“Dzimšanas grupa” Rīgā, Tallinas ielā 30-4, līdzi jāņem maiņas apģērbs un apavi.
25.03., piektdien (Lielā Piektdiena) – plkst. 10.30 – 18.00
Individuālos pasūtījuma uzstādījumus pieteikt pa tālr.: 29149909 Guntai. Informācijai par tiem lūdzu sekot interneta vietnēs:
http://www.risinajums.mozello.lv/
https://www.facebook.com/helingers/?fref=ts
https://www.draugiem.lv/group/18366929/helingera-metode/
DzMA mājas lapa - http://www.lifeartacademy.org/
"Dvēseles skolas" mācību datumus skatīt šeit:mācību grafiks
ATGRIEŠANĀS PIE SĀKUMA,
JEB NEBIJUŠU SAJŪTU RESTAURĀCIJAS DARBNĪCA,
JEB - KAS NOTIEK DZIMŠANAS GRUPĀS
Tev prasa – „Kad ir tava dzimšanas diena?” un tu nosauc ko...nkrētu datumu, varbūt pat laiku. Daudzi cilvēki, tai skaitā astrologi pievērš lielu vērību brīdim, kad cilvēks „ienāk šajā pasaulē”. Bet vai tas ir katra no mums sākums šeit uz Zemes? Protams, ka nē. Mēs savas šīs dzīves gaitas sākam daudz agrāk par atdalīšanos no mātes ķermeņa.
Lasot lekcijas bieži izmantoju līdzību par maratonu. Jautāju klausītājiem – „Kā būtu, ja mēs lekcijas vietā ietu paskriet?”. Reakcija ir visdažādākā – no sajūsminātas piekrišanas līdz kategoriskam noliegumam. Bet vai esi aizdomājies, ka tava ienākšana šai pasaulē, tava dzīvība nav iedota tev tāpat vien. Tu to esi izcīnījis kā balvu par uzvaru „Lielajā maratonā”, kurā piedalījās daudzi tūkstoši skrējēju. Tātad tu esi ienācis šajā dzīvē kā uzvarētājs. Un tieši ar šo brīdi ir sākušās tavas šīs dzīves gaitas – daudz agrāk par piedzimšanu.
Daudzi zinātnieki ir pievērsušies šī attīstības posma pētīšanai. Tas ir sarežģīti, jo visas atmiņas par šo dzīves periodu ir noglabātas dziļi neapzinātajā psihes daļā, ir grūti atsaucamas atmiņā un aprakstāmas vārdos. Viena no man tuvākajām ir amerikāņu zinātnieka Staņislava Grofa perinatālo matricu teorija.
Laika periodu pirms un pēc dzemdībām S. Grofs iedala 4 periodos, kuru laikā bērna atmiņā tiek noglabāta fundamentāla informācija par piedzīvoto, kas kā stabila psiho emocionāla forma – matrica turpina darboties un iespaidot visu atlikušo dzīvi.
1.periods. Sākotnējā vienotība ar māti. (Pirmsdzemdību pieredze dzemdē.)
Tas ir laika periods, kurā bērns ir simbiotiski saistīts ar māti. Laiks, kurā bērnam pašam lai izdzīvotu tikpat kā nekas nav jādara - nav jāelpo, nav jāpārstrādā barība, nav jānes savs ķermenis – to visu viņa vietā dara māte. Bērns atrodas drošībā, optimālā vidē un par visu viņa fizisko vajadzību apmierināšanu rūpējas māte. Savā ziņā to varētu salīdzināt ar dzīvi paradīzē. Ja vien šis periods noritētu optimāli, katram no mums kā pirmā pieredze tiktu nogulsnēta informācija par absolūtu „svētlaimi” . Ja vien......
9 mēneši ir ļoti garš laika periods, kurā var atgadīties vis kaut kas. Dažādas stresa situācijas, pārdzīvojumi, vairāk vai mazāk pamatoti uztraukumi, zaudējumi un tamlīdzīgi. Tā kā šajā laikā bērns ir fiziski saistīts ar māti, viss ko pārdzīvo māte, iespaido arī bērnu. Kaut vai ar asins ķīmiskā sastāva izmaiņām, mātes ķermenī izdaloties adrenalīnam. Pie manis ir vērsušies ar lūgumu palīdzēt sakarā ar nemitīgu nepārejošu neadekvātu trauksmes izjūtu. Aptaujājot par to, kā mātei noritēja grūtniecība, atklājās ,ka māte visu grūtniecības laiku ir bijusi ļoti satraukta, baidoties no spontānā aborta. Jo tas bija noticis ar pirms tam ieņemto bērnu. Grūtniecība noritēja kopumā veiksmīgi, bet mātes nemitīgā trauksme tika noglabāt bērna zemapziņā un turpināja to pavadīt arī pēc piedzimšanas jau pieauguša cilvēka dzīvē. Manuprāt, nav jāpaskaidro, kas tiks ierakstīts bērna psihē, ja grūtniecības laikā sieviete tiek pamesta, jūtas nodota, vīlusies un nevajadzīga. Vai pārdzīvo smagu zaudējumu – kāda ļoti tuva cilvēka nāvi. Šie pārdzīvojumi neizskaidrojamu izjūtu formā var būt klātesoši visu turpmāko dzīvi. Un kā pēdējais piemērs – kādas sekas atstāj mātes nevēlēšanās bērnu saglabāt vai izjūta, ka bērns ir apgrūtinājums vai pat „problēma”.
