Vienīgais grēks ir neapzināties. Vienīgais tikums ir apzināšanās. Tas, ko nevar izdarīt bez neapzināšanās, ir grēks. Tas, ko var izdarīt ar apziņu, ir spēks. Ir neiespējami noslepkavot, ja tu apzinies. Ir neiespējami būt vardarbīgam, ja apzinies. Ir neiespējami izvarot, zagt, spīdzināt – tās ir neiespējamības, ja apziņa ir klātesoša. Tas ir iespējams vienīgi tad, kad dominē neapzinātais, neapzinātā tumsonībā tevī ienāk visa veida ienaidnieki.
Buda ir teicis: “Ja mājā ir gaisma, laupītāji izvairās no tās.” Ja sargs ir modrs, garnadži pat nemēģinās. Un, ja mājā cilvēki staigā un runā, un vēl nav devušies pie miera, zagļiem nav iespējas ielauzties, pat ne domāt par to.
Tieši tāpat ir ar tevi: tu esi māja, kurā nedeg gaisma. Ierastais cilvēka stāvoklis ir funkcionēt mehāniski: homo mechanicus. Tevi tikai sauc par cilvēku, citādi tu esi vien prasmīga, apmācīta mašīna. Un viss, ko tu darīsi būs nepareizi. Un atceries, es teicu: viss, ko tu darīsi. Pat tavi tikumi nebūs tikumi, ja tu neapzināsies. Kā tu vari būt tikumīgs, ja neapzinies? Aiz tava tikuma stāvēs liels, milzīgs ego. Tas ir neizbēgami.
Pat tavs svētums, kurš tevī ieaudzināts un iesakņots ar lielu darbu un piepūli, ir veltīgs. Tāpēc, ka tas nenesīs vienkāršību un atturību, nenesīs to lielo dievišķības pieredzi, kas notiek vienīgi tad, kad izzūd ego. Tu dzīvosi cienījamu dzīvi kā svētais, bet būsi nabadzīgs kā visi citi – iekšēji sapuvis, tava dzīve būs bezjēdzīga eksistence. Ne dzīve – veģetēšana. Tavi grēki paliks grēki, bet arī tavi tikumi būs apgrēcība. Tava amoralitāte paliks amorāla, tava morāle būs arī tava amoralitāte.
Es nemācu morāli un nemācu tikumu, jo es zinu, ka bez apzināšanās tā ir izlikšanās, liekulība. Tas padara tevi neīstu. Tas neatbrīvo tevi, nevar tevi atbrīvot. Tieši otrādi – iesloga.
Ir nepieciešams tikai viens: apzināšanās, tā ir galvenā atslēga. Tā atslēdz visas esības atslēgas. Apzināšanās nozīmē, ka tu dzīvo no mirkļa uz mirkli. Modri, apzinoties sevi un apzinoties visu, kas notiek ap tevi, atsaucoties uz to. Tu esi kā spogulis, tu atspoguļo. Un tu ataino tik pilnīgi, ka jebkura darbība, kas rodas no šī atspulga, ir patiesa. Jo tā der. Tā ir harmonija ar esamību. Tā patiesībā nerodas tevī. Tu neesi darītājs. Tā rodas pilnīguma kontekstā – situācijā. Tu un viss pārējais ir iesaistīts tajā. No šī pilnīguma rodas darbība, bet tā nav tava. Tu neesi nolēmis to veikt tādā veidā. Tas nav tavs lēmums, tā nav tava doma, tas nav tavs raksturs. Tu to neveic, tu vienkārši ļauj, lai tā notiek.
Tas ir tāpat, kā dodoties pastaigā agri no rīta, kad saule vēl nav uzlēkusi, tu sastopi čūsku uz takas. Nav laika domāt. Tu vari vienīgi reflektēt. Nav laika, lai izlemtu, ko darīt vai nedarīt. Tu nekavējoties lec! Iegaumē vārdu nekavējoties! Neviens mirklis nav zaudēts. Tu nekavējoties nolec no ceļa. Vēlāk tu vari sēdēt zem koka un domāt par to, kas noticis, kā tu to paveici. Vari uzsist sev uz pleca, ka esi izdarījis to labi. Taču patiesībā tu neesi to izdarījis. Tas notika. Tas notika kopējā kontekstā. Tu, čūska, nāves briesmas, dzīvības pūles aizsargāt sevi… Tūkstoš un viena lieta ir iesaistīta tajā. Situācija kopumā izraisīja rīcību. Tu biji tikai vidutājs.
