Runā, ka kastas ir Indijā. Tajās cilvēki iedzimst, tajās tad pavada visu savu dzīvi. Anglijā ir iedibinājusies klasu sistēma, citviet vēl kaut kas. Kas gan ir pie mums? Izrādās, ka sava veida kastu sistēma ir visā pasaulē, arī pie mums. Cilvēki pilnīgi visur diezgan spēcīgi atšķiras cits no cita pēc emocionālā smalkuma un pietātes līmeņa.
Kas tad ir šis emocionālais smalkums? Tā tad arī ir sava veida kasta, ar kuru piedzimstam un ar kuru dzīvojam visu dzīvi. Sauksim šīs kastas par emocionālajiem smalkuma plauktiem. Galvenais un faktiski vienīgais tajā visā ir pietātes līmenis - smalkums vai smalkuma trūkums, ar kuru mēs ieejam cita cilvēka emocionālajā dārziņā. Smalks cilvēks ļoti uzmanīgi izturēsies pret otra cilvēka emocionālo pasauli. Rupjākas organizācijas cilvēks izbraukās otra dārziņu ar savu traktoru, pat to nepamanot. Ja jūs uz to norādīsit, tad rupjais cilvēks izbrīnīsies, sak', ko tu cepies? Vai - a kas tur tāds?
Paradoksāls ir fakts, ka šis emocionālais plaukts nav atkarīgs ne no izglītības līmeņa, ne no ģimenes, kurā piedzimst. Arī ielas puika var būt emocionāli ļoti smalks cilvēks, bet universitātes profesors - emocionāls rupeklis, kam otrs cilvēks faktiski nerūp. Gluži kā kastas Indijā, šie emocionālie plaukti ir uz mūžu. Mums ļoti grūti ir pakāpties emocionālajā smalkumā un mums ir arī grūti nolaisties. Tad patiesi ir jānokļūst vilku barā, kuram jāgaudo līdz un vēl jāpazaudē savs personības centrs, faktiski jāsajūk prātā un jāzaudē sava personība.
Vēsture liecina, ka emocionāli rupji valstu vadītāji, tādi kā Pols Pots, Staļins utt., nīcināja vai arī iznīcināja visus, kam bija jelkāds smalkums. Atliksim malā šos tirānus un šo neaptveramo postu! Emocionāli rupja var būt arī klases audzinātāja, tad posts tiem bērniem, kuri ir smalkāki par viņu. Tie kļūs par grēkāžiem, lai cik kārtīgi viņi uzvestos. Emocionāli rupjš cilvēks nevar ilgstoši izturēt smalkāk organizētus cilvēkus, pret viņiem nevēršoties vardarbīgi.
Un, lai kā emocionāli smalks cilvēks mēģinātu rupji lamāties, tas neskanēs. Notēlot rupekli neizdosies! Cilvēkiem tad ir tendence apvienoties geto. Smalkie meklē savu mikrokosmosu starp smalkajiem un rupjie starp rupjajiem. Un ir ļoti būtiski savu mikrokosmosu izveidot. Pat vienas pilsētas ietvaros jūs viegli atradīsit šos geto. Dažas vietas ir smalkas, dažas ir ar rupjāku vibrāciju. Un ne vienai, ne otrai cilvēku kategorijai nebūs viegli ne savas vibrācijas geto. Ir jāmeklē sava vide!
Diemžēl starp dažādu plauktu cilvēkiem nedarbojas arī attiecības. Pārsvarā cieš smalkākais, jo tieši smalkākais meklēs risinājumus, meklēs vainu sevī. Rupjākajam ir daudz grūtāk ieskatīties sevī, kur nu vēl atzīt savu vainu. Šajās ģimenēs / attiecībās ir vardarbība - gan emocionālā, gan arī fiziskā. Emocionāli rupjākam cilvēkam smalkākais cilvēks ir vajadzīgs vairāku iemeslu pēc: ir, kur augt (tomēr), ir boksa maiss, ir ko mēģināt padarīt līdzīgu sev, lai šajā dzīvē nejustos apdalītam/-ai.
