Kā daudzi no mums, arī es esmu līdzsvara un harmonijas meklētāja. Īpaši pēc tām vētrām, kas dzīvē
Nedomāju, ka kāds ir atradis iekšējo līdzsvaru tā uzreiz- hop, un ir! Vismaz es esmu gana izšūpojusies un daru to vēl patlaban... Tāpat esmu sapratusi, ka līdzsvara stāvoklis katram ir individuāls, tādēļ katram arī jāatrod savs ceļš un sava recepte...sava harmonija...
Līdzsvara meklējumi ļoti bieži ir saistīti ar garīgajiem meklējumiem, jo tad, kad esam izskrējušies pa dzīvi, dzenoties pēc standarta ''laimes pakas'', kas ir audzināšanas un sabiedrības diktēta un sevī ietver izglītību, ģimeni un labu darbu, to visu sasniedzot, piedzīvojam ilūziju sabrukumu un vilšanos, sākot laimes atslēdziņu meklēt ārpus sadzīviskā un materiālā.
Atceros savu garīgo meklējumu sākotni, kad metos iekšā šajā netveramajā pasaulē, ar lielu entuziasmu uzsākot cīņu ar Tumsu sevī un apkārt... Ar iekšēju lepnumu sevi pieskaitīju Gaismas cilvēkiem, apzināti izvēloties cīņu ar tumsu un gaismas ceļu...
Tomēr, redzēju, ka apkārt ir daudz gaismas darbinieku, kas ir daudz lielāki teicamnieki par mani. Jo, lai gan es cīnījos ar savu iekšējo Tumsu, mana cilvēcīgā būtība vēlējās priecāties un izbaudīt šo dzīvi...Mani mulsināja visas tās mācības, kas liek atteikties no pasaulīgām baudām un ikdienišķiem priekiem...
Nedzert vīnu ar draudzenēm un nepļāpāt?
Neēst hinkaļus Gruzijā un jūras veltes Itālijā?
Neiespiest gāzes pedāli grīdā, kamēr CP neredz?
Atteikties no sava kafijas rituāla un pašas ceptās ābolu plātsmaizes?
Neizbaudīt kādas foršas attiecības?
Zīmējot prātā perspektīvu, kurā man, gardēdei pēc dabas, ēdiens kļūst tikai par dzīvības saglabāšanas instrumentu, un viss pārējais, kas izkrāso manu dzīvi kļūs nepareizs, vibrācijas pazeminošs, no gaišā mērķa attālinošs, nē, man nepatika tā bilde, ko redzēju.
Zīmējot prātā perspektīvu, kurā man, gardēdei pēc dabas, ēdiens kļūst tikai par dzīvības saglabāšanas instrumentu, un viss pārējais, kas izkrāso manu dzīvi kļūs nepareizs, vibrācijas pazeminošs, no gaišā mērķa attālinošs, nē, man nepatika tā bilde, ko redzēju.
Neesmu bijusi pareiza nekad un vairs arī netaisos tāda kļūt :). Kaut gan šad tad, protams, aizdomājos par kafijas tases iespaidu uz manām vibrācijām.. :) un vēl joprojām pieskaitu sevi pie garīgiem cilvēkiem. Jo es apzinos savu dievišķo dabu un sākotni.
Es taču izvēlējos dualitātes pieredzi, kad nācu uz šo zemi. PIEREDZI.
Vai tad, kad mēs ejam peldēties, mērķis ir ātrāk izlekt ārā no ezera? Vismaz man patīk izbaudīt peldi, ūdeni, sajūtas...Man sākotnēji bija jāpiepūlās, lai iemācītos peldēt, lai noturētu līdzsvaru- lai nenogrimtu un spētu noturēties pa vidu... izbaudot...Bet, kad esmu iemācījusies, tad sāku izbaudīt procesu...
Daudzi garīgie meklētāji izvēlās teicamnieka ceļu, Gaismas ceļu. Viņi ir Gaismas kareivji, kas palīdz savās lūgšanas un meditācijās līdzsvarot kopējo tumsu. Tas ir ļoti svētīgs darbs, īpaši, ja pirms tam ir nobalansēta sava iekšējā tumsa...
Ir Dvēseles, kas atnāk, lai ātri ''izlektu no ezera'', jau kopš jaunības izvēloties askēzi, lūgšanas, meditācijas, tikai ''pareizas un labas'' izvēles, lai ātrāk nonāktu atpakaļ krastā- vietā, no kurienes ielēca dualitātes ezerā...
Ja mēs saprotam, kādēļ, ar kādu mērķi ir radīta šī duālā pasaulē, tad mēs spējam saprast arī to, ka tā ir platforma dažādas pieredzes gūšanai...
Man patīk mūsu Dvēseles salīdzināt ar bitēm, kas izlido no sava stropa, savām mājām (Tur Augšā), lai savāktu pieredzes medu. Jo dažādāks medus- jo garšīgāks. Jo vairāk lido, no zieda uz ziedu, jo vairāk sakrāj.
Tas, kas izvēlās ātru garīgo izaugsmi un apskaidrību kā mērķi, manuprāt, ir kā bite, kas izlido, lai pieredzētu tikai vienu ziedu...