Šī darbība pienāk. Tu neesi tās veicējs. Reliģiskā veidā mēs teicam, ka Dievs to izdarījis caur tevi. Tas ir tikai reliģisks skaidrojums, tas arī viss. Veselais ir darbojies caur daļu.
Tas ir labvēlīgs spēks. Tu nekad to nenožēlosi. Tā patiešām ir atbrīvojoša darbība. Tas ir noticis, tas ir beidzies. Tu atkal vari brīvi rīkoties. Tu nenesīsi šo darbību savā galvā sev līdzi. Tā nekļūs par tavas psiholoģiskās atmiņas daļu, neradīs tevī nevienu ievainojumu. Tas notika tik spontāni, ka neatstās tevī nekādas pēdas. Šī darbība nekad nekļūs par karmu. Tā nekad neatstās tevī ne skrambu. Darbība, kas kļūst par karmu, nav īsti darbība, bet gan reakcija. Tā nāk no pagātnes, no atmiņas, no domāšanas. Tu esi tas, kurš izlemj, izvēlas. Tas nedrīkst notikt apzināti, tam jānotiek neapzināti. Citādi tas viss ir grēks.
Viss mans vēstījums – tev vajadzīga apziņa, ne raksturs. Apziņa ir esošā realitāte. Raksturs ir neīsts. Raksturs ir vajadzīgs tikai tiem, kam nepiemīt apziņa. Ja tev ir acis, tev nav nepieciešams spieķis, lai atrastu ceļu, lai sataustītu to sev apkārt. Ja tu vari redzēt, tev nav jājautā citiem: “Kur atrodas durvis?”
Raksturs ir vajadzīgs tikai tiem cilvēkiem, kuri neapzinās. Raksturs ir tikai smērviela. Tā palīdz tev nogludināt savu dzīvi. Georgijs Gurdžijevs mēdzis sacīt, ka raksturs ir kā buferis. Buferus izmanto dzelzceļa vilcienos – starp diviem vilcienu nodalījumiem atrodas buferi. Ja kaut kas notiek, šie buferi aizsargā nodalījumus no sadursmes. Tie ir kā atsperes. Automašīnām ir atsperes, lai tu varētu līgani pārvietoties. Atsperes neitralizē triecienus, tos sauc par trieciena neitralizētājiem. Tāds ir raksturs: trieciena neitralizētājs.
Cilvēkiem tiek teikts, lai tie ir pazemīgi. Ja tu iemācies būt padevīgs, tas ir trieciena neitralizētājs. Iemācoties padevību, tu būsi spējīgs aizsargāt sevi no citu cilvēku ego. Tie tevi nesāpinās tik daudz, – tu esi padevīgs. Ja esi egoistisks, tev lemts būt sāpinātam. Allaž no jauna. Ego ir ļoti jūtīgs. Tātad tu apsedz to ar pazemības segu. Tas palīdz, dod sava veida gludumu. Taču tas nepārveido tevi.
Mans darbs ir saistīts ar pārveidi. Tā ir alķīmijas skola. Es vēlos, lai tu tiktu pārveidots no neapzinātibas apzinātibā, no tumsības gaismā. Es nevaru tev dot raksturu. Es varu tev dot tikai atklāsmi, apziņu. Es vēlētos, lai tu dzīvotu no mirkļa uz mirkli, ne saskaņā ar manis, sabiedrības, baznīcas vai valsts doto paraugu. Es vēlētos, lai tu dzīvotu saskaņā ar savu mazo apziņas gaismu, ar sevis paša saprātu.