2.periods. Antagonisms ar māti. Brīdis kad sākas dzemdību process- dzemdes kontrakcijas, bet dzemdību ceļi vēl nav atvērušies. Domājot un iztēlojoties ko bērns pārdzīvo šajā procesā, nāk prātā filmās redzētās zemestrīces ainas. Uz mirkli iedomājieties cilvēku, kurš zemestrīces laikā atrodas iesprūdis šaurā lifta kabīnē. Gaisma mirguļo vai nodziest, sienas, grīda, viss grīļojas un izejas nav. Pēc dažu autoru domām šis ir vissliktākais periods, kas vien var būt, kas vēlāk var izpausties izjūtā, ka esi ieslodzīts, notverts un bezpalīdzības sajūtā. Tomēr...ne viss ir tik briesmīgi. Atkal iedomājieties lifta kabīni zemestrīces laikā...tikai – kādā atrakciju parkā. Kabīnē iekšā esošais cilvēks zina, ka kaut kur ārpusē atrodas operators, kurš visu kontrolē un ir drošs par laimīgu iznākumu. Ar šo piemēru vēlējos paskaidrot mātes lomu šī perioda laikā. Ja topošā māte ir gatava dzemdībām, gaida šo brīdi ar mierpilnu attieksmi, tad šo pašu mieru saņems bērns. Un cilvēkā jau pirms piedzimšanas tiks ierakstīta informācija par to, ka , lai cik briesmīgs šķistu notiekošais, viss tomēr beigsies labi. Atliek vien paciesties.
Tomēr vairumā gadījumos vērojams pretējais. Iztēlojieties jaunu sievieti, kurai pašai vēl nav savas dzemdību pieredzes, bet ir tikai mātes vai vecāsmātes stāstītie „šausmu stāsti” par to, kā „es dzemdējot gandrīz nomiru”. Vai arī filmās saskatītās šausmas. Vai arī, pašas pirmā negatīvā pieredze. Šādos gadījumos, visticamāk, māte nebūs viss miera, bet nemiera un trauksmes avots bērnam. Iespējams, šādam bērnam kļūstot pieaugušam, grūtās dzīves situācijās parādīsies pārspīlētas trauksmes, panikas un bezizejas izjūtas.
3.periods.Sinerģisms ar māti – pats dzimšanas process, bērna virzīšanās caur dzemdību kanālu. Perioda laikā norit bērna pirmā „cīņa uz dzīvību un nāvi”. Bērns tiek pakļauts augstam mehāniskam spiedienam un nosmakšanas riskam. Tomēr situāciju ir iespējams atrisināt, izbeigt. Katrs no mums, kurš ir piedzimis dabiskā ceļā ( bez ķeizargrieziena) ir ieguvis izdzīvošanas pieredzi. Pie kam pieredzi izdzīvot pateicoties paša spēkiem. Neapšaubāmi šī ir eksistenciāli svarīga pieredze turpmākajās dzīves gaitās. Tā ļauj nepadoties un uzticēties sev, piešķir apziņu – es varu, ja es centīšos – man sanāks. Vai esat ievērojuši, ka tad, kad nonākat kādās grūtības, jūsu ķermenis automātiski reaģē tāpat kā dzimšanas brīdī – galva ieraujas starp pleciem, tiem paceļoties uz augšu...rokas saraujas kulakos un pat saliecas elkoņos....tā, it kā mēs atkal būtu gatavi „mesties virsū šķērslim” un pārvarēt to. Taču šī nav vienīgā iespējamā pieredzē, kuru bērs var iegūt trešā perioda laikā.
Dzimstot grūtās, ilgstošās dzemdībās bērnā var tikt ielikti pamati klaustrofobijai – bailēm no šaurām vietām. Turpmākajā dzīvē šādam cilvēkam var būt problemātiski atrasties šaurās saspiestās telpās – lifts, transports. Iespējams pat problēmas ģērbjoties – brīdī, kad galva ir apģērbā iekšā, parādās panika un bailes nosmakt. Nereti šādi cilvēki sapņos redz sevi lienam pa šauriem tuneļiem, ejām, pagrabiem utml.
Savukārt, bērnam piedzimstot priekšlaicīgi, var tikt ierakstītas bailes no plašuma. Pretēji iepriekš aprakstītajam, šāds cilvēks jutīsies komfortabli šaurākās telpās, nevis lielā klajumā.
Tikai vēl viens pierādījums iepriekš minētajam. Nereti jaunie vecāki sastopas ar ļoti spēcīgām negatīvām jaundzimušā reakcijām, ja ģērbšanas laikā bērnam pieskaras pie galvas virsmas, vai arī ir jāuzvelk kāds apģērba gabals pāri bērna galvai. Visticamāk bērnā vēl joprojām pārāk labā atmiņā ir viss, ko tam nācās piedzīvot dzimstot.
Man bieži tiek jautāts – bet kā tad ar „ķeizariem”? Protams, arī tam ir sava nozīme un ietekme.
Veicot savus pētījumus ar vairākiem tūkstošiem cilvēku, S. Grofs konstatēja, ka noteicošais faktors „ķeizara bērniem” ir tas, dēļ kura tika veikta šī iejaukšanās. Ja ķeizargrieziens ir veikts mātes veselības labā vai kādu citu apsvērumu ( bet ne bērna) dēļ, ļoti iespējams, ka bērnam paliks „nepabeigtības” izjūta. Turpmākajā dzīvē šādi cilvēki nereti tiecas „izcīnīt piedzimšanu līdz galam” – kļūst par sportistiem un pat revolucionāriem. Vai arī jau kā mazs bērns nemitīgi spēkojoties ar visu un visiem, lai pierādītu savu varēšanu.
