Piedāvājam Jūsu uzmanībai interviju ar profesoru Francisu McGlonu un kognitīvās neiropsiholoģijas profesoru no Liverpūles Universitātes Džonu Murzs.
Āda ir pats lielāks cilvēka ķermeņa orgāns, kas pasargā mūs no apkārtējās pasaules. Ādas virsma ir blīvi pārklāta ar dažāda veida nervu galiem, kas smadzenēm signalizē par temperatūru, spiedienu, sāpēm, niezi un pieskārieniem. Mēs daudz zinām par ādu, bet kā izrādās, tā līdz pat šim brīdim mums ir palikusi terra incognita (“neiepazītās zemes”). Nesen zinātnieki ir atklājuši vēl vienu nervu šķiedras tipu, kas uztver tikai lēnos un maigos pieskārienus un glāstus, nosūtot tos uz smadzenēm, mums rodas patīkamas sajūtas. Tie, savukārt, kalpo par atlīdzību un iedrošinājumu fiziskam kontaktam starp cilvēkiem, nodrošinot pamatu, lai formētu un uzturētu sociālās attiecības un pieķeršanos. Izrādās šādi glāsti, pirmkārt, tiek apstrādāti smadzeņu emocionālajā reģionā, nevis sensorajā. Fiziski pieskārieni, izrādās, var nodot daudz vairāk emocionālas informācijas kā valoda.
Francis McGlons ilgu laiku nodarbojās ar ādas slimo receptoru pētīšanu. Viņš arī strādāja uzņēmuma Unilever Pētnieciskajā nodaļā, kur viņa darbi palīdzēja saprast, kas notiek ar mums, kad lietojam kosmētiskos līdzekļus.
-Tiek uzskatīts, ka oža ir pati senāka un pamata sajūta mūsu smadzenēs, bet Jūsu pētījumi saka citu.
- Es domāju, ka saskares jūtas var būt kā pamata jūtas. Evolūcijas rezultātā šī sajūta ir brīnišķīgi saglabājusies un tam ir noteikts iemesls. Labs piemērs – nematodes jeb veltenisko tārpu pētījums, kas parāda to, ja tārps attīstās izolēti, bez citu tārpu pieskārieniem, tas nekad nesasniedz normālus izmērus un viņa attīstība tiek bremzēta.
Cits piemērs: Jau līdz 1921.gadam zinātnieki izdalīja divu veidu siseņus: tie, kas dzīvo vieni un tie, kas dzīvo baros. Izrādījās, ka tas ir viens un tas pats kukainis. Taktilā stimulācija, ko kukaiņi iegūst barā, kardināli maina tā dzīves veidu. Zinātnieki pat mēģināja vientuļo siseni pārvērst par bara, glāstot tam kājas divas stundas. Tas paaugstināja siseņa serotonīna līmeni smadzenēs un izmainīja viņa uzvedību.
Cilvēka embrijam pašas pirmās attīstās tieši saskares maņas un mums būtu sev jājautā – kāpēc?
Kāpēc daži cilvēki nemīl, kad tiem pieskarās?
Mēs visi esam mūsu gēnu un vides “upuri”, un debates par to lomu cilvēka attīstība šodien tiek pamatotas uz stingriem zinātniskiem pamatiem, īpaši epiģenētikas jomā. Maikla Mini pētījumi parādīja, ka mazo žurkulēnu attīstību nosaka laizīšana un ķemmēšana. Tie, kas to saņem pietiekoš,i ir sociāli stabili, noturīgi pret stresu un mazāk agresīvi. Žurkulēni, kurus neglāstīja, ir pilnīgs kontrasts. Mēs pieņemam, ka šie mātes glāsti – pieskārieni, ķemmēšana un laizīšana, spēlē kritisku lomu sociālajā attīstībā un stresa aizsardzībā pieaugušo dzīvē.
Svarīgs jautājums – vai mūsu jaundzimušie un zīdaiņi šodien saņem tikpat glāstus un pieskārienus kā agrāk? Sabiedrības spiediens un cenšanās iegūt materiālās vērtības, noved pie tā, ka daudzi pāri ievieto bērnus bērnudārzos un silītēs arvien mazākā vecumā, kur bērni nevar saņemt taktilās izjūtas pietiekamā daudzumā noteiktajā smadzeņu attīstības posmā.
Tas var izskaidrot, kāpēc vieniem patīk pieskārieni, bet citiem nē. Mūsu zinātniskā grupa izskata autismu, kā rezultātu taktilo sajūtu sistēmas atpalicībai, un to apstiprina novērojumi, ka daži autisma bērni nepanes pašus maigākos pieskārienus, bet citi, tieši pretēji, parāda pārspīlētu interesi attiecībā uz pieskārieniem. Tas viņiem neattīstās ne mātes dzemdē, ne pēc piedzimšanas. Mēs visi atrodamies dažādos autisma spektros – atkarībā no tā, cik mūsu mātes mīlēja vai nemīlēja aiztikt un pieskarties mums bērnībā. Pastāv varbūtība, ka masāžas terapija var palīdzēt cilvēkam iemīlēt citu cilvēku pieskārienus.