Atsaucies ik mirklim. Raksturs nozīmē, ka tev ir jau gatava atbilde uz visiem dzīves jautājumiem. Lai ari kāda situācija rodas, tu atbildi saskaņā ar noteiktu paraugu. Tāpēc, ka tu atbildi saskaņā ar jau gatavu atbildi, – tā nav patiesa, tā ir tikai reakcija. Rakstura cilvēks reaģē, apziņas cilvēks atbild. Viņš uzņem situāciju, atspoguļo realitāti tādu, kāda tā ir, un viņa rīcība izriet no šī atspoguļojuma. Rakstura cilvēks reaģē. Apziņas cilvēks rīkojas. Rakstura cilvēks ir mehānisks, viņš funkcionē kā robots. Viņa prātā ir dators, – pilns informācijas. Pajautā tam jebko, un tas noliks tavā priekšā jau gatavu atbildi.
Apziņas cilvēks vienkārši rīkojas mirkli, nevis atkarībā no pagātnes vai atmiņām. Viņa atbildei ir burvība, dabiskums, tā atbilst situācijai. Rakstura cilvēks vienmēr apraujas, jo dzīve nepārtraukti mainās, tā nekad nav vienāda. Tikai tavas atbildes ir vienas un tās pašas, tās nekad neattīstās – tās nevar augt, tās ir mirušas.
Bērnībā tev iestāstītas noteiktas lietas. Tās ir palikušas tādas pašas. Tu esi izaudzis, dzīve ir mainījusies, taču tā atbilde, kuru devuši tavi vecāki, skolotāji un mācītāji vēl joprojām ir tāda pati. Ja kaut kas notiks, tu rīkosies saskaņā ar atbildi, kura tev tika dota pirms piecdesmit gadiem. Šo piecdesmit gadu laikā ūdens Gangā ir neskaitāmas reizes mainījies. Tā ir pilnīgi cita dzīve.
Heraklīts ir sacījis: Vienā un tajā pašā upē nevar iekāpt divreiz. Bet es teicu tev: tu nevari iekāpt vienā un tajā pašā upē pat vienreiz, jo upe plūst tik ātri…
Raksturs ir uz vietas stāvošs. Tas ir netīra ūdens baseins. Apziņa ir upe.
Tāpēc es nesniedzu saviem cilvēkiem nekādu uzvedības kodeksu. Es dodu viņiem acis, lai viņi redzētu; apziņu, lai viņi varētu atspoguļot; spogulim līdzīgu būtību, lai viņi atsauktos jebkurai situācijai, kas rodas. Es nesniedzu viņiem detalizētu informāciju – ko darīt un ko nedarīt. Es nedodu viņiem desmit baušļus. Ja tu sāc dot viņiem priekšrakstus, tad nevari apstāties pie desmit, jo dzīve ir daudz sarežģītāka.
Budistu svētajos rakstos atrodami trīsdesmit trīs tūkstoši noteikumi budistu mūkiem. Trīsdesmit trīs tūkstoši! Katrai situācijai, kas var rasties, viņiem ir dota jau gatava atbilde. Kā gan iespējams iegaumēt trīsdesmit trīs tūkstošus rīcības noteikumus? Ja cilvēks ir tik apķērīgs, lai atcerētos trīsdesmit trīs tūkstošus rīcības noteikumus, viņš būs pietiekami gudrs, lai vienmēr rastu izeju no situācijas. Ja viņš nevēlēsies ko izpildīt, viņš vienalga atradīs risinājumu. Ja vēlēsies ko paveikt, atklās veidu, kā to izdarīt.
Cik daudz noteikumu tu vari radīt cilvēkiem? Tas ir muļķīgi, bezjēdzīgi. Tas ir veids, kādā cilvēki ir reliģiozi un tomēr tādi nav. Viņi vienmēr atrod veidu, kā izvairīties no šiem rīcības noteikumiem un baušļiem. Viņi vienmēr atradīs slēpto izeju. Raksturs tev var dot vienīgi paviršu, neīstu masku, pat ne paviršu: paskrāpē savu svētumu mazliet, un tu atradīsi, ka aiz tā ir noslēpies dzīvnieks. Virspusē tas izskatās skaisti, taču tikai – virspusē.
Es nevēlos, lai tu būtu virspusējs. Es vēlos, lai tu patiešām mainītos. Taču īstās izmaiņas notiek caur tavas būtnes centru, ne caur perimetru. Raksturs iezīmē perimetru, apziņa ir centra transformācija.
