Bieži runāju par to, "Kā izprast savas patiesās vēlmes", jo šī tēma ir izrādījusies par vienu no tām, kas cilvēkus interesē visvairāk, starp tādām mūžīgām vērtībām kā BĒRNI, LAULĪBAS un PAŠVĒRTĒJUMS.
Vēsturiski tā ir sanācis, ka cilvēki fizioloģiskā līmenī (nerunājot nemaz par psiholoģisko) nav spējīgi izdarīt brīvu izvēli un sekot tai bez sirdsapziņas pārmetumiem un radu nosodījuma.
Un, kā sekas, pirmais no maniem "Sešiem Labkovska likumiem" – "Darīt tikai to, ko vēlies" izsauc daudz jautājumu, šaubu un pat sašutuma. Ik dienas sastopos ar nesapratni un pretošanos šim punktam. Dzirdu sakām, ka dzīvot tā, kā vēlies, – tas ir neiespējami, bīstami un kaitīgi, egoistiski un ir pretrunā ar vispārpieņemtajiem likumiem. Manuprāt, tas jau pašā saknē ir nepareizi.
Visi taču pazīstam tādus cilvēkus – noliksi sēdēt – sēdēs, piecelsi stāvēt – stāvēs. Noguldīsi – gulēs. Viņu ir daudz, viņu ir vairākums, īpaši starp tiem, kam pāri 40. Viņi nedzird savas vēlmes vai arī viņiem to vispār nav. Vēlmes viņos ir vai nu nomāktas, vai nomaskētas. Viņi it kā pat nedzīvo, bet vienu pēc otras tikai risina problēmas. Gadu pēc gada. Ja nu problēmas piepeši pazūd, viņi sāk tās izdomāt, jo ar problēmām ir komfortablāk un saprotamāk.
Galvenās jūtas, kas dominē viņu dzīvē – pienākums. Atslēgas vārds – vajag. Lielākās bailes – ka tik kas nenotiek.
Un sejas kā pokera spēlmaņiem.
Uzstādījums, ko viņiem nodevuši vecāki, ir tāds, ka, ja dzīvosi tā, kā gribēsi, par visu būs jāmaksā. (Vecākiem bija savi vēsturiski, sociāli, pārmantoti iemesli – nevajag viņus par to vainot). Un tā rezultātā pat stadijā, kad šķiet, ka laimi var aizsniegt ar roku, cilvēks sāk baidīties, ka tas viss drīz beigsies, un tālāk kļūs tikai sliktāk nekā bija.
Tāpēc tad, kad ir jāizvēlas, viņi priekšroku dod kam mazāk bīstamam, neitrālam, nekādam. Augstskolu, kur ir mazāks konkurss un kas atrodas tuvāk mājām, darbu, kur ir mazāk prasību, apprec nevis to meiteni, kurā neprātīgi iemīlējies, bet to, kura noteikti neaizies pie cita (apprec nevis mīļoto, bet uzticamo). Un dzīvo garlaicīgu, vienveidīgu dzīvi, atstrādājot scenāriju ar saviem sociāliem un vecāku pienākumiem. Mācās, strādā, audzina bērnus, vasarā dodas pārgājienos, ziemā apmeklē teātri. Ne tāpēc, ka viņiem tā gribētos, bet tāpēc, ka no viņu skatupunkta tā ir jāizskatās ‘’normālai’’ dzīvei.
Kā sekas tam, ka nav vēlmju, parādās astēniskais sindroms, spēku zaudēšana, tonusa pazemināšanās. Galējais punkts – depresija. Kad cilvēks vai nu vispār neko nevēlas, vai arī vēlas tikai apgulties un nomirt (suicidālās depresijas gadījumā). Un šādā stāvoklī daži pavada lielāko savas dzīves daļu. Ik dienas viņi kaut ko pārvar, ar kādu cīnās un uzskata, ka tas ir vienīgais veids, kā uzveikt dzīves netaisnību.
Lielais vairums ļaužu negūst nekādu prieku no dzīves, un tā, es uzskatu, ir liela traģēdija. Vesela valsts, cilvēku miljoni dzīvo nenojaušot, ka var būt savādāk, bez drāmām, bez piespiešanās, bez totālas vainas un kauna sajūtas.
Vairākumam iekšējais ‘’tā vajag’’ tik ļoti dominē pār ‘’gribu’’, ‘’sapņoju’’, ‘’varu’’, ka tad, kad viņi dara to, ko vēlas, tad jūtas sliktāk, nekā darot to, ko vajag. Tie ir pārliecināti neirotiķi, kuri dzīvo ar milzīgu nemieru dvēselē. Viņos ir apspiestas ne tikai vēlmes, bet arī jebkuras citas emocijas.
