https://normundsastra.eu/kapec-mes-alkstam-atzinibas/
Man pretī sēdēja ietekmīgs un valdonīgs vīrs. Savu ietekmi un autoritāti viņš labi apzinājās: skatieni, žesti, viņa attieksme pauda, cik svarīga persona viņš ir. Viņš ieņēma augstu amatu valdībā, un visi viņam iztapa. Skaļā balsī viņš kādam teica, ka traucēt viņu sakarā ar kaut kādu sīku oficiālu uzdevumu esot apbrīnojama nekaunība. Viņš burkšķēja par savu padoto rīcību, bet tie klausījās, nervozi un nobažījušies. Mēs lidojām augstu virs mākoņiem astoņpadsmit tūkstoš pēdu augstumā, pa mākoņu spraugām vīdēja zila jūra. Tiklīdz mākoņi kaut kur pašķīrās, bija redzamas sniegotas kalnu virsotnes, salas un plaši, atklāti līči. Cik tālas un skaistas bija viensētas un mazie ciemati! Jūrā ietecēja kalnu upe. Tā plūda garām pilsētai – milzīgai, piedūmotai un drūmai; tās tuvumā upes ūdeņi kļuva duļķaini, taču nedaudz tālāk jau atkal mirdzēja un laistījās. Dažas vietas tālāk sēdēja virsnieks formas tērpā, viņa krūtis rotāja ordeņa lentītes, viņš bija pārliecināts un salts. Viņš piederēja savrupai kastai, kas sastopama visā pasaulē.
Kāpēc mēs alkstam atzinības, kāpēc mums par katru cenu vajag, lai par mums labi domā, lai atbalsta? Kāpēc mēs esam tādi snobi? Kāpēc mums tik dārgs mūsu vārds, stāvoklis, ieguvumi? Vai tad anonimitāte ir pazemojoša un būt nezināmam – nicināmi? Kāpēc mēs tiecamies pēc slavas un popularitātes? Kāpēc mums nav diezgan ar to, ka mēs esam mēs? Varbūt vārds, stāvoklis un ieguvumi mums ir pats galvenais tāpēc, ka mums bail un kauns no tā, kādi mēs esam? Apbrīnojami, cik stipra ir vēlme pēc atzinības un aplausiem! Cīņas karstumā mēs izdarām neticamas lietas un par to tiekam apbalvoti: kāds kļūst par varoni, jo nogalinājis citu cilvēku. Ar privilēģiju, gudrības vai varbūt ar spēju un čakla darba palīdzību cilvēks nonāk tuvu virsotnei – lai gan pašu virsotni nekad nesasniedz, jo, saindējušies ar panākumiem, nespējam rimties. Valsts vai privāts uzņēmums – tie esat jūs paši; viss atkarīgs no jums, jūsu rokās ir vara. Organizētās reliģijas piedāvā stāvokli, prestižu un godu; arī tur jūs esat kaut kas, ievērojams un svarīgs. Varbūt jūs kļūstat par kāda skolotāja mācekli; varbūt jūs viņiem palīdzat. Jūs joprojām esat svarīgs, jūs viņus pārstāvat, uzņematies daļu no viņu atbildības, jūs dodat, un pārējie saņem – pat ja darbojaties viņu vārdā, pat ja esat vienīgi līdzeklis. Jūs varat apvilkt gurnautu vai mūka apmetni, taču tas esat jūs, kas sper šo soli, tas esat jūs, kas atsakās.
Tā vai citādi, smalki vai rupji, mēs barojam un uzturam savu es, savu personību. Es izpausmes ir kaitīgas un antisociālas; kāpēc gan tam par katru cenu jāpastāv? Mēs dzīvojam nemierā un bēdās, laimes brīži ir īsi un gaistoši – kāpēc es pieķeras ārējiem un iekšējiem priekiem, meklējumiem, kas neizbēgami nes sāpes un ciešanas? Alkas pēc pozitīvas darbības pretstatā noliegumam liek mums būt, šie centieni ļauj mums just, ka esam dzīvi, ka mūsu dzīvei ir mērķis, ka mēs pakāpeniski izskaudīsim visu, kas izraisa nesaskaņas un bēdas. Mēs jūtam – ja pārstāsim rosīties, mēs nebūsim nekas, būsim zuduši, dzīvei vairs nebūs nekādas jēgas; tāpēc mēs turpinām dzīvot konfliktos, sajukumā un antagonismā. Tomēr mēs apzināmies, ka pastāv kas vairāk, ir iespējama citāda dzīve – dzīve pāri un viņpus visām ciešanām. Tādējādi mēs nemitīgi cīnāmies paši ar sevi.
Jo lielāks svars ir ārišķībām, jo lielāka iekšējā nabadzība; tomēr brīvība no šīs nabadzības nav gurnauta aplikšana. Iekšējā tukšuma cēlonis ir alkas kļūt; un, dari ko darīdams, šis tukšums nav aizpildāms. No tā var bēgt primitīvā vai rafinētā veidā, taču tas seko kā ēna. Var nevēlēties ieskatīties šajā tukšumā, tomēr tas nekur nepazudīs. Izpušķojumi un atsacīšanās, šīs es maskas, nespēj nosegt iekšējo nabadzību. Ar rosību, iekšēju vai ārēju, es cenšas bagātināties un sauc to par pieredzi vai kā citādi, atkarībā no tā, kas mūsu personībai šķiet ērti vai tīkami. Es nespēj būt anonīms: tas var ietērpties jaunās drānās, pieņemt citu vārdu, taču individualitāte ir pati tā būtība. Lolojot savu individualitāti, es nespēj apzināties savu būtību. Es – pozitīvi vai negatīvi – veidojas, uzkrājot individualitāti, un rosība vienmēr to norobežo, pat ja šis norobežojums ir ļoti plašs. Es centieni būt vai nebūt vienmēr ir attālināšanās no esošā. Ja mēs neņemam vērā vārdu, īpašības, rakstura iezīmes, īpašumu, tad kas gan ir es? Vai, atmetot īpašības, vēl paliek arī kaut kāds es? Es glābjas rosībā, jo to dzen bailes nebūt nekam; taču es jau ir nekas, tas ir tukšums.
Ja mēs spējam ieskatīties šai tukšumā, pastāvēt sāpīgajā vientulībā, tad visas bailes pazūd un sākas dziļa transformācija. Lai tas notiktu, šī neesamība jāīzjūt, bet, ja pastāv šīs pieredzes subjekts, tas nav iespējams. Ja gribas izjust šo tukšumu tālab, lai to pārvarētu, izietu viņpus tā un paceltos tam pāri, tad izjušana, tukšuma piedzīvošana, nevar notikt, jo es kā individualitāte vēl aizvien pastāv. Ja pieredzētajam ir pieredze, nevar pastāvēt pieredzēšanas stāvoklis. Ja mēs pieredzam esošo, to nekādi nenosaucot, nedodot tam vārdu, tad kļūstam brīvi.
– Džidu Krišnamurti
