks
ir sadraudzējies ar šo visu (ar huligānu, kurš nu vairs netraucē), tā šis prāta
īpašums cilvēku arī vairs netraucē. Tas viss pastāv un pastāv arī cilvēks.
Viss. Nekādu problēmu. Bet, ja sākat mukt prom no visa tā, vai arī sākat
cīnīties ar prātu, tad viss sagādā problēmas. Un cilvēks nespēj uzvarēt savu
greizsirdību vai naidu. Cilvēks būs zaudētājs. Cilvēks var mēģināt to kontrolēt
un ierobežot, bet tad var arī saslimt. Nav nekādu veidu, kā ar to kaut ko
izdarīt. Tas viss vienkārši eksistē. Tas ir tas pats, kas elpošana, gremošanas
sistēma, imūnsistēma. Tas ir un viss. Ļaujiet tam būt. Ar to nav nekādu
problēmu.
Pat tad, kad cilvēks ir apgaismots, dažkārt mēdz būt dusmas,
bet cilvēku tās vairs netraucē. Viņš zina, ka dusmas pastāv.
Tāpēc arī sakām, ka jūsu domas nav jūsu domas. Domas ceļo.
Cilvēks dzīvo domu laukā. Tu neesi tavas domas.
Var pēkšņi uznākt dusmas, var uznākt greizsirdība vai kas
cits. Lai nāk, nu un?
Upe tek... daudz kas plūst kopā ar upes straumi. Upe tek, un
cilvēks turpina vērot. Tas arī viss. Tad, kad cilvēks ir atmodināts,
apgaismots, domas tik un tā ceļo. Ir brīži, kad domu nav un ir brīži, kad domas
ir, bet tur neko nevar darīt. Tās nāk un iet. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka
neatmodināts cilvēks dzen prom domas vai dzenas tām pakaļ. Bet apgaismots
cilvēks tās nevajā. Domas atnāk, domas aiziet. Apgaismotais ir gatavs saņemt
nākamās domas. Viss. Bet parasti cilvēks tā nedara, tas vajā domas.
Līdz brīdim, kamēr neesam atmodinājuši kundalini un
aktivizējuši čakras, šo visu ir jauki klausīties. Čakrām ir jāgriežas noteiktā
ātrumā, tās ir kā slēdži smadzenēm. Katra čakra kontrolē kādu noteiktu smadzeņu
daļu. Tiek aktivizēta vai arī notušēta kāda smadzeņu daļa. Mūsu darbs ir neirobioloģisks.
Mēs iedarbojamies pa tiešo caur čakrām uz smadzenēm un lietojam kundalini.”
Šrī Bagavāns
