Terorisms, vardarbība, naids, svētie kari un vēlme atriebties sākas katrā no mums. Mēs visi esam daļa no upes, ko sauc par cilvēci. Neviens nav no kopējā atdalīts indivīds, bet gan daļa no kaut kā lielāka. Katrs no mums rūpējas par upi, atrodas tajā un ir atbildīgs par tās pilnību. Kā dižais Krišnamurtī mīlēja teikt: "Tu esi pasaule, un pasaule ir tevī."
Vardarbība sākas tad, kad vismaz iztēlē atdalām sevi no upes un vienu no otra. Mēs uzgriežam muguru dzīvīgumam un konceptuāli definējam sevi, reducējot savu būtību līdz lietai. Labs, slikts. Pareizs, nepareizs. Kristietis, ebrejs, ateists. Ticīgais, neticīgais. Bagāts, nabags. Indietis, amerikānis, austrālietis. Patiesība kļūst par ieroci. Mēs izvēlamies, kurā pusē atrasties. Mēs redzam "citus". Mēs aizmirstam, kas mūs vieno: mēs visi esam brāļi un māsas, viens dzīvības spēks kustībā, viena apziņa, Dzīvības ūdens.
Iekšēji mēs karojam ar savām domām, jūtām. Mēs novēršamies no sāpēm, šaubām, bailēm un ilgām, saucot tās par "negatīvām", "sliktām" vai pat "ļaunām". Mēs sevi sadalām divās frakcijās – "labais es" pret "slikto es", šķīstais pret grēkotāju, gaisma pret tumsu, svētais pret nešķīsto. Mēs pat varam mēģināt "atbrīvoties no" vai "iznīcināt" mūsu skumjas, šaubas, bailes, seksuālās vēlmes, "nešķīstās" domas. Genocīda sākums.
Mūsos. Viss sākas mūsos.
Ko mēs noraidām sevī, to mēs galu galā noraidām arī citos. "Iekšiene" acumirklī kļūst par "ārieni". Viņu nepilnības. Viņu trūkumi. Viņu sāpes, prieki, šaubas un vājības patiesībā ir mūsu pašu. Viņu savādās domas, "nepareizās" vai "apkaunojošās" sajūtas, viņu tumsa un grēks patiešām ir mūsu pašu. Mēs cenšamies viņus izmainīt, likt darīt pareizi, glābt. Mēs nosodām viņus, domājam, ka esam labāki, jūtam žēlumu, baidāmies. Neizpratnes vadīti, mēs varam nodarīt viņiem pāri. Aklu dusmu vadīti, mēs pat varam viņus nogalināt. Veseluma meklējumos, neatpazīstot veselumu sevī un aizmirstot, ka esam mīlestība, mēs varam iznīcināt visu un visus sev apkārt. "Brīvības" vārdā. "Dieva" vārdā.
Terorismu var izbeigt redzot to, saprotot to un iznīcinot tā saknes. Ievērojot, kā karš un vardarbība sākas ikvienā no mums. Katru reizi, kad mēs atgrūžam domu vai sajūtu, kaunamies par to vai to vainojam; katru reizi, kad mēs novēršamies no savām dusmām, bēdām, šaubām vai bailēm; katru reizi, kad mēs nosodām vai uzbrūkam kādam tā vietā, lai stātos pretī savām neatrisinātajām problēmām, mēs sējam terorisma sēklas. Tomēr katru reizi, kad mēs atveram savu sirdi, lai atbrīvotu vietu tam, kas mūs uztrauc, pievēršamies brūcei mūsos ar mīlestību un ziņkāri, ieelpojam tajā, ko vēlamies iznīcināt, mēs atceramies mūsu plašumu, atkal savienojamies ar mīlestību, kas liesmo mūsos, un kļūstam par daļu no risinājuma – par upi.
Un tad, mans draugs, ja tu elpoji, varbūt tad cilvēcei vēl ir iespēja.
Džefs Fosters
* No angļu valodas tulkoja Matīss Freimanis speciāli priekš www.garavasara.com
* Korektore: Liene Lāce