Brīdī, kad tu sāc redzēt savas kļūdas, tās sāk krist kā sausas koka lapas. Tad nekas cits nav jādara. Ir pietiekami, ja tās var ieraudzīt. Viss, kas vajadzīgs, ir apzināties savu kļūdīšanos. Apziņā šīs kļūmes sāk izzust, tās iztvaiko.
Var pieļaut kļūdu tikai tad, ja esi neapzinošs. Neapzināšanās noteikti noved pie to pašu kļūdu izdarīšanas. Un pat tad, ja tu mēģināsi mainīties, pieļausi to pašu kļūmi kādā citā formā, citā veidolā. Tās parādīsies visos izmēros un veidolos! Tu izmainīsi to veidu, nomainīsi vienu kļūdu ar citu, taču tu nevarēsi no tām atbrīvoties, jo dziļi sevī tu neredzi, ka tā ir aplamība. Citi tev, iespējams, to aizrādīs, jo viņi to saredz…
Ikvienam šķiet, ka viņš ir tik izskatīgs, tik gudrs, tik tikumīgs, tik svēts… Bet kāpēc gan citi tam nepiekrīt? Iemesls ir vienkāršs: tu raugies uz citiem, tu redzi realitāti, taču par sevi radi izdomājumus, brīnišķas fikcijas. Viss, ko tu par sevi zini – vairāk vai mazāk ir mīts. Tam nav nekā kopīga ar patiesību.
Bridī, kad kāds redz savas kļūdas, notiek krasas izmaiņas. Tāpēc visi budas gadsimtiem ilgi ir mācījuši vienu – apzināšanos. Viņi nemāca tev raksturu. To māca priesteri, politiķi, bet ne budas. Budas māca apziņu, ne – sirdsapziņu.
Sirdsapziņa ir triks, kuru citi ar tevi izspēlē. Tie tev teic, kas ir labs un kas ir slikts. Viņi uzspiež tev savas idejas, viņi tev to dara kopš pašas tavas bērnības – kad tu biji tik šķists, tik ievainojams, tik vājš, ka tevi varēja ietekmēt, atstāt tevī pēdas. Viņi ir noteikuši tevi – kopš paša sākuma. Šo nosacīšanu sauc “sirdsapziņa”. Un šī sirdsapziņa turpina dominēt pār tevi visu dzīvi. Sirdsapziņa ir sabiedrības koncepcija tevis paverdzināšanai.
Budas māca apziņu. Apziņa nozīmē to, ka tev nav jāmācās no citiem, – kas ir pareizs vai nepareizs. Nav nepieciešams no kāda mācīties, tev vienkārši jādodas sevī. Ar iekšējo ceļojumu pietiek. Jo dziļāk tu dodies, jo vairāk apziņas tiek atbrīvots. Kad tu sasniedz centru, tu esi gaismas pilns. Tad tumsa pazūd.
Kad tu ienes gaismu savā istabā, tev nav nepieciešams izstumt no tās tumsu. Gaismas klātesamība ir pietiekoša, jo tumsa ir gaismas trūkums. Tās ir visas tavas neprātības un trakumi.
Brīdi, kad tu zini, ka esi jucis, tu vairs tāds neesi. Tas ir vienīgais saprāta kritērijs. Bridi, kad tu zini, ka nezini, – tu esi ieguvis gudrību.
Delfu Orākuls pasludināja Sokrātu par visgudrāko cilvēku uz Zemes. Daži cilvēki aizsteidzās pie Sokrāta un paziņoja viņam: “Vari būt gandarīts, priecājies! Delfu Orākuls ir pasludinājis tevi par gudrāko cilvēku pasaulē!”
Sokrāts atbildējis: “Tās ir pilnīgas muļķības. Es zinu vienu lietu: ka es neko nezinu.”
Cilvēki kļuvuši domīgi, samulsuši. Viņi atgriezušies templi un pavēstījuši Orākulam: “Jūs teicāt, ka Sokrāts ir gudrākais cilvēks uz Zemes, taču viņš pats to noliedz. Tieši pretēji, viņš teic, ka pilnīgi neko nezinot. Viņš apgalvo, ka zinot tikai vienu lietu: ka nezinot neko.”
Orākuls iesmējies un teicis: “Tāpēc jau es viņu pasludināju par gudrāko cilvēku uz Zemes. Tieši tāpēc! Jo viņš zina, ka neko nezina.”