Jūs teicāt par attīstību vēl mātes dzemdē?
Aptuveni sākot no piektā mēneša cilvēka auglis pārklājas ar īpašiem lanugo matiņiem, kas parasti pazūd līdz piedzimšanai, bet dažreiz arī pēc vairākiem mēnešiem. Mūsu interese tiem radās no klīniskiem novērojumiem. Izrādās, ka dažreiz šie mati parādās pieaugušam cilvēkam tajās pašās vietās, kā auglim; uz muguras un pleciem – sievietēm ar anoreksiju, riebumu pret ēdienu. Mēs pieņēmām, ka viena no šo matiņu funkcijām mātes dzemdē ir just amnija šķidruma masējošās kustības un attīstīt nervu sistēmu ar nervu galu palīdzību, kas atrodas uz ādas.
Pastāv hipotēze, ka taktilās sajūtas ļauj augļa smadzenēm saprast, ka tam ir ķermenis. Mēs domājam, ka tā ir svarīga un kritiska stadija socializācijas procesā smadzenēm, kas attīstās. Atslēgas simptoms anoreksijā ir tas, ka nav normāla priekšstata par savu ķermeni. Šādi pacienti uz maigiem pieskārieniem bieži reaģē diezgan negatīvi, tieši tiem pieskārieniem, kas tiek uztverti ar taktiliem nerviem. Mēs pieņemam, ka tajā gadījumā, kad šāda nervu sistēma neattīstās normāli, veidojas anoreksija sievietēm un autisms vīriešiem.
Pamatojoties uz šo, kādas idejas var būt par iespējamo autisma terapiju?
Templa Grendina, zināma autiste, sarunā ar mani apstiprināja, ka viņa neieredzēja, kad māte viņai pieskaras. Kad viņa bija koledžā, viņa pētīja dzīvnieku uzvedību un pamanīja, kad govis ieiet sētā, viņas nomierinājās, atrodoties šaurā telpā ar speciāliem vārtiem. Šos vārtus sauc “govju prese”, kurus taisa šaurus, lai radītu spiedienu uz govju sāniem. Templa uztaisīja priekš sevis pašas presi, lai nomierinātos. Es pieņemu, ka stiprais spiediens uz sāniem nomierina pārāk jūtīgos nervu galus uz viņas ādas. Terapeitiem tas likās interesanti un viņi sāka mēģināt stingri apskaut bērnus autistus. Bērni to neieredzēja, bet terapeiti nepievērsa uzmanību tam, ka Templa Grendina saspieda savu ķermeni pati, nevis kāds cits.
Vai mēs varam iegūt tikpat daudz labuma no saviem pieskārieniem, kā no citu cilvēku pieskārieniem?
Tas ir ļoti interesants jautājums un godīgi sakot es nezinu atbildi. Vai autisti sevi aiztiek biežāk nekā bērni bez autisma? Vai nomierinās glāstot sevi? Mēs zinām, ka nervu gali, kas atbild par maigiem pieskārieniem, nav atrodami uz ādas, kur nav matu – uz plaukstām un pēdām. Tāpēc kad mēs sevi aiztiekam ar rokām, pirkstiem un plaukstu, mēs pieskaramies ar ādu uz kuras nav tādu nervu, ādu uz kuras tie ir. Man ir ideja vienam eksperimentam – es esmu pamanījis, ka tad kad es pieskaros sev es jūtu sajūtu pieskāriena vietā, bet ne rokā!
Oksitocīns. Par to šobrīd daudzi runā, ka tas ir bez maz vai mīlas tekstūra un pat izmanto aerosolus, lai paaugstinātu šī hormona līmeni. Jūsu pētījumi rāda, ka glaudīšana strādā labāk?
Oksitocīns ir pazīstams ar savu nozīmi mātes uzvedībā, bet tas arī apkalpo ķermeņa kopšanu. Maigi pieskārieni pazemina asinsspiedienu un nomierina sirds ritmu, pazemina stresa hormona kortizola izstrādāšanu un paaugstina oksitocīna līmeni - “mīlas hormonu”. Mākslīga tā pavairošana ar aeorosola palīdzību diez vai dos pilnvērtīgu efektu, kā maiga glaudīšana, kas bez tā, palielina endorfīna ražošanu un izraisa patīkamu atslābināšanās sajūtu.
Jūs izmantojāt savos pētījumos robotus? Pastāstiet par to.
Mēs pētījām šīs nervu šķiedras ar mikroneirogrāfijas palīdzību.
Izziņa: Mikroneirogrāfija – neirofizioloģiska metode, lai vizualizētu un ierakstītu notiekošo nervu šķiedrās. Cilvēkam ievada visplānāko adatu nervā, piemēram, rokā, kas “noklausās”, kas notiek nervā.