Tā visa cēlonis – auksti, nejūtīgi vecāki, kuri ir ignorējuši, necienījuši un nepievērsuši nekādu uzmanību sava bērna vēlmēm. No šejienes arī ceļas krieviem tradicionālā gatavība pakļauties, pazemoties, samierināties un paciest zaudējumu. Un, protams, pārliecība, ka viņu patiesais viedoklis neko nenozīmē un nevienu neinteresē. Mums tas nav nekas jauns, bērnībā visi esam tam gājuši cauri. Tāpat kā mūsu vecāki…
Mēs – nebrīvu cilvēku sabiedrība, kam nelaimes un vispārēja nospiestība ir dzīves norma. Krievijā pat baidās, kad ir labi. Ir tāda visnacionāla ideja, ka par to, ka ir labi, būs jāmaksā. Un bažas, ka maksāt nāksies jau drīz, – tās ir visnacionālas emocijas. Visi tā vien vēlas sarauties čokurā tieši orgasma laikā! Pārrausim šo nolādēto apli, nemīlestības un nebrīves ķēdi, kas sākas jau mātes vēderā. Nekad nav par vēlu ko mainīt. Un sen jau ir laiks.
Lai kā būtu – ja arī jums ir problēmas ar vēlmēm, mēģiniet tās uztrenēt. Sāciet ar mazumiņu. Sēžoties pie galda, nesāciet ēst, pirms neesat izlēmis, ko patiešām vēlaties, iesākumā ar sīkumiem. Veltiet tam laiku, padomājiet par to, kāda ir jūsu mīļākā krāsa, mīļākā filma, grāmata... Mini vai maksi? Tēja vai kafija? Atcerieties, ka jūsu vēlmes nekā nav saistītas ar racionālo, loģisko vai ‘’pareizo izvēli’’. Jūsu izvēle nevar būt nepareiza.
No jauna iemācieties klausīties un sadzirdēt sevi tā vietā, lai ietu citu vēlmju pavadā. Attīstiet savas spējas un talantus, realizējiet savas ieceres, sapņus un mērķus. Nebaidieties būt sliktais kolektīva acīs – tā taču ir jūsu dzīve! Apkārtējiem uz jums nospļauties, viņiem ir sava dzīve...
Visi apskaužam tādus cilvēkus, kuri ieiet veikalā, paņem no plaukta kādu apģērba gabalu un uzreiz dodas uz kasi. Un turpat pie kases to arī uzvelk. Mēs viņus apbrīnojam un vēlamies no viņiem bērnus. Jo šī pārliecinātība un noteiktība attiecas arī uz pārējo viņu dzīvē: profesiju, darbavietu, dzīvesvietu, automašīnas un partnera izvēli...
Kā viņi par tādiem izauga? Vienkārši viņiem jau kopš bērnības bija izvēles un balss tiesības, no mazām dienām viņi zināja, ka viņu vēlmes ir nozīmīgas citiem un pārējai pasaulei, ka tās ir adekvātas un izpildāmas, ka viņu vēlēšanās parasti piepildās! Attiecieties tā pret saviem bērniem, uzticieties viņiem, un viņiem būs iespēja...
Otra problēma rodas, kad vēlmju ir pārāk daudz, un jūs nekā nevarat apstāties pie vienas no tām. Ar nespēju izvēlēties var cīnīties tikai nospraužot mērķi un tad katru savu vēlēšanos (līdz absurdam) novedot līdz pilnīgai tās realizācijai. Ja ko esat nolēmis – turieties pie tā! Sataisījāties ar draudzeni iet uz kino 20:00? Bet kāds piezvanīja un uzaicināja iedzert? Nē, jūs jau esat nolēmis iet uz kino, un nekādi ‘’pēkšņi mainījušies apstākļi’’ nevar būt par iemeslu šo plānu maiņai.
Ja pietiekoši ilgi pieturēsieties pie šīs stratēģijas, pārstāsiet mētāties, sāksiet lēmumus pieņemt pārdomātāk un turēsieties pie tiem bez piepūles. Rezultāts ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā esat cietis no paša pēkšņiem un pretrunīgiem lēmumiem, cik ļoti jums ir apnikusi neizlēmība un lērums apģērbu skapī, kas nopirkti nesaprotamu iemeslu dēļ un ne reizi tā arī nav uzvilkti...
Var apmeklēt lekcijas, lasīt gudras grāmatas un Facebook, bet ir lietas, kas vienkārši ir jāsāk darīt. Šajā konkrētajā situācijā – jāsāk DARĪT TO, KO VĒLAMIES, un lai notiek, kas notikdams!
Mihails Labkovskis
Avots: https://snob.ru
* Korektore: Liene Lāce
http://garavasara.com/articles/prasme-sadzirdet-savas-velmes--2