Cilvēki, kas nezina, – tic, ka ir gudri. Grēcīgi cilvēki tic, ka viņi ir vissvētākie.
Daļa no cilvēku dabas ir tāda, ka mēs turpinām raudzīties uz āru. Mēs vērojam visus citus, izņemot sevi pašu. Tāpēc mēs vairāk zinām par citiem, nekā par sevi. Mēs par sevi nezinām neko. Mēs neesam sava prāta darbības liecinieki, neesam iekšēji vērīgi.
Tev nepieciešams mainīties par simt astoņdesmit grādiem. Tieši tā ir meditācija. Tev jāaizver acis un jāsāk vērot. Sākumā tu redzēsi vienīgi tumsu un neko citu. Daudzi cilvēki nobīstas un bēg ārā, jo ārā ir gaisma.
Jā, ārā ir gaisma, taču šī gaisma neizgaismos tevi, šī gaisma nepavisam tev nepalīdzēs. Tev nepieciešama iekšējā gaisma. Gaisma, kas rodas tavā būtnē. Gaisma, kuru pat nāve nespēj nodzēst. Gaisma, kas ir mūžīga. Un tev tā ir. Tev ir šis potenciāls! Tu esi piedzimis ar to. Taču tu to aizturi, un nekad pat nepāraugies uz to.
Tas ir kļuvis par mehānisku ieradumu tāpēc, ka gadsimtiem, daudzās dzīvēs tu esi raudzījies uz āru. Pat tad, kad esi aizmidzis, tu vēro sapņus. Sapņi nozīmē ārpasaules atspoguļojumu. Kad tu aizver acis, tu atkal sāc aizsapņoties vai domāt. Tas nozīmē, ka tu atkal interesējies par citiem. Tas ir kļuvis par tādu hronisku ieradumu, ka nav pat mazāko starplaiku, mazāko spraudziņu tavā paša būtnē, lai tu varētu atskārst, kas esi.
Sākumā tā ir sīva, grūta ciņa. Tas ir sarežģīti, taču ne neiespējami. Ja tu esi apņēmīgs, ja tev ir lemts atklāt sevi, agri vai vēlu tas notiks. Tev tikai jāturpina rakt, jāturpina cīnīties ar tumsu. Drīz tu šķērsosi to un nokļūsi gaismas karaļvalstī. Un tā ir īsta gaisma, īstāka par Saules vai Mēness spozmi, jo visas gaismas, kas atrodas ārpusē, ir īslaicīgas. Tās ir tikai pagaidām. Pat Saule kādu dienu mirs. Ne tikai mazās zvaigznes iztērē savu enerģiju un apdziest no rīta, pat Saule ar savu spēcīgo gaismas resursu ik dienu riet. Agri vai vēlu tā kļūs par melnu caurumu, apdzisīs un nestaros vairs. Iekšējā gaisma ir mūžīga. Tai nav ne sākuma, ne beigu.
Es neesmu ieinteresēts iestāstīt tev, lai tu atmestu savas kļūdas, lai padarītu sevi labu, lai uzlabotu savu raksturu. Nē, nepavisam nē! Mani vispār neinteresē tavs raksturs. Mani interesē tava apziņa.
Kļūsti modrāks, apzinošāks. Vienkārši dodies aizvien dziļāk un dziļāk sevī, līdz tu atradīsi savas būtības centru. Tu dzīvo perifērijā. Un perifērijā vienmēr ir nemiers. Jo dziļāk tu ej, jo dziļāks miers tevi pārņem. Šajos miera, gaismas un prieka eksperimentos tava dzīve sāk virzīties citās dimensijās. Pārpratumi, kļūmes zūd.
Neraizējies par kļūdām, neveiksmēm vai pārpratumiem. Koncentrējies uz vienu vienīgu lietu, vienu vienīgu parādību. Ieguldi visu savu enerģiju vienā mērķī. Tas ir veids, kā būt apzinošākam, daudz atmodinātākam. Ja tu tajā ieguldīsi visu savu enerģiju, tas notiks. Tas ir neizbēgami. Tā ir tava apgaismība.
Tikumība ir saistīta ar labām un sliktām kvalitātēm. Cilvēks ir labs saskaņā ar morāli – tāds, kas ir godīgs, patiess, neviltots, uzticams.