Savukārt, ja operatīvā iejaukšanās ir bijusi nepieciešama, lai glābtu bērna dzīvību, aina veidosies diametrāli pretēja. Iztēlojieties situāciju no bērna pozīcijām: „es dzimu, es cīnījos, es paguru, es padevos...es esmu gatavs pat nomirt, bet man vairs nav spēka ” Un tad – „debesis paveras un no kaut kurienes nāk visu spēcīga roka” kura vienā mirklī izceļ bērnu laukā no visām viņa problēmām. Šī pieredze nogulsnējas dziļi bērna zemapziņā. Un ļoti iespējams, tiks atkārtota turpmākajā dzīvē – nonākot grūtībās, tiks veikta vairāk demonstratīva aktivitāte, kuru ātri nomaina pasīva „brīnuma” un palīdzības gaidīšana. Runa ir par iespējamām programmām, jo katrs bērns tāpat kā katrs dzimšanas process ir ļoti individuāls.
4.periods. Atdalīšanās no mātes. Ilgstošo spriedzi un ciešanas nomaina atvieglojums un „brīvība”. Pēc S. Grofa domām to tā arī varētu nosaukt – mīlestības un brīvības matrica. Ja vien....Stāstījumu par šo periodu sākšu ar mazu atkāpi. Apgūstot psihoterapiju Francijas Psihoorganiskās analīzes skolā, virkne nodarbību tika vētītas tēmai – piedzimšana. Pēc kāda vingrinājums, kurā mums vajadzēja iztēloties sevi izplatījumā vēl pirms piedzimšanas un tad „nākt uz Zemi”, es un daži mani kolēģi palikām guļam uz grīdas ar ļoti izteiktu iekšēju protestu. Kā šodien atceros izjūtu – „es negribu!” Es negribēju teikt jā savai piedzimšanai, negribēju vēlreiz iet cauri „visam tam”. Vēlāk mēs savā starpā smējāmies, ka būs jādibina „nedzimušo bērnu klubs”. Mēģināšu paskaidrot, kamdēļ mani bija šāds protests.
Vispirms, iztēlojieties, kādi fiziskās pasaules „pārbaudījumi” sagaida bērnu pēc piedzimšanas. Piemēram – temperatūru, skaņas un gaismas, kuras bērns uztver mātes ķermenī un – to pašu tikai dzemdību zālē. Pēc piedzimšanas pār bērna ķermeni „gāžas” visi fiziskās pasaules kairinātāji – to vairs neaizsargā mātes augums. Pie kam, nu bērnam pašam ir jānes savs smagums un jāsāk elpot. Bet ja bērns to nedara, tad seko – kā nu kurā gadījuma – auksta ūdens pelde vai pliķis pa sēžamvietu. Pēc tā visa bērns tiek satīts kā maza mūmija absolūti bezpalīdzīgā pozā un novietots atsevišķā telpā kopā ar tādiem pat bēdu brāļiem – māsām, kur viņš var raudāt stundām ilgi, nevienam neliekoties zinis. Un tikai pēc 3 dienām labākajā gadījumā notiek atkal savienošanas ar to, kas bija pirmais patvērums un spēj nest mierinājumu un pieņemšanu ienākot jaunajā pasaulē – ar Māti.
Protams, tagad daudz kas šajā pieredzē ir mainījies un dzemdību process daudzviet noris savādāk, bet tāda bija mana pieredze, kuru intuitīvi nevēlējos atkārtot vēlreiz. Kādas visam manis aprakstītajam ir sekas? Ja ideālajā variantā, kuru apraksta Grofs, piedzimstot bērnā ienāk miers un mīlestība, notiek savienošanās ar māti, tad manis aprakstītajā dzimšanas procesā bērnā tiek ierakstītas šaubas un neuzticēšanās – vai mani te vispār kādam vajag, vai man te ir vieta. Nereti veidojas cilvēks, kurš uz Zemes ir tikai fiziskajā plānā – ķermeniski, bet dvēsele tā arī nav pieņēmusi šo inkarnāciju. Mēs saucam šos cilvēkus par mākoņstūmējiem, par sapņotājiem. Tiem ir raksturīgi daudz laika pavadīt nemateriālajā pasaulē – sapņos, fantāzijās, iztēlē, kur tiem ir miljoniem sapņu un ieceru. Tikai ļoti maz kas no tā visa tiks iemiesots reālajā dzīvē. Ir arī kāda īpatnēja fiziska iezīme – bieži šādiem cilvēkiem ir sajūta, ka tie nestāv stingri uz zemes. It kā gaisa spilvens būtu zem pēdām.
Iespējams, lasot to visu, rodas jautājums – vai vispār ir iespējams „būt normālam”, izejot cauri šādai pieredzei. Jā , protams ir! Arī ar šo pieredzi, tāpat kā ar jebkuru citu, ir iespējams strādāt, to transformējot. Mēs nevaram izdzēst iepriekšējo informāciju, bet varam iegūt citu – jaunu un pozitīvāku. Daudzviet pasaulē un arī Latvijā ir iespējams vēlreiz piedzīvot savu piedzimšanu un ieraudzīt sevi un pasauli citādākām acīm.
Ar piedzimšanas grupām, jeb, kā mēs smejoties saucam – „nebijušo sajūtu restaurācijas darbnīca” nodarbojos nu jau 2 gadus. Esmu izveidojusi savu unikālu piedzimšanas metodiku, kurā apvienojas gan ķermeniskais darbs no Psihoorganiskās analīzes skolas, gan uzstādījumu elementi no sistēmisko risinājumu pieejas, gan reinkarnoloģijas elementi.