Kur ir dualitāte, tur vienmēr ir Gaismas un Tumsas cīņa. Kur ir cīņa, līdzsvara nevar būt pēc definīcijas. Vai atrodoties duālajā pasaulē, var sasniegt līdzsvaru atrodoties kādā no karojošajām pusēm? Šis ir būtiskākais jautājums, uz kuru pati priekš sevis esmu meklējusi atbildes.
Lielākā daļa saprot, ko nozīmē izvēlēties kādu no šiem ceļiem. Mēs saprotam, kuri no cilvēkiem iet tumsas ceļu, kuri Gaismas ceļu...
Bet Sirds Ceļš? Sirds ir tā, kas atrodas pa vidu. Tā ir vieta mūsos, kur savienojas Debesis ar Zemi, garīgais ar materiālo, tumsa ar gaismu...
Tātad tieši Sirds Ceļš ir līdzsvara un harmonijas ceļš...
Tieši pieņemot un atzīstot savu tumsu, ko paši šeit nākot esam izvēlējušies, mēs to spējam nobalansēt ar gaismu, kas nāk no mūsu Dvēseles. Tikai šajā stāvoklī mēs spējām kļūt Radītāji...
Cilvēks, kas izvēlās pusdzīvi nosēdēt jogas pozā, atsakoties no pasaulīgajām lietām un baudām, neko nerada, neko neatstāj, un iegūtā pieredze ir visai vienviedīga...
Ienāca prātā Maiks Džeksons, Pablo Pikaso un vēl vesela virkne radošo ģēniju, kuru lielo radošo enerģiju, nācās līdzsvarot ar ciešanu pilnu un destruktīvu (no sabiedrības viedokļa) personīgo dzīvi...
Lai šī Dieva radītā duālā pasaule spētu pastāvēt, tumsas un gaismas spēkiem jācenšas nolīdzsvaroties. Tādēļ vienmēr ir bijusi cīņa. Cīņa, kurā mēs bieži esam zaudējuši- pasaules, tautas un civilizācijas ir gājušas bojā... Lai atkal atsāktos no jauna. Vēl viens mēģinājums. Un vēl viens...
Lielie Skolotāji, tai skaitā Kristus, nāca laikā, kad pasaule atkal tuvojās savam galam, kad tumsas pārsvars bija tik liels, ka bija palicis tikai solis... Tie nav tikai vārdi, ka Viņš paņēma visus cilvēces grēkus uz sevi...
Viņš patiešām, ļaujot sevi piesist krustā (krusts kā vertikāles un horizontāles mijiedarbības simbols), atrodoties tur, smalkajā līmenī nolīdzsvaroja gaismu un tumsu tā brīža pasaulē, iedodot mums vēl iespēju 2000 gadu garumā...
Viņš jau tad zināja, ka atkal nāks Pēdējie laiki, tikai tad katram pašam būs jāatrod šī Kristus gaisma sevī. Viņš , būdams cilvēks, rādīja un mācīja, ka mēs katrs varam atrast šo gaismu sevī, un līdzsvarot sevī esošo tumsu. Tagad tuvojas gala eksāmens, kad tas jāizdara katram atsevišķi un visiem kopā, nevis jāgaida Pestītāja atgriešanās, kas atkal kaut ko izdarīs mūsu vietā...
Tumsai arī ir vajadzīga gaisma, jo bez gaismas tā nevar pastāvēt. Tumsa ir kā vēzis, kas saēd veselu ķermeni,
Dievs radīja šo pasauli ar visu tās dualitāti. Tātad, arī tumsu un šādu pieredzes gūšanas veidu- caur pretstatiem, kontrastiem, caur gaismu un tumsu...Tumsa vervē savus kareivjus, Gaisma savējos...Cīņai ir jābūt, jo tā ir šīs pasaules uzbūves pamatā...
Kas zin kā beigsies spēle? Kurš uzvārēs, kurš zaudēs, vai beigsies ar neizšķirtu :)
Kādreiz visam pienāk gals. Kad būs lemts, tad arī šis dualitātes eksperiments beigsies... Var filozofēt daudz un dikti par to, kur ejam, kas notiks, kad gaisma uzvarēs, tomēr šodien būtu vērtīgi katram atbildēt uz savu personīgo jautājumu. Jautājumu par katra konkrēta cilvēka izvēlēm šai konkrētai dzīvei.
Kādreiz visam pienāk gals. Kad būs lemts, tad arī šis dualitātes eksperiments beigsies... Var filozofēt daudz un dikti par to, kur ejam, kas notiks, kad gaisma uzvarēs, tomēr šodien būtu vērtīgi katram atbildēt uz savu personīgo jautājumu. Jautājumu par katra konkrēta cilvēka izvēlēm šai konkrētai dzīvei.
Man ir brīva griba un Dieva dota radītspēja pūrā iedota. Ja es vēlos pati radīt šo savu dzīvi, man jāiemācās iet līdzsvara ceļu. Katru dienu atpazīt tumsu sevī un balansēt to ar iekšējo gaismu. Meklēt jaunus un skaistus ziedus, no kuriem savākt pieredzes medu (tādejādi bagātinot visu stropu), dalīties ar savu pieredzi un dot to tālāk... Un šad tad, arī kārtīgi izšūpoties! :)
Apzinos, ka reiz šī pieredze arī beigsies. Tomēr pašlaik izvēlos pašus skaistākos ziedus un brīnišķīgāko peldi ''dualitātes ezerā'':)
Sirds Ceļu ejot...Inta