Apziņas cilvēks nav tikai labs cilvēks, viņš ir kas vairāk. Labam cilvēkam labais ir viss. Apziņas cilvēkam labais ir tikai blakus lieta. Brīdī, kad tu apzinies savu būtību, labais tev seko kā ēna. Tad nav nepieciešams būt labam. Labais kļūst par tavu dabu. Tāpat kā koki ir zaļi, tu esi – labs.
Bet “labais cilvēks” ne vienmēr apzinās. Viņa labestība rodas no piepūles, viņš cīnās ar sliktām kvalitātēm – melošanu vai zagšanu, netaisnību, meliem, vardarbību. Tās ir labā cilvēkā, vienīgi apspiestas, tās var izvirst jebkurā brīdī.
Labs cilvēks ļoti vienkārši var pārvērsties sliktā. Bez piepūles. Visas sliktās kvalitātes viņā ir. Tikai snaudošas. Ar pūlēm apspiestas. Ja cilvēks atslābina piepūli, sliktās kvalitātes nekavējoties ielaužas viņa dzīvē. Labās kvalitātes tiek uzturētas, tās nav dabiskas. Cilvēks ir tik ļoti centies būt godīgs, būt sirsnīgs, nemelot… Taču tā ir bijusi piepūle. Sevis nogurdināšana.
Labs cilvēks vienmēr ir nopietns, jo viņš ir nobijies no sliktajām kvalitātēm. Viņš ir apspiests. Un ir nopietns tāpēc, ka dziļi sevī vēlas, lai viņu slavē par labo. Viņš ilgojas būt respektabls. Tā sauktie svētie galvenokārt ir tikai “labi cilvēki”.
Ir tikai viens veids, kā pārspēt “labo cilvēku”. Tā ir lielākas apziņas ieviešana tavā esamībā. Apziņa nav kaut kas, kas būtu jāieaudzina. Tā jau tur ir. Tā vienkārši ir jāatmodina. Kad tu esi pilnībā atmodināts, jebkas, ko tu dari, ir labs, un jebkas, ko tu nedari, – ir slikts.
Labam cilvēkam ir daudz jānopūlas, lai darītu labu un izvairītos no sliktā. Sliktais viņam ir nepārtraukts kārdinājums. Tā ir izvēle. Ik brīdi viņam jāizvēlas labais, un nav jāizvēlas sliktais. Piemēram, tāds vīrs kā Mahatma Gandijs, indiešu neatkarības cīnītājs. Viņš bija labs cilvēks. Visu savu mūžu viņš centās būt labā pusē. Taču pat septiņdesmit gadu vecumā viņam bija seksuālas fantāzijas, kuru dēļ viņš ļoti mocījās: “Kamēr es esmu nomodā, es varu pilnībā atturēties no seksa. Bet ko lai es daru miegā? Viss, ko es apspiežu dienā, atgriežas pie manis naktī!”
Tas parāda to, ka nekas nekur nav aizgājis. Tas ir tevī. Tas vienkārši gaida pareizo brīdi – kad tu atpūties, kad atslābini piepūli… Būdams miegā tu vismaz atpūties un mazini saspringumu, kas bija nepieciešama, lai tu būtu labs. Un tad visas sliktās kvalitātes, kuras esi apspiedis, pārtop par taviem sapņiem. Tavi sapņi ir tavas apspiestās vēlmes.
Labais cilvēks ir pastāvīgā konfliktā. Viņa dzīve nav prieks. Viņš nespēj aizrautīgi smieties, nespēj no sirds dziedāt un dejot. Viņš nepārtraukti visu vērtē. Viņa prāts ir pilns nosodījuma un vērtējumu. Tāpēc, ka viņš pats ļoti pūlas, lai būtu labs, viņš vērtē citus pēc tiem pašiem kritērijiem. Viņš nevar pieņemt tevi tādu, kāds tu esi. Viņš var tevi pieņemt tikai tādā gadījumā, ja tu izpildi viņa prasību būt labam. Tāpēc, ka viņš nevar pieņemt cilvēkus, kādi tie ir. Viņš tos nosoda. Visi jūsu svētie ir pilni nosodījuma. Viņuprāt, jūs esat grēcinieki.