Uz šo brīdi ir jau pāri par 30 „jaundzimušajiem” un vēl ne reizi process nav atkārtojies līdzīgi iepriekšējam.
Viss darbs norisinās 4 nosacītos etapos.
1.etaps. Sagatavošanās, noskaņošanās, savas inkarnācijas pieņemšana.
Uzsākot darbu, vienmēr izstāstu, ka šeit notiekošais process būs katram priekš viņa paša. Ka, manuprāt, vissvarīgākais, ir būt kontaktā ar sevi, saviem impulsiem un vēlmēm. Tiek pieļauts pat, ka cilvēks procesa gaitā izvēlas šoreiz nepiedzimt. Tamdēļ pietiekami daudz laika tiek veltīts, līdz kamēr katrs pats ir gatavs pateikt „jā” savai piedzimšanai.
Darbs norisinās uz grīdas – uz paklājiņiem. Pirms uzsākt piedzimšanu, tiek izvēlēta māte – grupas dalībnieks, kurš arī aktīvi iesaistās dzimšanas procesā, iekārtojoties pretī „Bērnam” gabalu atstatus, piedaloties bērna tapšanas un gaidīšanas procesā un ieklausoties savās izjūtās.
Tad „Bērns” apguļas uz muguras, aizver acis un sākas ceļojums nemateriālajā pasaulē lai atrastu un no jauna piedzīvotu vēlmi nākt uz Zemi. Ar katru no dalībniekiem šis process norisinās savādāk. Ir bijušas reizes, kad vispirms ir bijis kaut kas jāatrisina iepriekšējās inkarnācijās – kaut kas jāpieņem vai jāatlaiž. Kā viena no spēcīgākajām pieredzēm atmiņā palikusi kāda jauna sieviete, kura guļot sāka mocīties sāpēs un izdzīvoja pašas abortu kādā no iepriekšējām inkarnācijām.
Bieži šo laika periodu cilvēks pavada ceļojot mentālajā pasaulē un tiecoties sajust sevī vēlmi , impulsu piedzimt. Ir bijušas reizes, kad ir vēlreiz jāsatiek kāda ļoti tuva būtne, kura nav sekojusi līdzi šajā inkarnācijā un no tās jāatvadās. Nākošais etaps var sākties tikai tad, kad katrs pats ir sajutis savu vēlēšanos piedzimt – būt šeit.
2.etaps – grūtniecības periods. „Bērns” guļ embrija pozā uz grīdas. Pārējie grupas dalībnieki ar saviem ķermeņiem veido „dzemdes sienas”. Šī etapa laikā ir iespējams piedzīvot to mieru un drošību, kam ideālā variantā būtu bijis jābūt pirmos 9 dzīves mēnešus. Atkal tiek uzsvērts, ka viss ir priekš „bērna”. Tiek ļauts nākt sajūtām un izjūtām. Bieži vien šajā etapā aktivizējas grūtniecības laikā „ierakstītās” emocijas – gan mātes, gan paša. Piemēram ,izdzīvotas bailes vai skumjas. Atkārtoti esam ļāvuši bērnam satikt savu nepiedzimušo dvīni. Ir zināms, ka dvīņi aizmetas nesalīdzināmi vairāk, kā piedzimst un atmiņas par šo sākotnējo divvientulību glabājas bērna zemapziņā liekot ilgoties pēc „savas otras pusītes” . Kā jau minēju, katrs bērns un stāsts ir unikāls...ja viens ļaujas stundām ilgai labsajūtai, tad kāds cits, sajutis, ka māte to nemaz nevēlas, ar izsaucienu – „bet es piedzimšu par spīti jums”, metas uz priekšu – dzīvē.
3.etaps – dzimšana. Tā laikā bērnam iz jāizcīna sava pirmā cīņa vēlreiz, lai iegūtu savas varēšanas, sava ķermeniskuma pieredzi. Dzimšanas laikā bērns virzās pa „dzemdību ceļu”, kuru ar saviem augumiem veido pārējie grupas dalībnieki. Vēlreiz vai no jauna tiek izjusta apņemšanās piedzimt, neraugoties uz grūtībām. Un atkal – cik dalībnieku, tik pieredzes. Kāda sieviete piedzimstot stāstīja, ka viņai rokās esot bijusi „lāpsta”...kāds cits izdomāja, ka vēlas dzimt atmuguriski...vēl kāds piedzimst smejoties vai dziedot. Protams, ir arī sāpes, asaras un dusmas.
4.etaps – atkal savienošanās ar māti. Reizēm piedalās arī tēvs, kurš māti balsta un stiprina enerģētiski un emocionāli. Dažkārt, protams, aina nav tik idilliska. Tēvs, māte vai abi var būt nodarbināti ar savām sāpēm un problēmām. Ir nācies ļaut mātei satikt savu iepriekš zaudēto bērnu, lai varētu tikt pieņemts jaundzimušais. Šis posms visvairāk līdzinās sistēmiskajiem risinājumiem, tomēr joprojām galvenais uzsvars ir uz ķermenisku un emocionālu satikšanos ar māti un drošības izjūtas un uzticēšanās atjaunošanu.
Galvenais mērķis piedzīvojot savu piedzimšanu vēlreiz ir – iegūt jaunu, pozitīvāku pieredzi, vai arī iegūt vēl nebijušu – piemēram iespēja izcīnīt savu „vietu zem Saules” ar ķeizargriezienu dzimušajiem. To, kādas pārmaiņas nes šis process tā īsti var sajust un apzināties tikai pēc kāda laika. Katrā ziņā dzīve pēc tam ir savādāka, izjūtas par dzīvi atšķirīgas. Kā teica kāda meitene, kad tikko pēc dzimšanas procesa gājām pusdienās – pat ēdiens garšo savādāk.