Kā gan emocionāli smalkāks cilvēks nokļūst attiecībās ar emocionāli rupjāku cilvēku? Aplamā kārtā, emocionāli rupjāki cilvēki ar savu bravūru, uzspēlēto seksualitāti un grandiozajiem mīlas apliecinājumiem, citiem solījumiem un meliem spēj smalko apdullināt. Vēl viņi izstaro tādu kā drošību. Un smalkais iekrīt un neredz un negrib redzēt brīdinājuma zīmes, kas masveidā nāk viņa/-as virzienā. Un emocionāli rupjāks cilvēks, ieguvis savu trofeju un boksa maisu, to vairs vaļā nelaidīs. Un smalkais meklēs vainu sevī.
Un ir jāņem bērni ārā no klasēm, kur jūtat, ka klases audzinātāja/-s vai pat skolas direktore/-s ir emocionāli rupjš. Viņu vadītajās klasēs / skolās būs rupjība, būs emocionāla un fiziska vardarbība. Un smalkāks bērns klusi un smagi cietīs. Un nekas nemainīsies, izrunājoties ar skolotāju / direktoru. Vardarbība tikai taps rafinētāka.
Un ir jāapzinās, ka smalks cilvēks arī kādreiz var pārkāpt otra cilvēka emocionālo robežu, bet tas notiks vienreiz un tikai! Un smalkais cilvēks savu rīcību pārdzīvos. No rupjības ir jāiet projām! Un ir jāveido mums katram savs draugu pulks, savs mikrokosmoss. Tā ir katra pieauguša indivīda personīgā atbildība! Bērns gan sevi adekvāti pasargāt nevar! Mēs un tikai mēs kā pieaugušie esam atbildīgi par savu laimi.
Gan rupjāka, gan smalkāka emocionālā kaluma cilvēkiem ir tikai viena attīstība. Apturēt sevi un nedarīt to, ko mēs jau apzināmies kā ļaunumu. Un tā būs rupjāka kaluma cilvēka milzīga garīgā uzvara neiesist, kad nagi niezēja. Un smalkāka cilvēka garīgā uzvara būs nenovērtēt otru, jo mēs visi esam vienlīdzīgi cilvēki. Katram savs ceļš ejams. Katrs esam sava ceļa posmā. Kurš iet ātrāk, lielākiem soļiem, tas vēl ir jautājums! Un neesiet naivi, cimbalu dauzīšana un "ommm" dūkšana nepavirzīs jūs ne pa milimetru garīgajā attīstībā, ja turpināsiet darīt to, ko esat sapratuši kā ļaunumu un nevērību pret citu cilvēku vai dzīvo.
Vēl viena lieta! Mēs varam to pat klasificēt par zināmu grēku, ja mēs atļaujamies otram cilvēkam kalpot par boksa maisu. Ja ir redzams, ka ir vardarbība un tā nemainās, tad tā visticamāk arī nemainīsies! Ir jāiet projām un ir jāļauj rupjajam sajust savas rīcības sekas! Smalkuma plauktu izmainīt ir ļoti grūti. Rupjam cilvēkam ir ļoti veselīgi pazaudēt smalko, nokļūt pie otra rupjā un sajust atšķirību. Tas ļoti veicina attīstību. Un smalkais tikai pats sevi var izlaist no rupjības / vardarbības cietuma. Tā tiek pārrauts vardarbības cikls.
Smalkajam bieži ir grūti atzīt to, ka nav izdevies rupjo pārveidot. Tas ir sava veida nepareizs lepnums un / vai glābšanas misija, kas balstās dziļā vainas apziņā. Un smalkais cer... un vardarbība turpinās un nekas nemainās. Mēnešiem, gadiem, pat gadu desmitiem. Un jēga? Ja esat atkārtotas vardarbības situācijā, meklējiet palīdzību! Izglītojieties, tagad internetā ir ļoti daudz informācijas par to! Lai skaista dzīve visiem!
Andis
spogulosana@gmail.com