Tās nav īsta reliģioza cilvēka kvalitātes. īsti ticīgam cilvēkam nepiemīt kritizēšanas, nosodījuma tieksme. Viņš zina to, ka neviena darbība nav ne laba, ne slikta. Apziņa ir laba un ari slikta. Tu pat vari rīkoties, apzinoties, ka tas visai pasaulei izskatās labi, bet patiesi reliģiozam cilvēkam tas skaitās slikti. Tu vari darīt ari ko sliktu. Tevi visi nosodīs, izņemot – reliģiozu cilvēku. Viņš nevar nosodīt tevi, jo tu neapzinies. Tev vajadzīga līdzjūtība, ne nosodījums. Nekāda nosodījuma! Tu neesi pelnījis elli. Neviens to nav pelnījis.
Nonākot pie pilnīgas apzinātības, nepastāv izvēles jautājums. Tu vienkārši dari jebko, kas ir labs. Tu dari to šķīsti, tieši tā, kā tev seko tava ēna, – bez piepūles. Kad tu skrien, ēna tevi pavada. Kad apstājies, arī ēna stāv. Taču ēnai nav piepūles.
Apziņas cilvēku nevar salīdzināt ar labo cilvēku. Viņš ir labs. Taču tik atšķirīgā veidā, no tik atšķirīga skatu punkta. Viņš ir labs ne tāpēc, ka cenšas būt labs. Viņš ir labs tāpēc, ka apzinās. Apzinātībā – sliktais, ļaunais… Visi šie nosodošie vārdi izgaist kā tumsa pazūd gaismā.
Reliģijas ir nolēmušas saglabāt tikai morāles. Tie ir ētikas kodeksi. Tie noder sabiedrībai, taču neder tev. Tie nav noderīgi cilvēkam. Šīs morāles radītas sabiedrības labā. Protams, ja visi sāks zagt, dzīve kļūs neciešama. Ja visi būs negodīgi, cilvēki nevarēs eksistēt. Sabiedrībai ir vajadzīga morāle tās zemākajā līmenī. Tā ir sabiedriska ērtība, taču tā nav reliģiska revolūcija.
Neapmierinies tikai ar to, ka esi labs.
Atceries, ka tev jānonāk līdz punktam, kad tev pat nav nepieciešams domāt par to, kas ir labs vai slikts. Tava paša apziņa, tavs paša saprāts vienkārši aizved tevi pie tā. Nav nekādas piespiešanas. Es nesauktu Mahatmu Gandiju par apziņas cilvēku. Tikai par labu cilvēku. Viņš ļoti centās būt labs. Es neapšaubu viņa nodomus, taču viņš bija apsēsts ar labo.
Apziņas cilvēkam nav nekādas apsēstības. Viņš vienkārši ir atslābinājies, mierīgs un kluss… Klusējošs. Jebkas, kas rodas no šīs klusēšanas, ir labs. Tas vienmēr ir labais. Viņš dzīvo bezizvēles apzinātībā.
Palūkojies tālāk par parasta, laba cilvēka koncepciju. Tu nebūsi labs, tu nebūsi slikts. Tu būsi vienkārši modrs, saprātīgs, apzinīgs, un viss, kas tam sekos – būs labs. Citiem vārdiem, es varu teikt, ka savā pilnīgajā apzinātībā tu iegūsti dievišķuma kvalitāti. Un labais ir tikai ļoti maza dievišķuma blakus vienība.
Reliģijas māca tev būt labam, – tādam, lai kādu dienu tu spētu atrast Dievu. Tas nav iespējams. Neviens labs cilvēks nekad nav atradis dievišķumu. Es mācu tieši pretējo: atrodi dievišķumu, un labais atnāks pats. Kad labais atnāk pats, tajā ir burvīgums, pievilcība, vienkāršība un pazemība. Tas nejautā pēc apbalvojuma ne tagad, ne citā saulē. Tas pats sev ir balva.
– Ošo
………………..
© Izdevniecība “Sētava” 2007
© Tulkojums: Inga Rusecka
© ISBN: 978-9984-9908-5-9
© Grāmata: “Apziņa. Atslēga līdzsvarotai dzīvei”