Tas arī ir mans novēlējums jums – lai jums „garšo” dzīve, kuru jūs dzīvojat!
Gunta Jākobsone
http://risinajums.mozello.lv/nodarbibas/
JEB NEBIJUŠU SAJŪTU RESTAURĀCIJAS DARBNĪCA,
JEB - KAS NOTIEK DZIMŠANAS GRUPĀS
Tev prasa – „Kad ir tava dzimšanas diena?” un tu nosauc ko...nkrētu datumu, varbūt pat laiku. Daudzi cilvēki, tai skaitā astrologi pievērš lielu vērību brīdim, kad cilvēks „ienāk šajā pasaulē”. Bet vai tas ir katra no mums sākums šeit uz Zemes? Protams, ka nē. Mēs savas šīs dzīves gaitas sākam daudz agrāk par atdalīšanos no mātes ķermeņa.
Lasot lekcijas bieži izmantoju līdzību par maratonu. Jautāju klausītājiem – „Kā būtu, ja mēs lekcijas vietā ietu paskriet?”. Reakcija ir visdažādākā – no sajūsminātas piekrišanas līdz kategoriskam noliegumam. Bet vai esi aizdomājies, ka tava ienākšana šai pasaulē, tava dzīvība nav iedota tev tāpat vien. Tu to esi izcīnījis kā balvu par uzvaru „Lielajā maratonā”, kurā piedalījās daudzi tūkstoši skrējēju. Tātad tu esi ienācis šajā dzīvē kā uzvarētājs. Un tieši ar šo brīdi ir sākušās tavas šīs dzīves gaitas – daudz agrāk par piedzimšanu.
Daudzi zinātnieki ir pievērsušies šī attīstības posma pētīšanai. Tas ir sarežģīti, jo visas atmiņas par šo dzīves periodu ir noglabātas dziļi neapzinātajā psihes daļā, ir grūti atsaucamas atmiņā un aprakstāmas vārdos. Viena no man tuvākajām ir amerikāņu zinātnieka Staņislava Grofa perinatālo matricu teorija.
Laika periodu pirms un pēc dzemdībām S. Grofs iedala 4 periodos, kuru laikā bērna atmiņā tiek noglabāta fundamentāla informācija par piedzīvoto, kas kā stabila psiho emocionāla forma – matrica turpina darboties un iespaidot visu atlikušo dzīvi.
1.periods. Sākotnējā vienotība ar māti. (Pirmsdzemdību pieredze dzemdē.)
Tas ir laika periods, kurā bērns ir simbiotiski saistīts ar māti. Laiks, kurā bērnam pašam lai izdzīvotu tikpat kā nekas nav jādara - nav jāelpo, nav jāpārstrādā barība, nav jānes savs ķermenis – to visu viņa vietā dara māte. Bērns atrodas drošībā, optimālā vidē un par visu viņa fizisko vajadzību apmierināšanu rūpējas māte. Savā ziņā to varētu salīdzināt ar dzīvi paradīzē. Ja vien šis periods noritētu optimāli, katram no mums kā pirmā pieredze tiktu nogulsnēta informācija par absolūtu „svētlaimi” . Ja vien......
9 mēneši ir ļoti garš laika periods, kurā var atgadīties vis kaut kas. Dažādas stresa situācijas, pārdzīvojumi, vairāk vai mazāk pamatoti uztraukumi, zaudējumi un tamlīdzīgi. Tā kā šajā laikā bērns ir fiziski saistīts ar māti, viss ko pārdzīvo māte, iespaido arī bērnu. Kaut vai ar asins ķīmiskā sastāva izmaiņām, mātes ķermenī izdaloties adrenalīnam. Pie manis ir vērsušies ar lūgumu palīdzēt sakarā ar nemitīgu nepārejošu neadekvātu trauksmes izjūtu. Aptaujājot par to, kā mātei noritēja grūtniecība, atklājās ,ka māte visu grūtniecības laiku ir bijusi ļoti satraukta, baidoties no spontānā aborta. Jo tas bija noticis ar pirms tam ieņemto bērnu. Grūtniecība noritēja kopumā veiksmīgi, bet mātes nemitīgā trauksme tika noglabāt bērna zemapziņā un turpināja to pavadīt arī pēc piedzimšanas jau pieauguša cilvēka dzīvē. Manuprāt, nav jāpaskaidro, kas tiks ierakstīts bērna psihē, ja grūtniecības laikā sieviete tiek pamesta, jūtas nodota, vīlusies un nevajadzīga. Vai pārdzīvo smagu zaudējumu – kāda ļoti tuva cilvēka nāvi. Šie pārdzīvojumi neizskaidrojamu izjūtu formā var būt klātesoši visu turpmāko dzīvi. Un kā pēdējais piemērs – kādas sekas atstāj mātes nevēlēšanās bērnu saglabāt vai izjūta, ka bērns ir apgrūtinājums vai pat „problēma”.
