Imants Ziedonis (Epifānijas): Viens cilvēks jāatstāj nemācīts…
Suns sarkanu mēli skrien pa manām tulpēm un neklausa – viens nemācīts suns!
Vai es kliegšu atkal kā gailis tumsā, plēsīšu aiz ausīm kā modinātājs?
Kad simti skrien uz tramvaju, Viņa lai guļ! Lai guļ, cik Viņai gribas! Lai Viņa guļ darba vidū dispečera punktā. Lai apguļas kā dzīvsudraba stabiņš termometrā. Saule no karstuma kūst, bet dzīvsudrabs guļ kā beigts.
Lai Viņa guļ hokeja mačos un visos sacīkšu automobiļos! Lai Viņa guļ starta bedrītēs un starta pistoļu stobros.
Un lai danco, kur neklājas! Kā tarantella uz tarifikācijas tabulām! Viņa dejo plānā un uz plāna cipariem atdauza kājas. Kādas skaistas kājas! Un kā man žēl, ka Viņa tās atdauza uz plāna cipariem!
Nakts aube lēni nolaižas pār mums, mēness kā nošķiebta, pamesta naktstupele. Naktskrekla miers pāri zemei, – tikai zebiekste našķējas pa zvaigznēm! Tāpēc, ka viņa ir nemācīta. Naktīs viņa pamostas un ēd, knibinās pa zvaigznēm kā pa zaptes burkām.
Dzemdējiet vienu bērniņu, kas ir nemācīts! Lai viņš nepazīst pulksteni. Pasaule ir liela pulksteņa ciparnīca, pa kuru rādītājs triec ļaudis. Rādītājs nāk kā šķūre, kā liekšķere. No rādītāja bēg kā no izkapts, pa ciparnīcu apkārt skrien ļaudis.
Vieni skrien ar minūšu rādītāju, otri ar sekunžu rādītāju. Trešie iet lēni ar stundeni. Bet visi iet ar vienu un to pašu laiku. Ar kuru rādītāju tu gribi iet – tas ir tikai stila jautājums. Ja tev ir sprintera daba, tad skrien ar sekunžu rādītāju. Ja tu esi maratonskrējējs, tad skrien ar minūšu rādītāju. Bet, ja tu iesi ar stundu rādītāju, – arī nekā tu nebūsi zaudējis.
Vai tu bēdz rādītājam pa priekšu, tā dzīts un baidīts, vai ej tūliņ aiz tā, cenšoties neatpalikt, – arī tas ir stila jautājums. Pirmie ir tie, kuriem nekad nav laika. No rīta tu paķer sviestmaizi no galda, bet nāk minūšu rādītājs, un tu bēdz – rādītājs nāk pāri galdam, un galds paliek tur – viņā pusē. Tu aizmirsi cimdiņus mājās, bet atpakaļ vairs netiec – no tās puses nāk virsū rādītājs.
Mīļie, nāk atkal virsū rādītājs – nav laika! – tu paķer savus bērniņus, nepaspēj saskaitīt, vai ir visi (bet nav visi) – nav laika, nav laika! – nāk rādītājs, un Kārlītis paliek aiz rādītāja un izaug par vaidieniņ ko!
Viegli pazīt cilvēkus, kam tuvu aiz muguras rādītājs. Viņi skrien – vienā kājā kurpe, otra – basa. Sievietēm ir šķībi iekrāsotas lūpas – viņas spogulī ieraudzījušas rādītāju sev aiz muguras, pārbijušās un uzrāvušas ātru līniju, šķību un pārāk spilgtu. Tādas nu izskrējušas un nu skrien pa ielu.
Uzirusi zeķe, nedzīta bārda, negludinātas bikses, netīrīti zobi, neapkalts zirgs un nepumpētas riepas – tā mēs bēgam, mums nav laika apstāties. Un aiz mums kā gans aiz aitām nāk rādītājs.
Mēs, otrie, ejam tūliņ aiz rādītāja. Mūsu rezervē ir vesels rādītāja aplis. Mēs cenšamies neatpalikt, bet, ja mums nokrīt kurpe, mēs varam to pacelt un apvilkt par jaunu. Mums ir laiks rezervē – iešūt pogu, nospodrināt kurpes, pamīlēt sievu, Jēzu Kristu piesist krustā. Mums ir laika rezerve, mēs atkal panāksim rādītāju un centīsimies no tā neatpalikt. Mēs paši sakām: neatpalikt no laika.
Bet viens cilvēks guļ. Viņš guļ uz ciparnīcas un neliekas ne zinis. Man gribas viņu pamācīt, kliegt, ka rādītājs viņam noraus galvu, ka nocirtīs roku, ka jātiek laikam līdz, ka… Bet nekas nenotiek. Rādītājs pāriet pāri, un viņš guļ mierīgi tālāk. Es gaidu, kas būs, kad viņš celsies. Jā, pamostas, un, kad nāk rādītājs, viņš pieliecas paostīt puķi. Kad nāk rādītājs, viņš meklē kameņu medu. Viņš noguļas pie avota padzerties. Viņš mierīgi tīra savas kurpes. Vienmēr šajā brīdī, kad nāk svarīgais rādītājs, notiek kaut kas mazsvarīgs – viņš uz ceļiem rok kartupeļus vagā vai ir pazaudējis zālē nazi, vai ir iekritis spainis akā un viņš ir ielīdis tam pakaļ. Rādītājs viņam pāriet pāri un neskar. Tā sagadās? Viņš dzīvo, it kā laiks uz viņu nemaz neattiektos.
Es gribēju pamācīt. Bet vismaz viens cilvēks jāatstāj nemācīts.
– Imants Ziedonis (Epifānijas)
