Kāds aizkustinošs brīnumu stāstiņš
Sieva uzsauca vīram: “Cik ilgi vēl lasīsi
avīzi? Nāc un palīdzi savai mīļajai meitai paēst pirms viņa dodas uz nodarbībām!”
Vīrs nolika malā avīzi un devās virtuves
virzienā. Viņu vienīgā meita Sinda izskatījās pārbijusies. Acīs bija asaras.
Viņas priekšā uz galda atradās pilna
bļodiņa ar biezpienu. Sinda bija jauka meitene, klusa un savam vecumam ļoti
gudra.
Tēvs paņēma biezpiena bļodiņu un jautāja: “Kāpēc
gan tev neapēst dažas karotītes biezpiena? Man par prieku.”
Sinda atmaiga un ar delnu noslaucīja
asaras. “Labi, tēt. Es apēdīšu ne tikai dažas karotītes, bet visu, ja vien...”
Viņa sastomījās, tad turpināja: “Tēt, ja izēdīšu visu, vai atļausi man to, ko
lūgšu?”
“Apsolu”. Tēvs pasniedza meitai roku un abi
noslēdza derības.
Bet tūlīt pat tēvs sāka satraukties: “Sinda,
mīļā, ja nu tu man tagad pieprasīsi jaunu datoru vai kādu citu dārgu lietu, tad
zini, ka patlaban neko tādu nevaram atļauties. Labi?”
“Nē, tēt. Es negribu neko dārgu.”
Lēnām, ar piespiešanos Sinda izēda visu
ēdienu. Tēvs klusēja un iekšēji bija neapmierināts ar sievu, kura liek meitai
ēst to, kas viņai negaršo. Kad trauciņš bija tukšs, Sinda pacēla acis. Viņi skatījās
viens otrā: “Tēt, šo svētdien es gribu nodzīt matus.”
“Ārprāts!” sauca māte. “Meitene grib noskūt
matus! Neiedomājami!”
Vecmāmiņa piebalsoja: “Tā nu notiek, kad
tik daudz skatās televizoru.”
Tēvs mēģināja atrunāt: “Sinda, mīļā, kāpēc
tu nelūdz ko citu? Mums būs tik grūti uz tevi skatīties, ja šķirsies no saviem
skaistajiem matiem. Lūdzu, saproti arī mūs.”
Asarām acīs Sinda atbildēja: “Tēt, tu redzēji,
cik man bija grūti izēst to biezpiena porciju. Un tu taču apsolīji, ka ļausi
man darīt to, ko lūgšu. Tagad taču nevari mainīt savu doto vārdu, vai ne? Tu vienmēr
esi teicis, ka jātur dotais vārds.”
Tēvam nācās atzīt: “Jā, solījumi ir jātur.”
Iejaucās gan sieva, gan vecmāmiņa: “Vai tu
traks? To taču nu gan nē!”
Bet tēvs stingrā balsī atkārtoja: “Es
atļauju Sindai nodzīt matus. Ja es tagad neturēšu vārdu, tad arī viņa vēlāk
dzīvē darīs tāpat. Sinda, tu vari piepildīt savu vēlēšanos.”
Sinda nodzina matus. Tagad viņas acis bija
kļuvušas lielas un skaistas.
Pirmdienas rītā tēvs veda meitu uz skolu.
Sinda izkāpa no mašīnas un devās ieejas virzienā. Pēc dažiem soļiem viņa
atskatījās un pamāja tēvam. Abi sasmaidījās.
Tieši tajā brīdī no kādas citas mašīnas
izkāpa zēns un uzsauca: “Sinda, pagaidi. Ejam kopā!” Bet pārsteidzošākais bija
tas, ka arī šim zēnam bija noskūta galva.
No tās pašas mašīnas izkāpa sieviete un
pienāca pie Sindas tēva auto: “Jūsu meita gan ir varena. Tas zēns ir Rojs, mans
dēls. Viņam ir leikēmija.” Tad saņēmās un turpināja: “Visu pagājušo mēnesi Rojs
nevarēja apmeklēt skolu slimības dēļ. Ķīmijterapijas rezultātā viņam nogāja
mati. Un viņš ļoti kautrējās- ko par to teiks skolas biedri. Sinda pagājušo
nedēļu bija atnākusi pie mums ciemos un teica, ka viņa visu nokārtošot....
Tikai ne mirkli nedomāju, ka viņa grasās nodzīt savus skaistos matus! Jums nu
gan ir īpaša meita!”
Tēvs, asarām acīs, apjauta, kādu
pašaizliedzīgas un patiesas mīlestības stundu viņam pasniegusi paša meita.
Laimīgākie cilvēki uz šīs planētas nav tie,
kuri dzīvo pēc saviem uzskatiem, bet gan tie, kuri spēj mainīt savus uzskatus
citu labā.