2.periods. Antagonisms ar māti. Brīdis kad sākas dzemdību process- dzemdes kontrakcijas, bet dzemdību ceļi vēl nav atvērušies. Domājot un iztēlojoties ko bērns pārdzīvo šajā procesā, nāk prātā filmās redzētās zemestrīces ainas. Uz mirkli iedomājieties cilvēku, kurš zemestrīces laikā atrodas iesprūdis šaurā lifta kabīnē. Gaisma mirguļo vai nodziest, sienas, grīda, viss grīļojas un izejas nav. Pēc dažu autoru domām šis ir vissliktākais periods, kas vien var būt, kas vēlāk var izpausties izjūtā, ka esi ieslodzīts, notverts un bezpalīdzības sajūtā. Tomēr...ne viss ir tik briesmīgi. Atkal iedomājieties lifta kabīni zemestrīces laikā...tikai – kādā atrakciju parkā. Kabīnē iekšā esošais cilvēks zina, ka kaut kur ārpusē atrodas operators, kurš visu kontrolē un ir drošs par laimīgu iznākumu. Ar šo piemēru vēlējos paskaidrot mātes lomu šī perioda laikā. Ja topošā māte ir gatava dzemdībām, gaida šo brīdi ar mierpilnu attieksmi, tad šo pašu mieru saņems bērns. Un cilvēkā jau pirms piedzimšanas tiks ierakstīta informācija par to, ka , lai cik briesmīgs šķistu notiekošais, viss tomēr beigsies labi. Atliek vien paciesties.
Tomēr vairumā gadījumos vērojams pretējais. Iztēlojieties jaunu sievieti, kurai pašai vēl nav savas dzemdību pieredzes, bet ir tikai mātes vai vecāsmātes stāstītie „šausmu stāsti” par to, kā „es dzemdējot gandrīz nomiru”. Vai arī filmās saskatītās šausmas. Vai arī, pašas pirmā negatīvā pieredze. Šādos gadījumos, visticamāk, māte nebūs viss miera, bet nemiera un trauksmes avots bērnam. Iespējams, šādam bērnam kļūstot pieaugušam, grūtās dzīves situācijās parādīsies pārspīlētas trauksmes, panikas un bezizejas izjūtas.
3.periods.Sinerģisms ar māti – pats dzimšanas process, bērna virzīšanās caur dzemdību kanālu. Perioda laikā norit bērna pirmā „cīņa uz dzīvību un nāvi”. Bērns tiek pakļauts augstam mehāniskam spiedienam un nosmakšanas riskam. Tomēr situāciju ir iespējams atrisināt, izbeigt. Katrs no mums, kurš ir piedzimis dabiskā ceļā ( bez ķeizargrieziena) ir ieguvis izdzīvošanas pieredzi. Pie kam pieredzi izdzīvot pateicoties paša spēkiem. Neapšaubāmi šī ir eksistenciāli svarīga pieredze turpmākajās dzīves gaitās. Tā ļauj nepadoties un uzticēties sev, piešķir apziņu – es varu, ja es centīšos – man sanāks. Vai esat ievērojuši, ka tad, kad nonākat kādās grūtības, jūsu ķermenis automātiski reaģē tāpat kā dzimšanas brīdī – galva ieraujas starp pleciem, tiem paceļoties uz augšu...rokas saraujas kulakos un pat saliecas elkoņos....tā, it kā mēs atkal būtu gatavi „mesties virsū šķērslim” un pārvarēt to. Taču šī nav vienīgā iespējamā pieredzē, kuru bērs var iegūt trešā perioda laikā.
Dzimstot grūtās, ilgstošās dzemdībās bērnā var tikt ielikti pamati klaustrofobijai – bailēm no šaurām vietām. Turpmākajā dzīvē šādam cilvēkam var būt problemātiski atrasties šaurās saspiestās telpās – lifts, transports. Iespējams pat problēmas ģērbjoties – brīdī, kad galva ir apģērbā iekšā, parādās panika un bailes nosmakt. Nereti šādi cilvēki sapņos redz sevi lienam pa šauriem tuneļiem, ejām, pagrabiem utml.
Savukārt, bērnam piedzimstot priekšlaicīgi, var tikt ierakstītas bailes no plašuma. Pretēji iepriekš aprakstītajam, šāds cilvēks jutīsies komfortabli šaurākās telpās, nevis lielā klajumā.
Tikai vēl viens pierādījums iepriekš minētajam. Nereti jaunie vecāki sastopas ar ļoti spēcīgām negatīvām jaundzimušā reakcijām, ja ģērbšanas laikā bērnam pieskaras pie galvas virsmas, vai arī ir jāuzvelk kāds apģērba gabals pāri bērna galvai. Visticamāk bērnā vēl joprojām pārāk labā atmiņā ir viss, ko tam nācās piedzīvot dzimstot.
Man bieži tiek jautāts – bet kā tad ar „ķeizariem”? Protams, arī tam ir sava nozīme un ietekme.
Veicot savus pētījumus ar vairākiem tūkstošiem cilvēku, S. Grofs konstatēja, ka noteicošais faktors „ķeizara bērniem” ir tas, dēļ kura tika veikta šī iejaukšanās. Ja ķeizargrieziens ir veikts mātes veselības labā vai kādu citu apsvērumu ( bet ne bērna) dēļ, ļoti iespējams, ka bērnam paliks „nepabeigtības” izjūta. Turpmākajā dzīvē šādi cilvēki nereti tiecas „izcīnīt piedzimšanu līdz galam” – kļūst par sportistiem un pat revolucionāriem. Vai arī jau kā mazs bērns nemitīgi spēkojoties ar visu un visiem, lai pierādītu savu varēšanu.