Bija nepieciešams izslēgt “cilvēcisko faktoru” glāstīšanā un gūt iespēju skaidri kontrolēt tā raksturojumu – ātrumu un spiedienu, tāpēc mēs radījām robotizētu roku.
Šodien mēs esam tik iemīlējušies visuvarošajos gadžetos. Jūs nākotnē redzat masāžas salonus, kur cilvēkus glāsta roboti?
Es domāju, ka masāžas popularitāte ir viens no piemēriem kā cilvēki sajūt, ka pieskārieni ir tik svarīgi un patīkami. Lai gan ne visi masāžu veidi izmanto maigos pieskārienus, enerģiskie un pat slimīgie tā veidi, iespējams, stimulē cita veida nervus muskuļos. Jebkurā gadījumā, masāža palielina opioīdu ražošanu smadzenēs un rada patīkamas sajūtas. Jau pastāv iekārtas, kas masē muguru un ļoti labi atslābina.
Kā lai izdara, lai cilvēki viens pie otra vairāk un biežāk pieskartos?
Es domāju “spēle” ir atslēgas faktors sociālo pieskārienu vēsturē un pirmām kārtām zīdaiņiem un bērniem vajag dot pietiekoši gādīgus pieskārienus. Otrkārt, mudināt viņus veidot taktilos kontaktus caur spēli un veidot atbilstošas sociālas attiecības.
2014.gada novembrī ikgadējā Neiroloģijas biedrību konferencē Vašingtonā psihologu grupa no Emoras universitātes paziņoja par interesantu atradumu. Viņi bija atklājuši pelēm vēl vienu nervu šķiedru, kas atbild par taktilām sajūtām, kas pilnībā izveidojas tikai jaunības periodā. Šīs nervu šķiedras apstrādā pieskārienus dažās rupjās attiecībās starp vienaudžiem un ir iespējams, ka vajadzētu būt vēl nervu grupai, kas atbild par attīstības citām stadijām.
Jūs minējāt pētījumu, kurā zinātnieki glāstīja sienāžu kājas divas stundas. Vai kaut kas līdzīgs notiek arī ar cilvēku?
Šis pētījums ir interesants ar to, ka evolūcija ir saglabājusi mehānismu kurā maigie pieskārieni saistīti ar serotonīna darbu, kas kopā pārvērš vientuļu dzīvnieku par sociālu. Es kļuvu ziņkārīgs par klubu narkotikām ekstazī (MDMA), jo tas palielina serotonīna ražošanu. Cilvēkam, kas iedzēris ekstazī, palielinās taktilā uztvere un mainās uzvedība – viņam rodas vēlme atrasties starp cilvēkiem, viņam ir vēlme pieskarties, viņu velk uz īstu reivu!
Pēc Jūsu rakstiem, avīzes galvenās lappusēs bija virsraksti kā “zinātnieki atklājuši, kā vajag glāstīt savas sievietes!” Cik precīzi vajag ievērot glāstīšanas ātrumu vai vienkārši pietiek ar maigu glāstīšanu?
Ā, maģiskais glāstīšanas ātrums! Mēs visi intuitīvi jūtam to – katra māte to zina un katram mīlētājam arī vajadzētu zinām, tāpēc ka tā ir iedzimta prasme. Mēs esam atraduši, ka optimālais ātrums – starp 1 un 10 centimetriem sekundē, tāpēc parasti mēs ziņojam kā ideālu 3 līdz 5 centimetri sekundē. Bet mēs visi esam atšķirīgi un mums vajadzētu praktizēt, kamēr neatradīsim pašu labāko pieeju cilvēkam. Starp citu, šie nervi reaģē arī uz statisku maigu pieskārienu, lai arī ne tik aktīvi.
Saskaņā ar spoguļneironu teoriju, vai mums kļūst patīkami, kad mēs redzam kā viens cilvēks glāsta otru?
Jā. Mēs ar kolēģi, dakteri Sjūzenu Volkeri, rādījām atskaiti par mūsu pētījumiem Neiroloģijas biedrību konferencē, kas saņēma īpašu uzmanību norises gaitā. Šis eksperiments parādīja, ka tad kad cilvēki skatījās klipus, kur cilvēki glāstīja dažādas ķermeņa daļas un pēc tam to novērtēja cik patīkami viņiem tas likās, tad sajūtas bija pilnībā adekvātas. Visvairāk cilvēkiem patika, kad glāstīja muguru.
Mēs ieraudzīsim vēl daudz atklājumus šajā jomā tuvākajā laikā. Bet pagaidām mums ir vērts saprast, cik ļoti mēs nenovērtējam sociālo pieskārienu nozīmi gan smadzeņu, gan sociālo attiecību attīstībā. Mums visiem vajag vairāk pieskārienus un glāstus!
* Avots: http://mindware.ru
* No krievu valodas tulkoja Ingūna Paupe speciāli priekš http://garavasara.com
* Korektore: Agnese Arāja