Savukārt, ja operatīvā iejaukšanās ir bijusi nepieciešama, lai glābtu bērna dzīvību, aina veidosies diametrāli pretēja. Iztēlojieties situāciju no bērna pozīcijām: „es dzimu, es cīnījos, es paguru, es padevos...es esmu gatavs pat nomirt, bet man vairs nav spēka ” Un tad – „debesis paveras un no kaut kurienes nāk visu spēcīga roka” kura vienā mirklī izceļ bērnu laukā no visām viņa problēmām. Šī pieredze nogulsnējas dziļi bērna zemapziņā. Un ļoti iespējams, tiks atkārtota turpmākajā dzīvē – nonākot grūtībās, tiks veikta vairāk demonstratīva aktivitāte, kuru ātri nomaina pasīva „brīnuma” un palīdzības gaidīšana. Runa ir par iespējamām programmām, jo katrs bērns tāpat kā katrs dzimšanas process ir ļoti individuāls.
4.periods. Atdalīšanās no mātes. Ilgstošo spriedzi un ciešanas nomaina atvieglojums un „brīvība”. Pēc S. Grofa domām to tā arī varētu nosaukt – mīlestības un brīvības matrica. Ja vien....Stāstījumu par šo periodu sākšu ar mazu atkāpi. Apgūstot psihoterapiju Francijas Psihoorganiskās analīzes skolā, virkne nodarbību tika vētītas tēmai – piedzimšana. Pēc kāda vingrinājums, kurā mums vajadzēja iztēloties sevi izplatījumā vēl pirms piedzimšanas un tad „nākt uz Zemi”, es un daži mani kolēģi palikām guļam uz grīdas ar ļoti izteiktu iekšēju protestu. Kā šodien atceros izjūtu – „es negribu!” Es negribēju teikt jā savai piedzimšanai, negribēju vēlreiz iet cauri „visam tam”. Vēlāk mēs savā starpā smējāmies, ka būs jādibina „nedzimušo bērnu klubs”. Mēģināšu paskaidrot, kamdēļ mani bija šāds protests.
Vispirms, iztēlojieties, kādi fiziskās pasaules „pārbaudījumi” sagaida bērnu pēc piedzimšanas. Piemēram – temperatūru, skaņas un gaismas, kuras bērns uztver mātes ķermenī un – to pašu tikai dzemdību zālē. Pēc piedzimšanas pār bērna ķermeni „gāžas” visi fiziskās pasaules kairinātāji – to vairs neaizsargā mātes augums. Pie kam, nu bērnam pašam ir jānes savs smagums un jāsāk elpot. Bet ja bērns to nedara, tad seko – kā nu kurā gadījuma – auksta ūdens pelde vai pliķis pa sēžamvietu. Pēc tā visa bērns tiek satīts kā maza mūmija absolūti bezpalīdzīgā pozā un novietots atsevišķā telpā kopā ar tādiem pat bēdu brāļiem – māsām, kur viņš var raudāt stundām ilgi, nevienam neliekoties zinis. Un tikai pēc 3 dienām labākajā gadījumā notiek atkal savienošanas ar to, kas bija pirmais patvērums un spēj nest mierinājumu un pieņemšanu ienākot jaunajā pasaulē – ar Māti.
Protams, tagad daudz kas šajā pieredzē ir mainījies un dzemdību process daudzviet noris savādāk, bet tāda bija mana pieredze, kuru intuitīvi nevēlējos atkārtot vēlreiz. Kādas visam manis aprakstītajam ir sekas? Ja ideālajā variantā, kuru apraksta Grofs, piedzimstot bērnā ienāk miers un mīlestība, notiek savienošanās ar māti, tad manis aprakstītajā dzimšanas procesā bērnā tiek ierakstītas šaubas un neuzticēšanās – vai mani te vispār kādam vajag, vai man te ir vieta. Nereti veidojas cilvēks, kurš uz Zemes ir tikai fiziskajā plānā – ķermeniski, bet dvēsele tā arī nav pieņēmusi šo inkarnāciju. Mēs saucam šos cilvēkus par mākoņstūmējiem, par sapņotājiem. Tiem ir raksturīgi daudz laika pavadīt nemateriālajā pasaulē – sapņos, fantāzijās, iztēlē, kur tiem ir miljoniem sapņu un ieceru. Tikai ļoti maz kas no tā visa tiks iemiesots reālajā dzīvē. Ir arī kāda īpatnēja fiziska iezīme – bieži šādiem cilvēkiem ir sajūta, ka tie nestāv stingri uz zemes. It kā gaisa spilvens būtu zem pēdām.
Iespējams, lasot to visu, rodas jautājums – vai vispār ir iespējams „būt normālam”, izejot cauri šādai pieredzei. Jā , protams ir! Arī ar šo pieredzi, tāpat kā ar jebkuru citu, ir iespējams strādāt, to transformējot. Mēs nevaram izdzēst iepriekšējo informāciju, bet varam iegūt citu – jaunu un pozitīvāku. Daudzviet pasaulē un arī Latvijā ir iespējams vēlreiz piedzīvot savu piedzimšanu un ieraudzīt sevi un pasauli citādākām acīm.
Ar piedzimšanas grupām, jeb, kā mēs smejoties saucam – „nebijušo sajūtu restaurācijas darbnīca” nodarbojos nu jau 2 gadus. Esmu izveidojusi savu unikālu piedzimšanas metodiku, kurā apvienojas gan ķermeniskais darbs no Psihoorganiskās analīzes skolas, gan uzstādījumu elementi no sistēmisko risinājumu pieejas, gan reinkarnoloģijas elementi.
Uz šo brīdi ir jau pāri par 30 „jaundzimušajiem” un vēl ne reizi process nav atkārtojies līdzīgi iepriekšējam.
Viss darbs norisinās 4 nosacītos etapos.
1.etaps. Sagatavošanās, noskaņošanās, savas inkarnācijas pieņemšana.
Uzsākot darbu, vienmēr izstāstu, ka šeit notiekošais process būs katram priekš viņa paša. Ka, manuprāt, vissvarīgākais, ir būt kontaktā ar sevi, saviem impulsiem un vēlmēm. Tiek pieļauts pat, ka cilvēks procesa gaitā izvēlas šoreiz nepiedzimt. Tamdēļ pietiekami daudz laika tiek veltīts, līdz kamēr katrs pats ir gatavs pateikt „jā” savai piedzimšanai.
Darbs norisinās uz grīdas – uz paklājiņiem. Pirms uzsākt piedzimšanu, tiek izvēlēta māte – grupas dalībnieks, kurš arī aktīvi iesaistās dzimšanas procesā, iekārtojoties pretī „Bērnam” gabalu atstatus, piedaloties bērna tapšanas un gaidīšanas procesā un ieklausoties savās izjūtās.
Tad „Bērns” apguļas uz muguras, aizver acis un sākas ceļojums nemateriālajā pasaulē lai atrastu un no jauna piedzīvotu vēlmi nākt uz Zemi. Ar katru no dalībniekiem šis process norisinās savādāk. Ir bijušas reizes, kad vispirms ir bijis kaut kas jāatrisina iepriekšējās inkarnācijās – kaut kas jāpieņem vai jāatlaiž. Kā viena no spēcīgākajām pieredzēm atmiņā palikusi kāda jauna sieviete, kura guļot sāka mocīties sāpēs un izdzīvoja pašas abortu kādā no iepriekšējām inkarnācijām.
Bieži šo laika periodu cilvēks pavada ceļojot mentālajā pasaulē un tiecoties sajust sevī vēlmi , impulsu piedzimt. Ir bijušas reizes, kad ir vēlreiz jāsatiek kāda ļoti tuva būtne, kura nav sekojusi līdzi šajā inkarnācijā un no tās jāatvadās. Nākošais etaps var sākties tikai tad, kad katrs pats ir sajutis savu vēlēšanos piedzimt – būt šeit.
2.etaps – grūtniecības periods. „Bērns” guļ embrija pozā uz grīdas. Pārējie grupas dalībnieki ar saviem ķermeņiem veido „dzemdes sienas”. Šī etapa laikā ir iespējams piedzīvot to mieru un drošību, kam ideālā variantā būtu bijis jābūt pirmos 9 dzīves mēnešus. Atkal tiek uzsvērts, ka viss ir priekš „bērna”. Tiek ļauts nākt sajūtām un izjūtām. Bieži vien šajā etapā aktivizējas grūtniecības laikā „ierakstītās” emocijas – gan mātes, gan paša. Piemēram ,izdzīvotas bailes vai skumjas. Atkārtoti esam ļāvuši bērnam satikt savu nepiedzimušo dvīni. Ir zināms, ka dvīņi aizmetas nesalīdzināmi vairāk, kā piedzimst un atmiņas par šo sākotnējo divvientulību glabājas bērna zemapziņā liekot ilgoties pēc „savas otras pusītes” . Kā jau minēju, katrs bērns un stāsts ir unikāls...ja viens ļaujas stundām ilgai labsajūtai, tad kāds cits, sajutis, ka māte to nemaz nevēlas, ar izsaucienu – „bet es piedzimšu par spīti jums”, metas uz priekšu – dzīvē.
3.etaps – dzimšana. Tā laikā bērnam iz jāizcīna sava pirmā cīņa vēlreiz, lai iegūtu savas varēšanas, sava ķermeniskuma pieredzi. Dzimšanas laikā bērns virzās pa „dzemdību ceļu”, kuru ar saviem augumiem veido pārējie grupas dalībnieki. Vēlreiz vai no jauna tiek izjusta apņemšanās piedzimt, neraugoties uz grūtībām. Un atkal – cik dalībnieku, tik pieredzes. Kāda sieviete piedzimstot stāstīja, ka viņai rokās esot bijusi „lāpsta”...kāds cits izdomāja, ka vēlas dzimt atmuguriski...vēl kāds piedzimst smejoties vai dziedot. Protams, ir arī sāpes, asaras un dusmas.
4.etaps – atkal savienošanās ar māti. Reizēm piedalās arī tēvs, kurš māti balsta un stiprina enerģētiski un emocionāli. Dažkārt, protams, aina nav tik idilliska. Tēvs, māte vai abi var būt nodarbināti ar savām sāpēm un problēmām. Ir nācies ļaut mātei satikt savu iepriekš zaudēto bērnu, lai varētu tikt pieņemts jaundzimušais. Šis posms visvairāk līdzinās sistēmiskajiem risinājumiem, tomēr joprojām galvenais uzsvars ir uz ķermenisku un emocionālu satikšanos ar māti un drošības izjūtas un uzticēšanās atjaunošanu.
Galvenais mērķis piedzīvojot savu piedzimšanu vēlreiz ir – iegūt jaunu, pozitīvāku pieredzi, vai arī iegūt vēl nebijušu – piemēram iespēja izcīnīt savu „vietu zem Saules” ar ķeizargriezienu dzimušajiem. To, kādas pārmaiņas nes šis process tā īsti var sajust un apzināties tikai pēc kāda laika. Katrā ziņā dzīve pēc tam ir savādāka, izjūtas par dzīvi atšķirīgas. Kā teica kāda meitene, kad tikko pēc dzimšanas procesa gājām pusdienās – pat ēdiens garšo savādāk.
Tas arī ir mans novēlējums jums – lai jums „garšo” dzīve, kuru jūs dzīvojat!
Gunta Jākobsone
http://risinajums.mozello.lv/nodarbibas/
